Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. februāris, 2013
Drukāt

Ko šobrīd nozīmē – būt skaņradim Latvijā


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Šovakar Nacionālajā operā pasniegs Latvijā prestižāko apbalvojumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu. Kategorijā “Gada jaundarbs” šogad vērojams rekordliels pretendentu skaits – vairāk nekā 30 –, un tas vedina domāt, ka latviešu jaunā akadēmiskā mūzika piedzīvo uzplaukumu.

 

Tomēr daudzsološajā jaunās mūzikas ainavā pavīd arī vairāki disonējoši triepieni – jo-projām maksa par privilēģiju būt skaņradim ir nesamērīga. Niecīgās atlīdzības un neskaidrā sociālā statusa dēļ ne viens vien talants spiests meklēt iztikas avotus citās profesijās vai gluži vienkārši doties prom no Latvijas.

Šie apstākļi rosināja “Kultūrzīmes” aizsākt diskusiju, kurā pie sarunu galda aicinājām latviešu jaunās mūzikas radītājus – komponistus Pēteri Vasku, Kristapu Pētersonu, Andri Dzenīti, mūzikas žurnālistus un komponistus Orestu Silabriedi un Edgaru Raginski, “Latvijas koncertu” direktoru Guntaru Ķirsi, Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētāju Daci Bluķi, Valsts kultūrkapitāla fonda mūzikas un dejas mākslas nozares ekspertu komisijas vadītāju Solvitu Sējāni un Kultūras ministrijas mūzikas nozares vecāko referentu Juri Ļipuncovu.

 

Aija Kaukule: – Vai ir pamats runāt par latviešu akadēmiskās mūzikas jaunrades uzplaukumu? Kādu redzat kopējo ainu?

Guntars Ķirsis: – Neņemos apgalvot, ka ir ļoti labi vai ļoti slikti. Profesionālie mūzikas kolektīvi aizvien vairāk izprot, ka jāstrādā ar komponistiem. Turklāt tā ir ne vien Latvijas koncertdzīves papildināšanas nepieciešamība, bet arī kultūrvēsturiska misija. Tagad būtu vērts runāt par to, kurp virzās komponista profesijas attīstības ceļš. Taču galvenā balva būs laiks – kurus no viņiem atskaņos arī pēc desmit gadiem.

Pēteris Vasks: – Manuprāt, tas, ka ir tikai viena Lielā mūzikas balva jaundarbu kategorijā, tomēr nav pareiza attiecība. Kā var salikt kopā kamermūziku, vokāli simfonisko mūziku un vēl citas? Izmaiņas vienam otram varbūt dzīvi padarītu sarežģītāku, bet tas būtu godīgāk.

Kamermūzika šajā asinsritē ir paši sīkākie kapilāri, kas veido mūzikas kopainu, tā ir pamats, citādi mūzikas aina ir pavisam nepilnīga. Tā ir vismobilākā – vari aizbraukt uz jebkuru skolu, veco ļaužu pansionātu, ar tās palīdzību var ļoti labi nest šo mūziku tautā. Vai to kāds pie mums dara pietiekami, es šaubos.

Orests Silabriedis: – Jāpriecājas kaut vai par to, ka mūzikas ainava ir dāsna un daudzveidīga un ir no kā izvēlēties. Iespējams, žūrijas lēmums par šiem trim pretendentiem uz galveno balvu šogad varētu likties drosmīgāks nekā citus gadus, jo runa ir par stipri laikmetīgu skaņu valodu. Taču taisnība, ka kamermūzikas skaņdarbiem balvas kontekstā ļoti bieži ir grūti konkurēt ar lielākiem sastāviem rakstītu opusu.

Solvita Sējāne: – Nevar teikt, ka būtu pavisam bēdīgi. Pagājušajā gadā Valsts kultūrkapitāla fondā tika pieteikti 122 jaundarbi un kopumā tika piešķirtas 73 stipendijas. Naudas izteiksmē tā varbūt nav liela summa – 29 tūkstoši latu, taču skaits ir ievērojams.

– Valsts kultūrkapitāla fonds šogad atjaunojis 
mērķprogrammu “Latviešu oriģinālmūzika”, atvēlot tai 
40 000 latu. Kādas izmaiņas tas nes?

D. Bluķe: – Patiesībā būtiskas izmaiņas nav notikušas, jo šis ir atgrieztais kumoss no kopējās mūzikas nozarei atvēlētās naudas. Turklāt nav garantijas, ka šī programma pastāvēs arī turpmāk.

S. Sējāne: – Šogad kopējais finansējums mūzikas nozarē palielinājies līdz 100 tūkstošiem latu. Tajā ietilpst oriģinālmūzikas mērķprogramma, bet atlikušie 60 tūkstoši latu atvēlēti pārējai mūzikas nozarei, tostarp kamermūzikai.

