Latvijā
Sabiedrība

Sievietes jaunie “trīs K” – kostīmiņš, kosmētika, kavalieris?0

Foto – Shutterstock

Ak, tveicīgā vasara! Aizliegums sievietēm kļūt par mācītājām un likuma projekts tām, kas nav mātes, aizliegt ziedot savas olšūnas, pamatīgi sakarsēja sabiedrību. Par deputātiem skaidrs – ja viņi turpinās pavirši sagatavot likumus, mēs, Latvijas sievietes, viņus vairs neievēlēsim, jo esam 51% no balsotājiem, turklāt balsstiesības ieguvām pirmās Eiropā jau 1905. gadā. Bet kam šovasar no stiprām, neatkarīgām sievietēm Latvijā bail? Vai tie būtu mēģinājumi pabīdīt sievietes atpakaļ vēsturē vecajās lomās?

Vai sievietes var nonākt paradīzē?

– Sievietes šobrīd ir tālu gājušas ar savām tiesībām, viņas bīdīt atpakaļ nozīmē, piemēram, par sievieti domāt kā par mantu, ko tēvs nodod vīram. Iet atpakaļ nozīmē domāt, ka sievietes ir kā mežģīnes, kas dekorē sabiedrību. Jo izglītotākas viņas kļūst, jo jaukākas rotaļlietas viņas ir vīriešiem. Iet atpakaļ nozīmētu, ka sievietes mērķis dzīvē ir būt koķetīgi frivolai, lai uzturētu vīriešu libido. Kurš gan taisās iet tur atpakaļ? Nākotne var nest jaunu izpratni par sievietes tiesībām. Taču šobrīd es domāju, ka sabiedrībā izpratne par sieviešu tiesībām nemainīsies, lai ko Sinode lemtu, – uzskata Atis Zakatistovs, filozofs, pārmaiņu un zināšanu vadības konsultants. Viņš domā: nav iemesla satraukties, jo tiesības, ko sievietes ir izcīnījušas, ir uz palikšanu. Tās ir sabiedrībā akceptētas, tās aizsargā tiesību normas. Sabiedrības morālā sfēra ir neatkarīga no baznīcas. Morālā sajūta vairāk sakņojas cilvēku ikdienā, izpratnē par iejūtību pret savējiem, godu, lepnumu, nevis baznīcas doktrīnās. Atis Zakatistovs:

– Baznīctēvi tikpat labi savā starpā varētu lemt par jautājumu, kas bija svarīgs 18. gs. – vai sievietes var nonākt paradīzē? Apgaismības laikmetā, kad sāka veidoties sieviešu līdztiesības idejas, bija ierasts par filozofiju runāt kafijas salonos, kur tika veidota sabiedrības intelektuālā dienaskārtība. Viens no bieži apspriestiem jautājumiem bija sieviešu tiesības. Monteskjē “Persiešu vēstulēs” aprakstīja, kāda varētu izskatīties paradīze sievietēm. Tas deva iemeslu sarunām. Ja sievietes salonos gribēja izaicināt intelektuāļus, viņas uzdeva vienkāršu jautājumu: vai jums šķiet, ka es kā sieviete varētu nonākt paradīzē? Garš referāts par doktrīnām nepalīdzēja izvairīties no dilemmas. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad ir jāatzīst, ka sievietes dvēsele, racionālais saprāts, viņas morālo vērtību sistēma ir tāda pati kā vīrietim. Kad tas ir pateikts, tad dabiski rodas jautājums par to, kāpēc sievietei nav līdztiesības citos jautājumos? Ja atbilde ir noliedzoša, jāsāk skaidrot, kādā veidā sieviete ir necienīga saņemt mūžības balvas. Salonu sarunās sakņojas arī Voltēra slavenais komentārs pēc izcilās franču zinātnieces, Ņūtona darbu tulkotājas Emīlijas di Šatlē (1706 – 1749) nāves: “No mums ir aizgājis izcils vīrs, kura vienīgais trūkums ir tas, ka tā bija sieviete.” Mērija Volstonkrafta (1759 – 1797), britu rakstniece un filozofe, turpinot šo tradīciju, lika pamatus sieviešu līdztiesības kustībai un atzina, ka pazīme, kas, viņasprāt, atšķir abus dzimumus, ir fiziskais izskats, kas nozīmē, ka parasti vīrieši ir spēcīgāki.

