×
Mobilā versija
Brīdinājums +22.2°C
Magda, Magone, Mērija, Magdalēna
Pirmdiena, 23. jūlijs, 2018
17. aprīlis, 2018
Drukāt

“LATEST” un laikmetīgais teātris

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Neatkarīgā izpildītājmākslas centra "Kanuti Gildi SAAL" kredo ir "radīt situācijas, kurās viss var notikt" gan aktieru starpā, gan starp aktieriem un publiku. Attēls no izrādes "Darbnīca".

Laikā, kad visas trīs Baltijas valstis svin savas dibināšanas simto jubileju, jūtami sarosās arī kultūras un mākslas ļaudis, jo pieaug cerība iegūt finansējumu projektiem, kas citkārt bezcerīgi pagaistu ierēdniecības labirintos. Vienu tādu pasākumu ar mazliet sintētisku nosaukumu “LATEST” no 15. līdz 18. februārim Rīgā izdevās sarīkot Jaunā teātra institūtam (JTI), un tā programmu veidoja pēdējo gadu igauņu laikmetīgā teātra novitātes.

Vispirms par pašu laikmetīgo teātri, kuru pie mums, regulāri rīkojot “Homo Novus” un tamlīdzīgus pasākumus, neatlaidīgi proponē JTI un vēl pāris neatkarīgo teātru. Strikti ņemot, tas nebūt nav avangards, bet gan viena no tradicionālajam teātrim līdzās pastāvošajām formām, kuru Eiropā vismaz pārdesmit gadus sekmīgi kopj tādas trupas kā “Need Company”, “Gob Squad”, “Rimini Protokoll” u. c. Novirziena teorētiskā bāze nāk no Bertolda Brehta, Antonena Arto, Hansa Lēmana atziņām un Latīņamerikas manifestiem, un tās fokusā ir “emancipētā skatītāja” iespējami aktīvāka iesaistīšana priekšnesumā, kurā ar teatrāliem līdzekļiem tiek pētīta dažādu lietu, parādību, sabiedrības sociālo un politisko procesu daba.

 

Stāsts par lībiešu asimilāciju

Minifestivāla programmu veidoja pieci laikmetīgā teātra iestudējumi, starp kuriem lielāko uzmanību piesaistīja igauņu–latviešu kopīgi veidotais projekts “Pirmie, kas aiziet”. Tas ir stāsts par lībiešu asimilāciju pagājušajā gadsimtā, ko veido ekspedīcijas materiāli, sastapto cilvēku atmiņas, divu valstu politika “lībiešu jautājumā” un improvizēts skatījums uz šā bēdīgā procesa rezultātu mūsdienās. Izrāde sākas ar visai iezīmīgu priekšnesumu, kurā labi atspoguļojas pieteiktā tēma: koris “Balsis” izpilda senu lībiešu dziesmu un tā dalībnieki – pa vienam, pa diviem – nesteidzīgi pamet skatuvi, līdz paliek diriģents viens pats un dziesma apklust. Tam seko neliels laikmetīgās dejas fragments un publikas vadāšana cauri dažādām telpām, kurās ar tehniskiem un aktieriskiem palīglīdzekļiem tiek celta priekšā ekspedīcijas savāktā informācija – fakti, pieņēmumi, iespaidi, kurus skatītājs pēc sava prāta var savienot priekšstatā par notikušo. Finālā izziņas procesam tiek pievienota iespaidīga videoinstalācija, kurā ar atjautīgu pieeju statistikai tiek apspēlēta dažādu nacionālo identitāšu izšķīšana mūsdienu globalizācijā. Būtībā šīs sākuma un beigu epizodes arī ir tās, kas izrādi lekciju un laikmetīgo teātri kā tādu pietuvina mākslas sfērai, jo tajās parādās tēls, kas paver vaļā skatītāja asociatīvo lauku, un šajā reizē dod iespēju pavilkt nepārprotamas paralēles ar mums pašiem.