– Atjaunotās mērķprogrammas līdzekļi sedz tikai autora honorāru, bet mūzikai vajadzīgs arī izpildītājs. Vai aiz svītras nepaliek tie skaņraži, kas varbūt paši nav tik aktīvi vai arī viņiem nav tik izteiktu kontaktu ar koncertorganizācijām?

G. Ķirsis: – Protams, ir komerciāli veiksmīgāki cilvēki, varbūt ir arī tādi, kas ļoti attīsta savu līniju, ko varbūt cilvēki uzreiz nesaprot. Mūsu, pasūtītāju, sevišķi to, kas saņem valsts finansējumu, uzdevums ir strādāt ar komponistiem, lai nodrošinātu klausītājiem informāciju pilnā apjomā, lai nav tikai vienveidīga mūzika.

S. Sējāne: – Kultūrkapitāla fonds var tikai līdzfinansēt. Nav noslēpums, ka mūsu komponisti ir spiesti strādāt par ļoti pieticīgiem un minimāliem honorāriem. Tad svarīga ir vienošanās ar izpildītāju. Visu saliekot kopā, var veidoties kaut cik pieklājīgs honorārs.

D. Bluķe: – Lielo formu pasūtītāji ir valsts kolektīvi – orķestri, Opera, “Latvijas koncerti”. Salīdzinot, cik ir šo izpildītāju, kas spējīgi pasūtīt darbu, ar komponistu skaitu, domāju, ka bezdarba situācija komponistu vidē ir diezgan izteikta. Droši vien būtu daudz gribētāju rakstīt operas, bet Opera nepasūtīs katru gadu piecas latviešu operas.

– Nelielās atlīdzības dēļ komponisti ir spiesti strādāt citā profesijā, bet komponēšana kļūst par hobiju. Tas ir normāli?

Andris Dzenītis: – Ja komponists nav publiski ļoti pazīstama vai populāra figūra, no kuras visi grib mūziku gan Latvijā, gan ārzemēs, viņš zināmā mērā pārvēršas par lūdzēju. Prasības katram autoram ir citas, dažiem komponēšana ir hobijs un papildnodarbošanās, citiem cita darba nav.

Ja simfoniskā darba radīšana komponistam ienestu 5000 latu lielus ienākumus, pieņemot, ka autors pie opusa strādā gadu un slodzes dēļ atliek malā citas lietas, tie ir tikai nedaudz vairāk kā 400 lati mēnesī – ienākumi, ar kuriem šobrīd uzturēt ģimeni būtu pagrūti.

Jāpiebilst, ka šādus honorārus vai “stipendijas” Latvijā nesaņem neviens, vidēji simfoniskā darba radīšanai tiek piešķirta no piecām līdz trim reizēm mazāka summa. Piemēram, Somijā jau sen izstrādāts modelis, pēc kura noteikti “griesti”, zem kuriem mazāku summu autoram maksāt nedrīkst. Līdzīgā virzienā iet Igaunija. Tas garantē gan vienlīdzību, gan sociālu nodrošinātību – zini, ar ko varēsi rēķināties un ka bads tāpēc nedraud.

D. Bluķe: – Pēdējos gados komponista darba samaksa piedzīvojusi krasu samazinājumu. Par simfonisku darbu pusotrs, divi tūkstoši latu jau bija ļoti labi. Salīdzinājumam – Īrijas komponistu savienība izstrādājusi vadlīnijas, kas nosaka, ka, piemēram, par minūti kamerorķestra darba minimālā summa ir 545 eiro.

S. Sējāne: – Lielākoties arī pasaulē komponisti cenšas kombinēt. Piemēram, Amerikā akadēmiskās mūzikas radītāji līdzekļus iegūst dažādi – pirmajā ienākumu pozīcijā ir komponēšana, otrajā – darbs kādā mācību iestādē, trešajā – komponists pats iesaistās darba izpildīšanā, ir arī iesaiste mūzikas industrijā – piemēram, darbi reklāmā. Samaksa atkarīga arī no komponista vārda prestiža – summas par trīs līdz četru minūšu kora dziesmu var būt 400 mārciņas, bet var būt arī trīsciparu skaitļi.

Kristaps Pētersons: – Vēlos uzsvērt, ka problēma ir viena – smadzeņu aizplūšana.

Jo puse manas paaudzes komponistu, ļoti vērtīga daļa – Gustavs Fridrihsons, Ruta Paidere, Mārtiņš Viļums, Gundega Šmite, Santa Ratniece – atrodas ārzemēs. Taču, lai process attīstītos, nepieciešama kaut kāda kritiskā masa un, ja tā ir zem līmeņa, viens indivīds nevar pavilkt lielo vezumu un tikt līdz saulainai tālei. Konkurence ir atslēgas vārds.