Atgriežoties pie šīs vēsturiskās analoģijas, arī tagad LELB Sinode varētu lemt, ka sievietēm ir vieta paradīzē. Ko tas mainītu? Vai arī Sinode pieņemtu pretēju lēmumu – sievietēm nav vietas paradīzē. Arī tas neko būtiski nemainītu. Protams, Sinodes lēmums ir nepatīkams, jo ietekmē to sieviešu likteņus, kas vēlas kalpot par mācītājām. Tas nav pareizi, jo lēmums ir tikai virspusēji skaidrots. Vienīgais pamatojums, kas šobrīd ir izskanējis no baznīcas puses, ir tāds, ka Sinodei ir tiesības un griba pieņemt šādu lēmumu. Droši vien, ka tā ir taisnība. Tomēr ideju, kuras varētu saprast vai kritizēt, šajā lēmumā nav.

Valsts iejaukšanās indivīda lietās

– Olšūnu lieta ir citāda, tā ir nepieļaujama valsts iejaukšanās indivīda privātumā un lēmumos, kas diemžēl notiek pārāk bieži, – spriež Atis Zakatistovs. Šajā un daudzos citos gadījumos lēmumi tiek pieņemti, argumentos atsaucoties uz ekspertu slēdzieniem. Lai tiem rastos ticamība, nepieciešams, lai ekspertu starpā būtu vienprātība. Brīdī, kad parādās viens eksperts ar savu analīzi, otrs eksperts ar pilnīgi pretēju, vēl trešais ar savu sakāmo, cilvēki netic nevienam. Olšūnu jautājums nav ekspertu, bet gan indivīda tiesību jautājums. Lai vienkāršāk skaidrotu tiesību argumentu spēku diskusijās ar pretrunīgiem ekspertu viedokļiem, filozofi dažkārt tiesības salīdzina ar trumpja kārti. Arī šajā gadījumā sievietes un viņu tiesību pretējā dzimuma atbalstītāji bija gatavi atraut laiku citām nodarbēm, lai izteiktu protestu likumdevējam. Mans ķermenis, mans īpašums, man ir tiesības par to lemt! Un pilnīgi pareizi. Izmantojot pieteikto analoģiju – tiesību trumpja kārts kauj ekspertu pretrunīgos viedokļus.

Es domāju, ka tuvākajā nākotnē cilvēki arvien vairāk runās par savām tiesībām, jo neuzticas ekspertiem, kuri līdz šim ir lielā mērā noteikuši dienaskārtību.

Ordinācijas aizliegums un “olšūnu kari” ir savstarpēji nesaistītas lietas – valsts varas vēršanās pret sievietēm ir daudz ietekmīgāka, jo ierobežo sieviešu ikdienu un nevajadzīgi nosaka rīcības ierobežojumus. Baznīcas lēmums plašākai sabiedrībai ir nekaitīgs, bet tas diemžēl bez pienācīga pamatojuma diskriminē sievietes, kurām ir izglītība, talants un vēlme kalpot draudzēm un sabiedrībai mācītāja statusā.

Šķiet, ka Latvijā sieviešu līdztiesības problēmas varētu būt mazākas nekā citur, jo ilgstoši esam bijuši samērā nabadzīgi un izdzīvošanas labad sievietes kopā ar vīriešiem ir pa dzīvi cīnījušās. Pie mums nav vecās Eiropas aristokrātisko tradīciju, kur sievietes tēls ir veidojies citos apstākļos, – stāsta Atis Zakatistovs.

Sievietes jaunie trīs K – kostīmiņi, kosmētika, kavalieris

– Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur izglītībā strādā 86% sieviešu. Arī Saeimas vēlēšanās 51% no vēlētājiem bija sievietes. Mēs, sievietes, kas esam iesaistītas un esam līdzdalīgas procesā – ko mēs saprotam ar to, kas mēs šodien esam? Agrāk sievietei tika atvēlēti trīs K – Kinder, Kueche, Kirche (bērni, virtuve, baznīca – vācu val.). Šodien vietā nākuši trīs citi K – kostīmiņi, kosmētika, kavalieris. Kas tas ir par sievietes tēlu, ko glancētie žurnāli mums uzbur, kas ir tā identitāte? Kas mums tiek iemānīts, ierunāts, kādai sievietei būt? Ja vērtīgas ir tikai jaunas, skaistas, slaidas, ar kosmētiku, kostīmiņiem un kavalieri, tad tas viss iekļaujas prasībā paklausīt vīram, kurš to visu nodrošina, – secina teoloģijas doktore, profesore Laima Geikina. Viņa uzskata – sieviešu līdztiesības jautājums ir daļa no pasaulē notiekošajām milzīgajām pārmaiņām. Daļa sabiedrības ir tām atvērta, bet citus, kad zūd ikdienas rutīnas radītā drošības sajūta, pārņem stress un bailes. To smalki izmanto politiķi populisti, kuri cilvēkus baida un šķeļ. Un tad ir svarīgs jautājums par mūsu pašu identitāti.