 

Situācijas, kurās viss var notikt

Trīs priekšnesumus minifestivālā piedāvāja igauņu neatkarīgais izpildītājmākslas centrs “Kanuti Gildi SAAL”, kura producentu kredo ir “radīt situācijas, kurās viss var notikt” gan aktieru starpā, gan starp aktieriem un publiku. Izrādē “Darbnīca”, piemēram, trīs pazīstami mākslinieki – Ēro Epners (“NO99” teātra dramaturgs), Juhans Ulfsaks (aktieris un režisors) un Marts Kangro (horeogrāfs) –, staigājot apkārt milzīgam darba galdam, cenšas iepazīstināt publiku ar dzīvē noderīgām praktiskām iemaņām. Kā iedzīt dēlī naglu, ar kādiem zobiem izvēlēties rokaszāģi kokam, kā bērnam iemācīt skaitīt, kā rīkoties ar skrūvgriezi, kā pareizi elpot dzemdībās utt. Tāds haotisks “derīgo padomu” skatuviskais demonstrējums, lai atdzīvinātu pazīstamo proletāriešu vadoņa tēzi – mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties! Var jau piekrist izrādes veidotājiem, ka tā bioloģiskā būtne, ko saucam Homo sapiens, par cilvēku kļūst, tikai mācoties, taču paliek jautājums: vai pati atziņa un pasniegšanas veids nav pārlieku triviāli XXI gs. publikai.

 

Pētnieciskie darbi

Igauņu māksliniece Maike Londa Malmborga savā priekšnesumā “10 ceļojumi uz vietu, kur nekas nenotiek”, izmanto laikmetīgā teātra iecienītāko formu izrādi lekciju un pievēršas tajā sevišķi aktuālam jautājumam par finansējuma samazināšanu kultūrai. Pētījums balstās uz viņas pašas pieredzi, mēģinot iegūt neatkarīgam māksliniekam nepieciešamos eksistences līdzekļus no dažādiem fondiem, institūcijām, ministrijām un biznesa aprindām. Izrādē parādās daudz interesantu faktu un aspektu, kas spilgti raksturo šodienas sabiedrībā valdošo attieksmi pret mākslu. Centieni to pārvērst par izklaidi un produktu ar ierēdniecības dzīlēs dzimušo dotācijas mehānismu palīdzību ne vien Igaunijā, bet visā pasaulē kļūst arvien nomācošāki, taču atkal jāteic, ka arī šai “medaļai” nav tikai viena puse. Katrs var vēlēties kļūt par neatkarīgu mākslinieku un gribēt, lai viņu finansē, bet kurš pateiks, vai pretendentam vispār ir nepieciešamais talants un spējas par tādu kļūt? Šo jautājumu Malmborga diemžēl apiet.

Intriģējošāk un kompozicionāli atjautīgāk sava pētnieciskā priekšnesuma “Fizika un fantāzija” tēmu pieteica zviedru/igauņu performanču mākslinieks Igijs Londs Malmborgs. Izrādi aktieris iesāk pilnīgā tumsā ar nelielu sevis aprakstu vārdos, liekot skatītājam vispirms “iedarbināt” iztēles mehānismu un tikai tad spēles laukumā iedegas gaisma. Izejas punkts sarunai ir situācija šeit un tagad, kurā aktieris piedāvā publikai atsaukt atmiņā savu ierašanos teātrī, kāpšanu augšā pa kāpnēm, drūzmēšanos vestibilā, gaidīšanu, vīna glāzi bufetē utt. Daudzas reizes pēc kārtas vedinot skatītāju cauri šai ainiņu virtenei, Malmborgs it kā sper divus soļus uz priekšu un vienu atpakaļ, liekot skatītāja uztverei sekot viņa teiktajam un atdzīvināt tās iztēlē, ikreiz pievienojot kādu jaunu detaļu. Katrā atkārtojumā tiek neuzkrītoši ievīta kāda asociācijas raisoša atkāpe vai darbība, kas ļauj skatītāja fantāzijai uz brīdi aizklīst pašai savos labirintos. Kur un cik tālu, tas, protams, paliek atkarīgs no mūsu pieslēgšanās pakāpes spēlei un individuālajām iztēles spējām. Katrā gadījumā Malmborga priekšnesums sniedza visai saistošu pieredzi tiem, kas ļāvās viņa teatralizētajām manipulācijām un pēcāk domās pārcilāja savas iztēles līkločus skatuvisko norišu laikā.