– Joprojām komponisti tāpat kā citi kultūras profesionāļi smagi izjūt, ka nav atrisināta radošās personas statusa problēma. Vai beidzot gaidāms progress šajā lietā?

G. Ķirsis: – Satiku kolēģi, komponistu, kurš dzīvo Luksemburgā, un viņš teica – nākamgad beigšu strādāt, eju pensijā. Man tas likās neizprotami – komponistiem, kurus pazīstu, nav iespējams iet pensijā.

D. Bluķe: – Latvijas Radošo savienību padomes tikko veiktajā pētījumā, kurā piedalījās 300 radošās personas no visām nozarēm – no tām vairāk nekā 100 komponistu –, aina neveidojas spoža. Ļoti liels skaits komponistu – 34 procenti – apsvēruši ideju, ka varētu pamest Latviju, jo viņiem šeit neatrodas vieta. Viena daļa strādā par skolotājiem, saņem kaut kādas algas, no kurām tiek maksāti nodokļi, bet daļa pārtiek tikai no radošā darba par ļoti minimālu samaksu. Nākamais solis būs mums, Komponistu savienībai, definēt, kas tad mūzikā ir šī radošā persona, kas varētu vainagoties ar likumu, kura izstrādei laiks gan vēl nav noteikts.

O. Silabriedis: – Lietuvā, piemēram, komponists var saņemt aptuveni 300 latu mēnesī. Tā nav milzu nauda, bet izdzīvošana viņam ir nodrošināta.

A. Bormane: – Tomēr latviešu komponistu mūzikai neesot ievērojama klausītāju piekrišana, un pie labākās gribas nevarot atļauties bieži veidot šādas mūzikas koncertus.

P. Vasks: – Gudri mūzikas programmu veidotāji vienmēr saliek kopā to, kas patīk visiem, un kaut ko no mūsu komponistiem.

S. Sējāne: – Ļoti svarīga ir arī mūzikas izglītība. Skaidrs, ka ne visi to ieguvušie kļūst par mūziķiem, bet šādi taču varam arī audzināt jaunos sponsorus, mecenātus. Svarīgi būtu arī atrast visdažādākās formas, kā jaunie komponisti sadarbotos ar skolām. Dažkārt ir tā, ka jaunieši un bērni domā, ka dzīvu komponistu mums vispār nav!

O. Silabriedis: – Mūzikas skolās situācija tomēr ir vairāk vai mazāk cerīga. Ir arī konkrēti piemēri – gan Cēsīs, gan Rēzeknē, gan Ventspilī seko līdzi norisēm, interesējas, mēģina paplašināt redzesloku.

Latvijas Radio koris ir pamēģinājis braukt uz mūzikas skolām un rādīt šos dzīvos komponistus. Ar atsaucību nav problēmu, ja laikmetīgo mūziku atskaņo izcili izpildītāji. Jebkurā Radio kora vai “Sinfonietta Rīga” koncertā zāles ir pilnas. Labs piemērs ir arī Liepājas Simfoniskā orķestra koncerti.

A. Kaukule: – Taču mūzikas mecenātisms mums ir tikai autiņos. Pētera Vaska fonds, atbalstot kamermūziku, ir teju vienīgais izņēmums.

A. Dzenītis: – Latvijas uzņēmēju un mecenātu redzesloks (ja vispār tas pārsniedz sporta un izklaides pasākumus) nesniedzas tālāk par glamūrīgo mūzikas daļu – operu, kā arī jau tā visiem pazīstamām izpildītājmākslas zvaigznēm, kurām reklāma vairs nav vajadzīga. Taču gudrs uzņēmējs, kurš kā investīcijā iegulda līdzekļus modernas glezniecības vai arhitektūras atbalstā, tos sniegtu, arī lai veicinātu kvalitatīvu, pārsteidzošu, neparedzamu skaņdarbu rašanos. Reti kurš uzņēmējs apmeklē mūsu koncertdzīves notikumus, ja neskaita operu vai ļoti slavenu mūziķu uzstāšanos. Nedomāju, ka puse publikas, kas uzaicināta uz Lielo mūzikas balvu, kategorijā “Gada jaundarbs” vispār šādus komponistus jebkad ir dzirdējuši.

P. Vasks: – Būt komponistam nozīmē – būt izredzētam, jo spēja radīt ir Dieva dāvana.

Ja esmu uzrakstījis skaņdarbu, man ir vēlēšanās dalīties priekā ar klausītāju. Ja vari ar to vēl nopelnīt – kādēļ nemēģināt ieguldīt savus līdzekļus, lai šis process paplašinātos. Grūtākais ir prasīt līdzekļus kādam citam – to vēl neesmu iemācījies.

