Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
11. februāris, 2014
Drukāt

Nokļūt stikla zvērnīcā

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Valmieras teātrī tapušais Tenesija Viljamsa lugas “Stikla zvērnīca” iestudējums sevī apvieno divas jaunākajā teātrī aktuālas tradīcijas – psiholoģiskā reālisma virzienu aktierspēlē un absolūti nosacītas spēles principu režijā, ļaujot skatītājiem būt klāt neparastā teātra notikumā. Režisors Dmitrijs Petrenko piedāvā netradicionālu lugas lasījumu, kas vienlaikus nav pretrunā ar lugas ievadu, kurā galvenais varonis Toms atklāj, ka viss turpmāk redzamais būs atmiņas – tātad priekšstatos un fantāzijās balstīta pasaule, kura funkcionē pēc saviem iekšējiem principiem, nevis realitātes diktētajām prasībām.

Iestudējumam sākoties, Arnolda Oša teicējs (jaunā Toma vecākais alter ego) nemanāmi apsēdies starp skatītājiem, tādējādi izrāde simboliski uztverama kā viena skatītāja atmiņu vai pat psihoanalīzes seanss – skatītāji tiek palēnām iepazīstināti ar spēles noteikumiem un galvenajiem varoņiem, ļaujot pierast pie intriģējošā lomu sadalījuma – izrādē ar sevi pārņemtās un jaunības atmiņās dzīvojošās mātes lomā iejutusies jaunā aktrise Rūta Dišlere, bet viņas meitu Lauru tēlo aktrise Skaidrīte Putniņa. Un izrādē šis paņēmiens tiešām strādā – R. Dišlerei pārliecinoši izdodas pārvarēt arhetipu par meitu, kas iekāpusi mammas kurpēs. Pirmajā cēlienā fascinē aktrises spēja padarīt redzamu varones atrašanos starp divām laiktelpām – tagadni un pagātni –, absolūti nespējot tās nošķirt un balansējot starp racionālu apstākļu izvērtēšanu un ekstātisku sajūsmu par iespēju izprecināt meitu. Otrajā cēlienā šī trauslā robeža zūd, un aktrises agresīvi eksaltētais spēles veids atgrūž, neļaujot aiz pārspīlētā eksterjera ieraudzīt varones iekšējos pārdzīvojumus.

Galvenās varones Lauras lomā organiski iejutusies aktrise Skaidrīte Putniņa, kura izcili iemieso varones iekšējās pasaules izjūtas – nogurumu no dzīves, nevēlēšanos piedalīties mātes organizētajās izklaidēs u. tml. Ar lakonisko tērpu un absolūti pasīvo psihofiziku tiek demonstrēta varones izolācija no ārpasaules jeb došanās iekšējā trimdā. Vienīgais cilvēks, kuram gluži nemanot izdodas Lauru “atvērt”, ir nežēlīgais viesis – Riharda Rudāka attēlotais Džims, kurš kā ārpasaules vēstnesis ielaužas Vingfīldu ģimenes namā, izpostīdams šķietamo harmoniju, kuru radījusi mātes un meitas dzīve ilūziju pasaulē. R. Rudāks pārliecina gan suģestējoši amerikāniska trenera guru ampluā, gan cilvēciska padomdevēja un drauga lomā.

Lomu sadalījumā mulsina vienīgi Lauras brāļa Toma sašķelšana divos tēlos. Kaut gan Kristaps Ķeselis un Arnolds Osis katrs savu lomu izpilda pārliecinoši, tomēr, ņemot vērā iestudējumā dominējošo spēles principu, šķiet neloģiski, ka abu aktieru paralēlā iejušanās tēlā izmantota, tikai lai ilustrētu, ka viens Toms ir jauns, bet otrs – dzīves pieredzējis un nedaudz cinisks. Pašmērķīga šķiet arī jaunā Toma regulārā pārtapšana par kaķi – neskatoties uz K. Ķeseļa precīzi imitēto kaķa plastiku un psihofiziku (mazgāšanos, blusošanos, kasīšanos u. tml.), šāda Toma individuālisma eksponēšana liekas ilustratīva.