– Ja man ir skaidrs, kas es esmu, kāpēc es esmu, ir vieglāk tikt galā ar pārmaiņām. Esmu lasījusi valsts stratēģiskajos dokumentos, kur skaidri un gaiši rakstīts – Latvijas valsts pamatvērtība ir cilvēks. Cik bieži mēs jūtamies kā mazvērtīgas skrūvītes labi ieeļļotas un atsvešinātas valsts mehānismā? Es ļoti labi apzinos, ka valsts esam mēs paši, tieši tādēļ ir nozīmīgi runāt par savstarpējo attiecību kvalitāti, arī attiecību starp pilsoni/indivīdu un valsti/sabiedrību. Cik vērtīga esmu savai valstij un sabiedrībai kā sieviete, vientuļā māte? Diemžēl no likumdevējiem tikai nāk un nāk iniciatīvas, kas norāda, ka es nesaprotu, ko darīt ar savu dzīvi, ka man tiks pateikts priekšā, kā man būs dzīvot.

Laima Geikina audzina trīs dēlus, astoņus gadus ir atraitne, un pagājuši četri gadi, līdz spējusi pieņemt, ka ir vērtīga arī tad, ja, sabiedrībā izejot, blakus nav vīrieša.

– Man bija ļoti nopietni jāstrādā pašai ar sevi. Jo biju ieaugusi kultūrā, kur tikai tad, ja tu esi pāris, tas ir normāli. Vajadzēja iemācīties būt saskaņā ar sevi, pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Tajā brīdī, kad sieviete ir pašpietiekama, viņa spēj harmoniski iekļauties sabiedrībā, pat ja normalitātes standarts ir būt pārī. Tās arī ir vienas no būtiskākajām pārmaiņām, arvien vairāk sieviešu kļūst pašpietiekamas. Nozīmīgs ir arī jautājums par mums kā mātēm. Visu laiku domāju, kādi būs mani dēli, vai viņi spēs uzņemties atbildību par savu dzīvi, iegūt kvalitatīvu izglītību, izkopt kritisku domāšanu, vai spēs iekļauties sabiedrībā. Dzīvojam kultūrā, kur mums nav atļauts kļūdīties. Bet tā ir milzīga atbildība un drosme brīžos, kad esi pieļāvis kļūdu, saprast un publiski atzīt, ka esi kļūdījies, un mēģināt šo kļūdu labot. Tur atkal ir vajadzīgi pašpietiekami, savu vērtību apzinājušies un drosmīgi cilvēki. Gan sievietes, gan vīrieši, – spriež Laima Geikina. Ieminos, ka LTV 8. jūnija raidījumā “Tieša runa” par tēmu “Kāda ir sievietes loma mūsdienu sabiedrībā?” 30% zvanītāju pauda atziņu, ka dzimumu līdztiesībai vispār nav jābūt.

– Tāpēc, ka cilvēki jauc jēdzienus “dzimums” un “dzimte”, bioloģisko dzimumu ar sociālo konstrukciju – dzimti. Arī baznīcu vadītāji un populisti politikā nemazina sajukumu, viņi ar savu retoriku to tikai vairo. Dzimuma maiņas jautājums nav identisks ar sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumu. Šķelšanās un agresija rodas, kad visu sametam vienā katlā un vēl piešķiļam naidpilnas emocijas, jo zinām vienīgo “pareizo” atbildi. Esmu sieviete, mani dēli ir vīrieši, bet man nebūtu problēmas, ja lomu sadalījums mūsu ģimenē būtu tāds, kas nav tradicionāls – tas, kurš šobrīd var labāk un vairāk nopelnīt, tas iet un strādā un otrs uzņemas mājas rūpes. Tas ir savstarpējo attiecību kvalitātes jautājums.

