Praktiski
Manas tiesības

Nabagmāja vai saulainā novakare? Vairāk nekā 200 senioru aprūpes iespējas visā Latvijā 0

Foto – Fotolia

Kādas būs tavas vecumdienas

Latviešu mākslas filmā “Džimlai Rūdi rallallā” kāds veco ļaužu sociālās aprūpes centra iemītnieks (atveido aktieris Āris Rozentāls) uz jautājumu “Kā iet, Āri? Ko dari?” atbild pavisam īsi: “Gaidu nāvi!” Vai tiešām veci ļaudis Latvijā šādās iestādēs to tik vien dara, kā gaida pienākam savu pēdējo stundiņu? Ko valsts un pašvaldības var senioriem piedāvāt?

Pirms stāstām par konkrētiem aprūpes centriem un to iemītniekiem, noskaidrosim dažus pamatjautājumus. Uz sarunu aicinājām Labklājības ministrijas Metodiskās vadības un kontroles departamenta direktori Inesi Kukori un Sociālo pakalpojumu departamenta vecāko referenti Elvīru Grabovsku.

Ne nabagmāja, ne pansionāts

Veco ļaužu aprūpes centrus kāds joprojām sauc par nabagmājām. Patiesībā šim vārdam ir pavisam cita nozīme – tā radusies Ulmaņlaikos, kad cilvēkiem nemaksāja pensijas, tāpēc veciem ļaudīm, kam nebija nekāda cita atbalsta, atvēlēja speciālus namus jeb nabagmājas. Padomju laikos šādas iestādes lielākoties dēvēja par pansionātiem, bet tagad speciālisti iesaka lietot apzīmējumu sociālās aprūpes centri.

– Nosaukums nabagmāja jāizskauž! Bieži vien sociālās aprūpes centri cilvēkiem piedāvā pat labākas iespējas, nekā viņiem bijušas mājās. Turklāt tā nebūt nav, ka aizvedam seniorus uz šādiem centriem pavadīt pēdējās dienas. Latvijā ir ne tikai ilgstošas sociālās aprūpes iestādes, bet arī tādas, kur veci cilvēki nonāk tikai uz pāris nedēļām vai mēnesi un pēc tam atkal brauc mājās. Tuviniekiem jādara viss iespējamais, lai vecais cilvēks tomēr maksimāli ilgi paliktu savā dzīvesvietā, – stāsta Inese Kukore.

Elvīra Grabovska iesaka: – Ja bērniem nav iespēju parūpēties par saviem senioriem, vispirms var sameklēt kādu aprūpētāju mājās, izmantot sociālo dienestu piedāvātos pakalpojumus dzīvesvietā. Pašvaldības sociālā dienesta darbinieki novērtēs situāciju un ieteiks, kā konkrētajam cilvēkam labāk palīdzēt.

Jāpiekrīt sen dzirdētam salīdzinājumam, ka vecs cilvēks ir kā vecs koks. Nevar izraut ar saknēm un cerēt, ka labi ieaugs svešā vietā. Daudziem senioriem lēmums pārcelties uz aprūpes centru ir ļoti grūts.

Ilgstošas/īslaicīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēji

Dažādi piedāvājumi

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Latvijā ir gan privātu personu, gan dažādu organizāciju, biedrību un nodibinājumu, gan valsts un pašvaldību veidotas iestādes, kur dzīvo veci ļaudis. Ņemot vērā, ka nevalstisko organizāciju un privātpersonu veidotie sociālās aprūpes centri slēdz līgumus par pakalpojumu sniegšanu ar pašvaldībām, būtiskas atšķirības starp pašvaldības vai nevalstiskā sektora piedāvājumu nav. Noteikumi un pamatjautājumi visiem ir vienādi.

Ja kāda persona vēlas izveidot sociālās aprūpes centru, vispirms jāizpēta iespējamais pakalpojuma pieprasījums, jāreģistrē uzņēmējdarbība, jāiepazīstas ar prasībām, tad jāsazinās ar Labklājības ministriju, lai piereģistrētu šāda pakalpojuma sniegšanu. Jāiegūst arī Veselības inspekcijas, ugunsdzēsības un citu atbildīgo dienestu atļaujas.

Parasti vienā iestādē uzturas vienas grupas klienti, piemēram, pensionāri vai personas ar invaliditāti, taču mēdz būt arī jaukta tipa aprūpes centri. Katram vadītājam tad rūpīgi jāpārdomā centra iemītnieku savstarpējā saderība. Nevar vienkārši salikt cilvēkus kopā un cerēt, ka viss būs kārtībā. Pensijas vecuma ļaudis, piemēram, var iemitināt vienā ēkas stāvā vai spārnā, bet personas ar invaliditāti, kuriem ir smagi kustību traucējumi un nepieciešama specifiska aprūpe, – citā.

Kam iestādes domātas

Tiesības saņemt pašvaldību finansētus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus ir:

> bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem no divu līdz 18 gadu vecumam;

> pensijas vecuma personām;

> personām ar invaliditāti, ja viņiem nepieciešamā aprūpe pārsniedz aprūpei mājās noteikto apjomu.