Latviešu redzamākais mecenāts joprojām ir Augusts Dombrovskis, kurš dzīvoja 19. gadsimta otrajā pusē. Savukārt mana fonda ziedotāju listes augšgalā ir somu diriģents Juha Kangass, kurš teica – lūdzu, mans honorārs, lai top jauni latviešu darbi! Palīdz arī Austrālijas profesors Jānis Lauris, viens otrs Amerikas latvietis.

O. Silabriedis: – Pro
blēma ir tā, ka nopirkt skaņdarbu nav izdevīgi – tas ir tiražējams, tas “man nepieder”, mūzika ir netverama. Šobrīd nav tāda cilvēka, kas atnāktu pie Pētera Vaska un teiktu – lūk, šeit pusmiljons, lūdzu, ieguldi. Latvijā cilvēki vēl nav sapratuši, ka ar naudu jādalās. Citur pasaulē tā ir norma.

– Valsts dotācija koncertorganizācijām, galvenajām jaundarbu pasūtītājām, kopš pagājušā gada nav būtiski mainījusies. Par kādām izmaiņām jaundarbu pasūtīšanā tad varam runāt?

Juris Ļipuncovs: – Tā kā šogad palielinājies Kultūras ministrijas budžets, 
koncertorganizācijām kaut kāda maza daļiņa ir tikusi klāt, līdz ar to paredzēti jauni baleti, jaunu operu pasūtījumi. (LNO direktors Andrejs Žagars jau “LA” stāstījis, ka tuvākajā nākotnē priekškaru vērs Ērika Ešenvalda jaundarba “Iemūrētie” koncertuzvedums ar Ineses Zanderes libretu, Jura Karlsona balets “Karlsons lido atkal”. 2014. gada pavasarī plānota Kristapa Pētersona opera “Šahs”, tā paša gada rudenī – Artura Maskata opera “Valentīna”. – Red.)

2011. gadā notika apmēram 100 koncerti, kuros skanējusi latviešu mūzika, – 20 procenti no Latvijā kopumā notikušajiem koncertiem.

E. Raginskis: – Ņemot vērā pašu atskaņotāju – mūziķu – ieinteresētību latviešu mūzikā, tas ir daudz. Protams, no mūsu, komponistu, skatpunkta tas ir maz. Varbūt no koncertu apmeklētāju viedokļa tas ir pat pārāk daudz, jo, pirmkārt, izskan viedoklis, ka “nesaprotam laikmetīgo mūziku”, otrkārt, daudzi uzskata, ka tie latvieši jau “vispār neko neprot sarakstīt”.

– Pēdējos gados novērojams, ka valsts svētku koncertā skan latviešu mūzikas programma. Vai tomēr nevajadzētu kādas vadlīnijas šajā ziņā arī no ministrijas puses?

O. Silabriedis: – Ar to var iebraukt ļoti lielā grāvī. Ja sāks apzināti rakstīt nacionālu mūziku, var sanākt tādas pašas nelaimes kā ar kino.

P. Vasks: – Kad mainās ierēdņi, jāatstāj dažas regulas arī nākamajiem. Ir ābeces patiesība un likums, ka valsts svētkos Latvijā 11. un 18. novembrī, 4. maijā, kā arī Dziesmu svētkos – spēlē un dzied attiecīgās nācijas mūziku. To pārkāpt, piemēram, Somijā nebūtu iespējams.

D. Bluķe: – Īstenībā jebkurš latviešu komponista skaņdarbs taču ir nacionālās identitātes daļa.

 

Valsts dotācija koncertorganizācijām

Organizācija 2012, LVL 2013, LVL
VSIA “Latvijas koncerti” 1 081 648 1 081 648
VSIA “Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris” 947 190 947 190
VSIA “Liepājas Simfoniskais orķestris” 724 221 753 824
VSIA “Valsts akadēmiskais koris” Latvija”” 504 226 509 721
VISA “Kremerata Baltica” 150 523 172 174
VSIA “Latvijas Nacionālā opera” 3 800 000 4 726 399
Kopā 7 207 808 8 190 956

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums jaundarbiem

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gads
Piešķīruma veidi Iesniegto 
projektu skaits

Iesniegto projektu pieprasītais

finansējums, LVL

Atbalstīto 
projektu 
skaits

Atbalstīto 
projektu

finansējums, LVL

2008 Programma: Latviešu oriģinālmūzika

81 000
2011 Radošās stipendijas
(projektu konkursos) 104
103 740 57
27 350
2012 Radošās stipendijas
(projektu konkursos) 122
100 370 73
29 840
2013 Programma “Latviešu oriģinālmūzika”


40 000

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+