Dievs mani radījis tādu, kāda es esmu. Man ir savi talanti un savas spējas. Kad man piedzima pirmais dēls, tolaik bija paredzēts trīs gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums. Biju ļoti priecīga, bet pēc pusotra gada sapratu – vēl viena diena mājās un es sajukšu prātā. Es nevaru tikai balināt dvieļus, mazgāt traukus un drēbes un gatavot ēdienu. Man ir tik daudz citu lietu, ko arī varu darīt. Ja sievieti neordinē, bet tas ir viņas aicinājums, tad nesekot Dieva aicinājumam ir tāds pats grēks kā lepnība, melošana un neuzticība. Tieši tāpat ir ar ikviena spējām un talantiem. Mēs esam aicināti tos kopt un lietot. Nedomāju, ka aizliegumi darīs mūs laimīgākus un ka sabiedrība tāpēc kļūs harmoniskāka un mierīgāka. Kritiski domājošs ticīgais pakļaujas reliģiskām autoritātēm nevis to statusa dēļ, bet gan saskanīgas teoloģijas dēļ.

Pasaule nebūs tāda kā 19. gadsimtā. Tās ir aplamas ilgas un ilūzijas. Aiz loga ir 21. gadsimts un milleniuma paaudze ir radikāli citādāka nekā mēs… Es ceru uz jaunatni!

Cīņa par upura lomu

Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti 

 

– Nu jau vismaz kādus 70 gadus sabiedrība Latvijā tomēr ir dzīvojusi ar domu – sieviete ir cilvēks. Vai ar ordinēšanas aizliegumu un “olšūnu kariem” atkal nonākam zemākā spēles līmenī?

– Kāda sieviete man stāstīja – viņa skatās uz savu astoņgadīgo dēlu un viņas sirds ir pilna mīlestības. Skatās un priecājas, bet iemet acis spogulī un izbīstas – tā ir ragana! Acis spīd, siekalas tūlīt sāks tecēt… Tur ir tā lieta, sieviete bieži vien neredz sevi no ārpuses. Bet sievietes seja un ķermenis ir kultūras zīmju piesātināts. Un uz šīm kultūras zīmēm mēs reaģējam tāpat kā uz tautasdziesmām vai vietvārdiem, vai mitoloģiju – kā uz stabiliem atbalsta punktiem iekšējā pasaules ainā. Tie ir izveidojušies caur pieredzi, jo visi cilvēki – gan vīrieši, gan sievietes – ir piedzimuši sievietēm. Mēs katrs savas mātes ķermeni esam izjutuši kā pasauli, kurā augam. Pasauli, kas var būt gan laimīga, gan nelaimīga, gan labvēlīga, gan nežēlīga. Kur ir cerības izdzīvot un kur ir bailes no nāves. Tāpēc, ja cilvēki (gan vīrieši, gan sievietes) skatās uz sievieti, viņi redz ne tikai dzimumu, bet saskata šo kultūras zīmēm piesātināto ķermeni, kas viņiem nozīmē kaut ko daudz dziļāku un simboliskāku nekā tikai primārās un sekundārās dzimumpazīmes. Baznīcas aizliegums ordinēt sievietes par mācītājām nav skatāms tik vienkārši kā profesijas aizliegums. Ja starp sievietēm tiktu veikta aptauja – vai jūs gribētu, ka jūsu draudzes mācītājs ir sieviete, domāju, ka, visticamāk, arī sievietes teiktu – labāk lai mācītājs ir vīrietis, jo tas ir cits kultūrzīmju komplekts – Tēvs, nevis Māte. Šķiet, nav runa par to, ka sievietes būtu sliktāk teoloģiski sagatavotas, absolūti ne, bieži ir otrādi. Bet jautājums ir par simboliku. Baznīcā gandrīz viss ir simboli, kas jātulko. Māte ir līdztiesīga ar Tēvu, bet abi nav vienlīdzīgi, identiski un savstarpēji aizvietojami.

– Bet kas šobrīd ir noticis tāds, ka kādam nāk prātā ierobežot sieviešu tiesības?