 

Roks un seksuālā revolūcija

Atsevišķi “LATEST” priekšnesumu klāstā būtu jāizdala “NO99” izrāde “Sapņotāji”, jo šā teātra politizēto iestudējumu kritēriji ietiecas daudz dziļāk mākslas sfērā, nekā to prasa laikmetīgais teātris. Pateicoties komponista Jakoba Juhkama īpašajam ieguldījumam, “Sapņotājiem” piemīt sava specifika un izrādes otrā daļa vairāk atgādina smagā roka koncertu, taču dramaturģiskā materiāla iekšējā loģika skatītāju līdz tādam iznākumam aizved ļoti organiski. Pēc Bernardo Bertoluči tāda paša nosaukuma filmas motīviem, kuros dominē atsauces uz Kokto “Briesmīgajiem bērniem”, veidotais scenārijs stāsta par notikumiem kādā Parīzes dzīvoklī 1968. gada seksuālās revolūcijas laikā. Izrādes varoņi ir pārliecināti, ka šajā pasaulē kaut kas ir jāmaina, bet kā, to viņi nezina, un tāpēc Metjū kopā ar dvīņiem paslēpjas zem balta pārklāja un nododas seksuāli psiholoģiskiem eksperimentiem uz incesta robežas, kurus skatītāji var vērot uz videoekrāna. Tas, protams, nav nekāds atrisinājums, bet tikai bēgšana no reālās pasaules, un pāri paliek vien protests, kuru viņi ieliek savā mūzikā. Tā ir ekspresīva, skaļa un agresīva, tajā saplūst visas noskaņas, kas pārņem cilvēku, dusmojoties par savu bezspēcību realitātes priekšā. Turklāt jāpiebilst, ka aktieru izpildījumā metāliskais roks uz skatuves skanēja izcili, un, ja vien neesat šā žanra atklāts noliedzējs, tad mūzika kopā ar Juhana Ulfsaka smalki režisēto aktierspēli dāvāja iespēju katram tikt pie savdabīga mākslas baudījuma, kuru sniedz pilnasinīgs mūsdienīga teātra iestudējums.

Nobeigumā vēl daži vārdi par laikmetīgo teātri, kas savu mērķi galvenokārt redz iespējā sniegt cilvēkiem zināšanas ar publikas iesaistīšanu spēles procesā. Reizēm tas notiek tieši, reizēm pastarpināti un priekšnesumu veidotāji to parasti sauc par “skatītāja izcelšanu no komforta zonas”. Par to, cik šāda stratēģija ir efektīva un teātra mākslu bagātinoša, droši vien diskusijas tik drīz vēl nebeigsies, bet tehnoloģiju straujajā attīstības laikmetā, kas pieprasa arvien šaurāku specializāciju dažādās dzīves jomās, šāda mērķa parādīšanās varētu būt teātra veidotāju loģiska reakcija uz pieticīgo pasaules virzības procesu izpratni sabiedrības apziņā. Šai teātra praksei gan piemīt viens vājais punkts, kuru pagaidām laikmetīgajam teātrim reti izdodas pārvarēt. Un, proti, režisori un dramaturgi savus prātus lielākoties nodarbina masu medijos valdošajā domāšanas līmenī un negrib vai nespēj pacelties līdz augstāku dzīves patiesību un neredzamu sakarību apjēgšanai, un tāpēc viņu dramaturģiskie un skatuviskie meklējumi bieži paliek dreifējam piezemētas domāšanas sfērā, kas izslēdz iespēju gūt īstas mākslas baudījumu. Protams, tā nenotiek vienmēr, jo teātra attīstības process ir dzīvs un mainīgs un to savā veidā apliecināja arī minētais pasākums.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+