Savukārt valsts finansēti ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi institūcijās tiek nodrošināti:

> pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem un ļoti smagiem garīgiem traucējumiem, kurām funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes un aprūpes līmeņa dēļ nepieciešams saņemt pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;

> bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz 18 gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai audžuģimenē;

> bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīgiem traucējumiem vecumā no četriem līdz 18 gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai audžuģimenē;

> bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem līdz divu gadu vecumam.

Ilgstošas/īslaicīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēji

Uzturēšanās izmaksas

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Par uzturēšanos aprūpes centrā jāmaksā klientam pašam un viņa apgādniekiem, bet, ja viņiem nav pietiekami daudz līdzekļu, trūkstošo summu piemaksā no pašvaldības vai valsts budžeta.

Personai, kura ir gatava pilnībā samaksāt par pakalpojumu un kurai arī nākotnē nebūs nepieciešams pašvaldības atbalsts, ir tiesības izvēlēties sociālās aprūpes iestādi pēc saviem ieskatiem – gan vietu (laukos vai pilsētā), gan istabiņu (vienvietīgu, divvietīgu vai vairākvietīgu) u.tml.

Likumīgajam apgādniekam (tā ir persona, kurai ar Civillikuma 84., 179. un 188. pantu uzlikts šāds pienākums, – bērni, vecāki, laulātie, vecvecāki vai personas, ar kurām noslēgts uzturlīgums) ir pienākums uzņemties maksājumus, ja klienta līdzekļi (pensija un citi ienākumi) ir nepietiekami.

Atgādinām, ka apgādniekam pašam jāpaliek līdzekļiem minimālās algas (šogad 380 eiro) apmērā un katram nākamajam ģimenes loceklim – pusei no šīs summas.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 13¹. pantu valsts finansētos sociālās aprūpes centros personām ar smagiem garīgiem traucējumiem un neredzīgām personām klients maksā par pakalpojumu 90% no pensijas (ieskaitot piemaksu pie pensijas) un atlīdzības. Apgādnieki no samaksas šādos gadījumos ir atbrīvoti.

Savukārt pensijas vecuma ļaudis un personas, kuru invaliditāte nav saistīta ar smagiem garīgiem traucējumiem, par sociālās aprūpes centra sniegtajiem pakalpojumiem maksā ne tikai 90% no pensijas (ieskaitot piemaksu pie pensijas) un atlīdzības, bet arī no uzkrājumiem un citiem ienākumiem, ja tādi ir, bet ne vairāk kā noteikto pakalpojuma cenu. No pensijas 10% paliek paša klienta rīcībā personiskajiem izdevumiem.

Ja klientam, ir apgādnieki, tad saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. pantu un Ministru kabineta 2003. gada 27. maija noteikumiem Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” maksājumi jāveic arī apgādniekam. Savukārt, ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt, to veic pašvaldības no sava budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Ilgstošas/īslaicīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēji

Kā pieteikties

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2
]

Lai saņemtu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, personai vai viņas likumiskajam pārstāvim jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā atbilstīgi reģistrētajai dzīvesvietai un jāiesniedz:

1) iesniegums, kurā jānorāda problēma un tās vēlamais risinājums;

2) iztikas līdzekļu deklarācija, kas noteikta normatīvajos aktos par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu (ja tiek pieprasīta sociālā palīdzība vai sociālā pakalpojuma izmaksas sedz no pašvaldības budžeta);

3) ģimenes ārsta izziņa par personas veselības stāvokli ar norādītu funkcionālo spēju traucējumu smaguma pakāpi un medicīnisko kontrindikāciju (plaušu tuberkuloze aktīvajā stadijā, akūtas infekcijas slimības, seksuāli transmisīvās slimības) neesamību;

4) psihiatra atzinums par speciālo (psihisko) kontrindikāciju neesamību un piemērotāko sociālā pakalpojuma veidu personai ar garīgiem traucējumiem (ja sociālo pakalpojumu vēlas saņemt bērns vai pieaugušais ar garīgiem traucējumiem);

5) invaliditāti apliecinoša dokumenta (invalīda apliecības) kopija (ja sociālos pakalpojumus vēlas saņemt persona ar invaliditāti).

Katras pašvaldības pienākums ir nodrošināt saviem iedzīvotājiem sociālos pakalpojumus. Šo funkciju veic sociālie dienesti, un viens no to būtiskākajiem uzdevumiem ir sniegt sociālos pakalpojumus gan personām ar invaliditāti, gan pensijas vecuma cilvēkiem, gan personām ar garīgiem traucējumiem un citām iedzīvotāju grupām, kurām tas nepieciešams.

Rindu uzskaite uz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu tiek nodrošināta katras pašvaldības sociālajā dienestā, taču Labklājības ministrijas pārstāves stāsta, ka rindas neesot nemaz tik garas – iespējams, jāgaida dažus mēnešus. Rīgā rindas ir daudz garākas, ja klients vēlas pakalpojumu konkrētā sociālās aprūpes centrā.

Ilgstošas/īslaicīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēji

(Turpinājumu par to, kā seniori jūtas un ko domā par dzīvi centros, lasiet nākamajā “Praktiskā Latvieša” numurā)

LA.lv