– Jautājumā ir apgalvojums, kam es nepiekrītu, tādēļ mēģināšu atbildēt uz citu jautājumu – kā var rasties doma, ka sievietes tiek apspiestas? Tāpēc, ka visā pasaulē, arī Latvijā, sastopamies ar liberālu ideoloģiju spiedienu, faktiski tās pat nav liberālas, tās ir sociālistiskas, vergu ideoloģijas, kas būtībā cīnās par ko? Par upura, atkarīgā, bērna lomu. Izrādās, mēs gribam, lai sievietēm tiktu piešķirta upura loma. Mēs gribam un mēs pamatojam, kāpēc sievietes visādos veidos tiek apspiestas. Jo šai upura lomai ir baigā vara. Mēs esam attīstījušies apstākļos, kuros ir dabiski just upurim līdzi. Mēģinām saprast – kas tev ir noticis, tev kāds pāri nodarīja? Un upuris saka: jā, paskaties – tas! Upurim ir vara norādīt, kurš ir tas pāridarītājs, “sliktais”, un tad uzklausītājam jācīnās, lai arī viņš par tādu netiktu uzlūkots, bet drīkstētu būt “labais”. Un jautātājs tūlīt pat nonāk upura varā un vēršas pret to, pret ko vēršas upuris. Ar upura acīm sāk skatīties uz pasauli, jo upuris arī nosauc, kas viņu aizstāv, kas viņu glābj.

– Vai sievietes pašas ar savu reaģēšanu uz aizliegumiem veido sevi par upuri?

– Sievietes tādā veidā tiek apčakarētas. Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā Ļeņins veidoja savu varas struktūru caur strādniekiem – jūs esat tie apspiestie, jūs esat ekspluatētie, jums jāsaceļas. Re, kur ir jūsu pāridarītāji! Tagad tas pats tiek darīts ar sievietēm.

– Bet kāpēc? Kam tad tas ir izdevīgi?

– To mēs vēl neredzam. Pagaidām. Mēs neredzam visu to bildi, mēs neredzam diriģentus.

– Kas visvieglāk ļaujas diriģenta zizlim?

– Pirmkārt, cilvēki, kam nav bērnu. Ja tev ir bērns, viņš tev daudz ko iemāca. Svarīga vismaz trīs paaudžu sistēma ģimenē – vecvecāki, vecāki un bērni, kas cits citam kaut ko iemāca. Bet bāreņi, šķirtās ģimenes, homoseksuāli cilvēki, vientuļie cilvēki ir uzņēmīgi pret šāda veida stulbībām un spēj attīstīt tik lielu enerģiju… Cilvēkiem, kas dzīvo ģimenē, tam vienkārši nav ne laika, ne intereses.

– Vēl par to kopējo bildi – kāda gan jēga sievieti padarīt par upuri un sanaidot sievietes ar vīriešiem?

– Jā, bet kāda jēga, piemēram, ir imigrantu mīlētājiem “velkamistiem”? Vai mēs spējam saprast šo Merkeles mīlu?

Luterāņu baznīcā ir ap 30 000 aktīvu biedru, 6000 no tiem ir Torņakalna draudzē. Nu, labi, varētu būt kāda mācītāja sieviete, bet cik viņu būs – divas, četras, desmit, bet par aizliegumu kāds troksnis! Objektīvi – “igra ņe stoit sveč” (aptuveni tulkojot no krievu val. – spēle nav izdevumu vērta), bet subjektīvi – notiek cīņa par simboliem un kultūrzīmēm, taču par tiem ir jēga nodedzināt jebkuru daudzumu sveču.

– Tomēr šo aizliegumu sakarā Latvija ir īpaša – iespējams, būsim vienīgā valsts ES, kur liegts ziedot olšūnu nedzemdējušām sievietēm. Arī 77% pasaules luterāņu baznīcu ordinē sievietes par mācītājām. Arī ar Stambulas konvencijas ratificēšanu vilcinājāmies…

– Savā ziņā mums veicas, neesam tik lieli, tik bagāti, neesam centrā. Līdz ar to lielāko spiedienu saņem lielās valstis, kuras tā kā formāli ir padevušās. Šīs modes lietas pie mums skars visneaizsargātākos – tos, kam nav labas ģimenes pieredzes, diemžēl tādu kļūst arvien vairāk. Bet, domāju, ja noturēsim savu konservatīvo stāju, pēc 20 gadiem būsim līderi eiropeisko vērtību saglabāšanā un daudzi mūs apskaudīs un no mums mācīsies.

– Mode vai nemode, bet skaidrs, ka sievietes ar mūsu izglītību un tiesību apziņu neviens vairs neiedzīs rāmī – Kinder, Kueche, Kirche. Vienīgais, ko varam cerēt – uz partnerību ģimenes dzīvē.