Sintijas Jēkabsones radītā efektīgā scenogrāfiskā konstrukcija, kurā skatītājiem iespējams sēdēt divos stāvos, ir ne tikai konceptuāla, bet arī universāla, tādēļ, pieļauju, to būtu vērtīgi ieviest kā pastāvīgu piedāvājumu Apaļās zāles formātam. No vienas puses, scenogrāfijā aktualizēts spēles princips – aktieri galvenokārt apdzīvo šauro laukumu skatuves centrā, kā arī brīvi pārvietojas pa pirmā un otrā stāva podestiem, tādējādi radīdami ilūziju par darbību, kas notiek visapkārt skatītājiem – te saskatāmu, te tikai dzirdamu un nojaušamu. No otras puses, scenogrāfija rada priekšstatu par šauru, noslēgtu pasauli, tādu kā simbolisku Visuma centru, kurā (kaut arī sapņos, nevis realitātē) satiekas visi varoņi.

Zūdot tradicionāli teātrī skaidri definētajai robežai starp aktieru un skatītāju apdzīvotajām telpām, skatītāji it kā tiek vienādoti ar izrādes varoņiem. Ja sākotnēji šķiet, ka režisors izrādē skaidri nav definējis, kas, viņaprāt, ir galvenais T. Viljamsa lugā iekodētais simbols – jau nosaukumā pieminētā Lauras stikla zvērnīca, kura šķietami iemieso viņas pašas trauslo, neparasto personību, tad pamazām kļūst skaidrs, ka pati skatuves konstrukcija, iespējams, uztverama kā skarba stikla zvērnīcas versija, kurā trauslās stikla figūriņas ir paši skatītāji.

VĒRTĒJUMS 


Režija: 3

Aktierspēle: 4

Scenogrāfija: 5

UZZIŅA


Valmieras Drāmas teātra iestudējums “Stikla zvērnīca”.

Tenesija Viljamsa luga “Stikla zvērnīca” ir 20. gs. dramaturģijas klasika – ar savu mūžu neapmierināta māte grib pareizi ieregulēt vismaz savu bērnu dzīvi, padarot nelaimīgus arī viņus. Jaunais režisors Dmitrijs Petrenko iestudējis lugu kā galvenā varoņa ceļojumu pagātnē.

Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Sintija Jēkabsone, oriģinālmūzikas autors Reinis Ozoliņš, horeogrāfe – Nadežda Beļajeva.

Lomās: Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks, Arnolds Osis, Kristaps Ķeselis, Inese Pudža vai Rūta Dišlere.

Tuvākās izrādes: 14. februārī, 9. un 21. martā.

Vārds skatītājam


Līga Eglīte, tulkotāja: “Izrādē patika askētiskās dekorācijas (jeb precīzāk – to neesamība), jo tas ļāva vairāk iedziļināties izrādes saturā. Nebija nekā, kas novērstu uzmanību no lugas tēliem. Kas mani šajā izrādē fascinēja visvairāk – aktieri bija izvēlēti atbilstoši lugas personāžu iekšējai pasaulei. Tā, piemēram, meitas Lauras atveidotāja Skaidrīte Putniņa ir vecāka par Lauras māti, kuru atveidoja Rūta Dišlere, jo meita sirdī bija veca sieviete, taču māte – savās jaunības atmiņās dzīvojoša meitene. Izrādē ļoti veiksmīgi tika attēloti savā dzīvē vīlušās mātes centieni ietekmēt un kontrolēt savu bērnu dzīves, kā arī šo centienu sekas. Skatuve bija iekārtota ļoti askētiski – dekorāciju nebija, taču, manuprāt, tieši tādēļ varēja labāk izprast lugas tēlu iekšējo pasauli un viņu rīcības cēloņus. No aktierspēles jo īpaši patika Skaidrītes Putniņas kā Lauras tēlojums – Lauras dvēseles stāvoklis un ieskats par viņas dzīves kārtību tika attēlots spilgti, tieši un skarbi.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+