Nepazīstamais “klusais centrs” 0
Akadēmiķa, arheologa un filokartista Andra Caunes grāmatas ar aizgājušo dienu Rīgas pastkartēm iznākot parasti uzreiz ieņem vietas grāmatnīcās pieprasītāko izdevumu topu augšgalos. Līdzīgi tas notika arī ar šopavasar klajā nākušo “Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem”.
Pats autors grāmatas ievadā min, ka tā ir piektā viņa kolekcijas Rīgas atklātņu sērijā, tomēr man sanāca, ka jau sestā, jo pirmā 1994. gadā bija “Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem”, kam viena aiz otras sekoja grāmatas ar atklātnēm par Rīgas Pārdaugavu, Vidzemes, Ziemeļu, Maskavas priekšpilsētu un tagad arī “klusais centrs”. Ar “kluso centru” domāta teritorija starp Marijas, Matīsa, Hanzas ielu un Rīgas pilsētas kanālu. Tās ir vietas, kas visiem rīdziniekiem it kā labi pazīstamas, jo tur atrodas parki un 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma arhitektūras pērles. Tomēr Caunes kunga kolekcijas atklātnes nereti stāsta par to, kā izskatījies pirms “pērļu” uzbūvēšanas vai arī tūlīt pēc to tapšanas. 19. gadsimta otrajā pusē pēc pilsētas vaļņu nojaukšanas tagadējās Brīvības, Krišjāņa Valdemāra un citās šoreiz apskatāmās pilsētas daļas ielās dominēja koka apbūve. No tiem laikiem līdz mūsdienām saglabājusies vien reta ēka. Daža nojaukta krietni sen, ceļot mūra namus 20. gadsimta sākuma Rīgas celtniecības buma laikā, daža samērā nesen – padomju gados vai pat 90. gadu sākumā. Bez paskaidrojuma neviens vairs nepazītu, piemēram, Brīvības un Elizabetes ielas stūri 1907. gadā. Tagad šo vietu aizņem “Radisson Blu Hotel Latvija”, bet tur, kur Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī slējās divstāvu māja, kurā 19. gadsimta 30. gados dzīvoja komponists Rihards Vāgners, tagad atrodas “Lattelecom” veikals. Savukārt pilsētas kanāla krasti vietām atgādinājuši lauku ainavu. Bet izrādās, ka padomju Latvijas “varenie” Jānis Kalnbērziņš un Arvīds Pelše mitinājušies Strēlnieku un Elizabetes ielas stūra īres mājas plašajos apartamentos.
LU Latvijas vēstures institūta apgādā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas Austrumu izpilddirekcijas atbalstu izdotā grāmata strukturēta sērijas izdevumiem ierasti – 12 nodaļās tematiski izdalītas sabiedriskās celtnes, uzņēmumi, pieminekļi, seno notikumu ainas un pilsētas ielās sastopamie ļaudis. Hronoloģiski tie lielākoties ir “cara laiki”, nedaudz iesniedzoties Latvijas brīvvalsts pirmajos gados. Daudzas kartītes ir kolorētas, tas ir, iekrāsotas, imitējot krāsu foto. Katrai pastkartei dots skaidrojošs komentārs lappuses garumā, bet te gan jāsaka, ka mūsdienās iestādes īrējamās telpas mēdz mainīties strauji, tādēļ, rakstot par to, kas šur vai tur šobrīd atrodas, jābūt uzmanīgam, citādi iznāk, ka daža grāmatā minētā informācija jau novecojusi un vairs neatbilst situācijai.