– Ir ļoti mainījies mājsaimniecības jēdziens. Freida ģimenē bija sieva, seši bērni, apkopēja un pavāre. Stabils vidusslānis. Domāju, ka Freida sieva nevarēja justies diskriminēta tāpēc, ka viņai nebija jāpelna nauda, bet gan “jāsēž mājās”. Viņa nesaprastu, kādēļ kāds viņu nožēlo par KKK. Jo viņai bija jāvada un jāorganizē mājas kultūra – tur ir gana daudz, kur pašapliecināties. Šodien, kad ir tik daudz mājas tehnikas, virēja un apkopēja vairs nav nepieciešamas. Bet ir kaut kas noticis apziņā, ka tiek uzskatīts par pazemojošu būt mājas un ģimenes organizētājai.

– To jau vīrietis ir sekmējis, sakot – tu nekas neesi…

– Nē, to ir sekmējusi nabadzība. Apstākļos, kad gan vīram, gan sievai ir bijis jāstrādā, vienmēr ir dzīvojuši nabadzīgi cilvēki, kas nav sasnieguši vidusslāni, arī laukos zemnieki, un visi cilvēki pēc kara. Bet apziņā nabadzības diktētais dzīvesveids saglabājies ilgāk. Pazīstu pāri, kuri guvuši panākumus, ir bagāti un atbilst stabilam vidusslānim, bet viņi joprojām turpina dzīvot kā nabadzīgi cilvēki – tostarp abi joprojām pēc inerces strādā maizes darbu. Es saku – mīļie cilvēki, jums ir trīs bērni, viņi trijos nāk mājās no skolas, bet viņus neviens nesagaida. Ziemeļvalstīs tas ir bērnu tiesību pārkāpums, par to ņem bērnus nost. Bet mūsu saprašanā tā nav sarkanā līnija.

– Tomēr tādu ģimeņu, kas varētu iztikt tikai ar vienu algu, ir maz.

– Ja skatāmies objektīvi, nekad neesam tik labi kā tagad dzīvojuši. Bet mums nepietiek, un jautājums ir – kad pietiks. Un kādas ir mūsu vērtības – vai tas ir laiks un uzmanība bērnam vai jauna mašīna.

Šodien pāris vairāk attīstās vīriešu vērtību, tradicionālās vīriešu pasaules virzienā. Nenosegti paliek sieviešu tradicionālie darbi un garīgās izaugsmes virzieni – māja kā kultūras centrs ļoti plašā nozīmē. Mājas atmosfēras radīšana, svētki, viesi, radi, bērnu izglītība un ārpusskolas dzīves organizēšana. Tas tiek uztverts – tas jau nekas nav, tas nav vērtīgi. Bet, ja tas nav vērtīgi, tad kam mēs dzīvojam? Tad jau mēs dzīvojam tikai strādāšanai, tad tā ir verdzība.

– Ir jau arī.

– Ļoti bieži sieviete iet darbā nevis tādēļ, lai veidotu karjeru vai lai nopelnītu lielu naudu, bet lai “būtu cilvēkos”, nevis “sēdētu mājās”. Ja esi tikai mājās, šaurā nozīmē, viss apnīk, bet tas ir citādi jāorganizē, jābūt kultūras piedāvājumam, ar ko var nodarboties ģimenes saimnieces, kurām ir arī savas personiskās vajadzības, bet kuras būtībā atbild par dzīves jēgu. Nevis par dzīves resursiem, par ko tradicionāli atbild vīrietis, bet par dzīves jēgu.

– Skaisti jūs sakāt, bet mums nav tādu tradīciju….

– Tā ir tā problēma tautai, kas nav radusi būt kungi. Ģimenes ir tik nestabilas, tas rāda – ģimenes forma regresē uz to līmeni, kāds bija matriarhātā. Ka būtībā stabila ir tikai māte un bērni, bet vīrieši vienkārši klīst apkārt. Daži mēģina pasniegt, ka tā ir civilizācijas vai brīvības pazīme. Nē. Tā ir atgriešanās primitīvajā sabiedrībā. Nav tur nekā laba. Sieviete visu var sasniegt – maģistra grādus, karjeru darbā, bet tai vispirms, jaunībā jāizpilda savi tradicionālie darbi. Tikai tas dos pašapliecināšanos un pamatīgumu sievietes dzīvē.

– Bet par tām olšūnām…

– Jā, viena taisnība ir – olšūnas ir tikai manas. Bet tā ir tāda sievišķas varas pozīcija, kurai pretoties nav iespējams – viņa izdarīs, kā gribēs, ne tikai ar olšūnu, bet arī ar augli. Bet ir arī cita – bērna – taisnība, jo tas nāk nevis pie tevis, bet caur tevi. Viņš tev nepieder. Un tu pati kā cilvēks esi nevis poga pie pasaules vestes, bet tikai piekabe kosmiskajai Dzemdei, lai tai nebūtu garlaicīgi. Vai – nevis cilvēks ir subjekts, bet tauta, kolektīvs. Un cilvēks – tikai orgāns šajā kolektīvajā. Tā ir ļoti stipra taisnība, un, ja tā nedarbotos, tad tie, kas krituši karā par dzimteni, vai tie, kas brīvajā laikā nodarbojas ar novadpētniecību, būtu jāuzskata par prātu zaudējušiem.

“Esat smuki padzīvojusi”

Ieva (54), precējusies, divi bērni, augstākā izglītība. Strādājusi savā sapņu profesijā, bet, kad bērni mācījās mazākajās klasēs, kļuvusi par mājsaimnieci. Gan tāpēc, ka bija noskrējusies un sākās problēmas ar veselību, gan tāpēc, ka vīrs sāka vairāk pelnīt. Nu jau divdesmit gadus dzīvo mājai, vīram, bērniem, dārzam. Vai viņa nenožēlo šādu izvēli? Vai viņa jūtas harmoniska un piepildīta?

– Tagad – jā. Nesen par to iedomājos. Tuvojās dēla dzimšanas diena, viņa draugi teicās nākt ciemos, un dēlam jautāju, kādus viņš šos svētkus gribētu. Un tajā brīdī sapratu – nevienu minūti nenožēloju bērniem veltītos gadus, tas ir labākais, ko es varēju izdarīt. Protams, ir bijuši brīži, kad iedomājos – cik interesanti bija darbā! Savu sapņu profesiju ilgi meklēju, bet jau bērnībā man bija skaidrība, ka man būs bērni un mājas. Nezin kāpēc biju iedomājusies, ka mans vīrs strādās mājās un es bērniem teikšu: klusu, klusu, tētis tagad strādā!

Jā, protams, domāju par sieviešu tiesību lietām, kas tagad tiek apspriestas, un pārdzīvoju līdzi. Jaunām meitenēm, kas vēl tā skatās un lemj, ko un kā darīs, ļoti, ļoti ieteiktu nesasteigt ar sava ceļa izvēli. Nekad nebūs tā, kā kāds teica, vai tā, kā ir draudzenēm, katrai būs savs ceļš.

Kāda ir mana balva par mājasmātes dzīvi? Taisīju jaunākajam dēlam sviestmaizes, un meita jautāja – vai es atceros, kā savulaik arī viņai taisīju sviestmaizes. Nopriecājos, ka viņa neteica – jā, brālim tu velti vairāk laika nekā savulaik man (jo, kad viņa auga, vēl strādāju ārpus mājas). Nopriecājos, ka tomēr viss man ir sanācis.

Kad ar draudzenēm tiekamies, varu palielīties, ka man ir laba veselība. Biju pie homeopāta, viņš smalki mani iztaujāja un secināja – esat smuki padzīvojusi. Nosmējos un nodomāju – tā ir.

Par dzimumu līdztiesību:

“Ja valstij ir iespējams pateikt, kā jārīkojas ar grūtnieču ķermeni vai nedzemdējušu sieviešu, vai, tieši otrādi, ar dzemdējušu sieviešu ķermeni, tad tas nozīmē arī to, ka parīt ir iespējams pateikt, ko darīt ar vecu vīriešu ķermeni vai ar nepietiekami spēcīgu vīriešu ķermeni.” Sarmīte Kolāte, “Uz ceļa bīstams objekts”, www.satori.lv, 21.06.2016.

“Neskatoties uz globalizāciju un sociālajām izmaiņām, sievietes pieaugošā neatkarība vīriešu acīs bieži vien tiek uztverta kā drauds. Tāpēc pieaug uz dzimumu atšķirībām balstīta vardarbība un seksuālā uzmākšanās.” *

“Pasaules bankas aprēķini norāda uz nozīmīgiem IKP ieguvumiem, ja sievietēm būtu vienlīdzīgas darba iespējas kā vīriešiem. ASV IKP pieaugtu par 5%; Japānā par 9% un Ēģiptē pat par 34%. Citi pētījumi norāda – ja sievietes saņemtu vienlīdzīgu atalgojumu salīdzinājumā ar vīriešiem, IKP izaugsme, iespējams, būtu pat augstāka.”

*Annika Molina Hellgrena, Zviedrijas vēstniece globālajos sieviešu jautājumos un Zviedrijas ārpolitikas koordinatore par dzimumu vienlīdzību, HYPERLINK “http://www.swedenabroad.com/”www.swedenabroad.com 08.03.2015.

*Latvijā pirmo reizi 2016. gada valsts budžetu vērtēs no dzimumu līdztiesības aspekta, noskaidrojot, cik lielā mērā gan sieviete, gan vīrietis ir ieguvēji no esošajiem vai plānotajiem izdevumiem, kā arī vai tiek veicināta dzimumu līdztiesība. Projektu plānots ieviest no 2016. gada sākuma līdz 2022. gadam. (BNS, 22.11.2015.)

Dzimumu līdztiesība Latvijā

* Sieviešu un vīriešu atšķirīgās sociālās lomas un uzvedības modeļi balstīti uz pieņēmumiem, nevis dzimumu bioloģiskām atšķirībām.

Visizplatītākie stereotipi:

sieviete spēj labāk aprūpēt bērnu un ģimeni;

vīrietis ir vairāk piemērots uzņēmējdarbībai;

sieviete ir vairāk emocionāla, bet vīrietis racionāls;

Šos pieņēmumus neapstiprina neviens zinātnisks pētījums. Stereotipu izraisītās sekas – nevienlīdzīga dzimumu sociālā un ekonomiskā situācija sabiedrībā.

*Bērnu audzināšanai, mājas un ģimenes aprūpei sievietes vidēji velta 25 stundas nedēļā, bet vīrieši – 12 stundas.

* Sievietes (sievietēm ir vidēji labāka izglītība nekā vīriešiem) vidēji saņem par 18% mazākas algas nekā vīrieši.

* Trešdaļa Latvijas bērnu aug tikai ar mātēm.

(No Dr. iur. Kristīnes Dupates pētījuma “Dzimumu līdztiesība: ES prasības un Latvijas situācija”)

* Latvijas iedzīvotāji. 46% vīriešu un 54% sieviešu.

*Saeimas deputāti. 16 sievietes (2014. gadā bija 20).

*Ministru kabinets. No 13 ministriem trīs ir sievietes.

Notikumi un atbalsis

* 3. jūnijā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) nolēma aizliegt sievietēm kļūt par mācītājām. 77% LELB Sinodes dalībnieku atbalstīja baznīcas satversmes grozīšanu. Tajā līdz šim bija rakstīts, ka ordināciju var lūgt ikviens, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam.

* Pasaules Luterāņu federācijas (PLF) padome, kas no 15. līdz 21. jūnijam pulcējās Lutera pilsētā Vitenbergā Vācijā, ir dziļi apbēdināta un noraizējusies par LELB Sinodes 3. jūnija lēmumu. LELB, kas sāka ordinēt sievietes 1975. gadā, ir izdarījusi grozījumu savā satversmē, kas tagad paredz ordinēto kalpošanu tikai vīriešiem un ar to ir izslēgusi sievietes no pilnīgas līdzdalības baznīcas dzīvē. “Mēs to uzlūkojam par soli atpakaļ kopīgajā ceļā, kuru PLF ir gājusi pēdējos 32 gadus. Atzīstot, ka ordinācija nav tiesības, bet drīzāk aicinājums, mēs arī atzīstam, ka sieviešu dāvanu ierobežošana un izslēgšana baznīcā un baznīcai kalpo visu sieviešu vērtības pazemināšanai un palielina viņu diskrimināciju gan baznīcā, gan sabiedrībā,” teikts PLF paziņojumā.

(LETA, 21.06.2016.)

* 16. jūnijā Saeimā tika skatīti grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 17. pantā, paredzot, ka turpmāk tikai dzemdējušas sievietes drīkstēs ziedot savas olšūnas.

* No Feministu foruma atklātās vēstules Latvijas Republikas Saeimas deputātiem:

“Eiropas tiesiskajā tradīcijā cilvēka tiesības pieņemt lēmumus par savu ķermeni tiek uzskatītas par nozīmīgu vērtību, kas stāv pāri politiķu vai sabiedrības mainīgajiem priekšstatiem par pareizu dzīvesstilu. Šādi grozījumi bīstami tuvotos autoritārisma ideoloģijai, kur sievietes reproduktīvā funkcija tiek “nacionalizēta” un pakļauta kontrolei.”

LA.lv