Latvijā
Pasaulē

Piemirstā Bočkarevas traģēdija. Būt latvietim Krievijā 1919. gadā bija bīstami7


Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”
Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”
Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”

Gadā, kad atzīmējam simt gadu jubileju kopš latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas un latviešu došanās bēgļu gaitās, vērts paraudzīties arī, kas notika pēc tam – piemēram, latviešu nacionālo karaspēka vienību organizēšanos Sibīrijā Krievijas pilsoņu kara laikā. Šajā sakarā literatūrā ir visai maz aplūkots tā sauktais Bočkarevas incidents – latviešu brīvprātīgo apšaušana Bočkarevas dzelzceļa stacijā 1919. gada 15. martā.

1918. gadā likumīgas centrālās valsts varas Krievijā vairs nebija. Armija sabrukusi un demobilizēta – simtiem tūkstošu bijušo kareivju, bruņoti vai ne, bez iztikas līdzekļiem, pa dzelzceļiem centās nokļūt mājās. Tiesu un izpildvaras neesamības iespaidā pieauga bandītisms. Brīvi pieejamais ieroču daudzums, daž­dažādo politisko uzskatu plašais spektrs, vēlme restaurēt bijušo vai veidot jaunu, labāku pasauli, strīdi par to, kas “labāks”, noveda pie pretēju uzskatu sadursmēm, kas ātri pārauga bruņotā vardarbībā. Arī Sibīrijā izveidojās varas haoss: vietām varu sagrāba lielinieku un citu kreiso partiju aktīvistu pulciņi, kamēr lielāko daļu teritorijas nosacīti kontrolēja tā sauktā Direktorija jeb Sibīrijas Pagaidu valdība. Bet komunikācijas nonāca sabiedroto ekspedīcijas korpusa varā. Lai gādātu par ārvalstu pilsoņu un to investīciju drošību, kā arī Pirmā pasaules kara laikā Krievijai piegādāto stratēģisko kravu neaizskaramību, aprīlī Vladivostokā krastā izkāpa Japānas, Lielbritānijas un citu Antantes valstu karaspēka vienības. Rudenī Japānas armijas kontingents pārņēma varu pār Austrumsibīrijas dzelzceļa maģistrāli, izvietojot garnizonus un uzņemoties militārās un tiesu varas funkcijas.

Latviešu ciemus dedzina

1918. gada 1. oktobrī Direktorijas kara departaments atļāva Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Tikmēr situācija nemitīgi mainījās: 1918. gada novembrī Omskā gāza Pagaidu valdību un pie varas nāca admirālis Kolčaks. Sākot vispārējo piespiedu mobilizāciju un resursu rekvizīcijas, Kolčaks dažos mēnešos reģiona iedzīvotājus noskaņoja pret sevi. 1919. gada februāra vidū zemnieku sacelšanās pieņēma tādus apjomus, ka japāņu un Kolčaka daļas kontrolēja vairs tikai lielākās komunikāciju līnijas un apdzīvotās vietas. Visi konfliktējošie spēki īstenoja karu “bez likumiem”, kurā notikušo zvērību un ļaužu degradācijas apraksti šķiet šausminoši pat pēc vēlāk XX gadsimtā cilvēces piedzīvotajiem masveida vardarbības aktiem.

Situācijā, kad visas konfliktējošās puses bruņotas un apgādātas līdzīgi, bieži izšķiroša ir karavīru motivācija. Lieliniekiem ar to utopiskās laimīgās nākotnes vīziju un sadarbību ar visu veidu anarhistiem un revolucionāriem bija ievērojamas priekšrocības. Savukārt baltajiem īsti nebija ideju, ar ko aizraut tautu. Izeju daļēji atrada krievu politiskā nacionālisma propagandā, ka visu nelaimju vaininieki esot nekrievi – vācieši, žīdi, latvieši, ķīnieši, ungāri un pārējie, kas vainojami lielinieku nākšanā pie varas un valsts sabrukumā.


“Vainīgie” nekrievi nebija tālu jāmeklē. Jau kopš 1918. gada vasaras otrās puses kaujās pie Kazaņas un Samaras lielinieku spēku kodolu veidoja tieši latviešu strēlnieku 4. un 5. pulks. Ievērojama loma tāpat bija no čehu, poļu, ungāru un citu tautību karagūstekņiem, kā arī no ķīniešu, rumāņu, lietuviešu mazākumtautību brīvprātīgajiem komplektētajiem sarkano pulkiem. Tāpēc tādus propagandas saukļus viegli pieņēma gan vienkāršs Sibīrijas kazaks, kurš neko vairāk kā apriņķa pilsētu un kara ierakumus nebija redzējis, gan armijas virsnieks, kura pasaule bija sabrukusi, bet kurš nesaprata sabrukuma iemeslus. Tāda situācija ļoti apgrūtināja latviešu diasporas organizāciju attiecības ar vietējām varas iestādēm. Īss situācijas apraksts lasāms Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālas padomes (LNP) protesta memorandā 1919. gada 3. martā Lielbritānijas konsulam Vladivostokā: “Čitā un Aizbaikālā apgabala administrācija aizliegusi latviešu biedrībām lietot sapulcēs un sēdēs latviešu valodu. (..) Šausmu darbi pastrādāti arī Krasnojarskas apgabalā, kur pēc lielinieku dumpja krievu avīzes nekautrējās apvainot par dumpja organizatoriem vietējos latviešu un igauņu kolonistus. Šīs aģitācijas sekas bija tās, ka bez kāda likumīga apvainojuma tika nodedzināti vairāki latviešu ciemi, piemēram, Verhņaja Bulanka, un daudzi mierīgi ciemu iedzīvotāji – latvieši – izdzīti taigā vai nogalināti. (..) No Omskas spaidu kārtā izsūtīti visi latviešu bēgļi vienīgi uz tā pamata, ka viņi ir latvieši. Omskas milicija sauc pie likumīgas atbildības katru, kas uzdrošinās dot dzīvokli kādam latviešu bēglim. Zlatoustā aizliegts uz ielām runāt latviski. Ufā un Samarā visi latvieši, kuri iedrošinājušies kādu vakaru parādīties uz ielas pēc deviņiem vakarā, tika arestēti, un vesels bars tādu latviešu “sarkano gvardu” – sievietes un no darba nākuši vīrieši – tika mēnešiem ilgi nodarbināti pie Sibīrijas dzelzceļa, kur liels daudzums no viņiem nomira no aukstuma un tīfa.”

Japāņu liecība

Laikā, kad no visām pusēm dzirdēja tikai par vardarbību un neviens nesaprata, ar ko tas beigsies, Sibīrijas latviešu sabiedrību ļoti satrauca ziņa, ka 15. martā japāņu karavīri un vietējie kazaki Bočkarevas dzelzceļa stacijā apšāvuši vairākus desmitus latviešu brīvprātīgo, kuri sava virsnieka pavadībā devās uz Troicku iestāties latviešu vienībās.

Sibīrijas latviešu organizācijas uzreiz vērsās pie Sabiedroto spēku virsvadības un panāca, ka 1919. gada 1. aprīlī darbu sāka incidenta izmeklēšanas komisija franču majora Renondo vadībā. Komisijas loceklis leitnants Jansons vēlāk atskaitījās LNP centrālbirojam. Komisija uzklausīja Habarovskā bāzētās japāņu 12. kājnieku divīzijas pārstāvi ģenerālleitnantu Ono, kurš atvainojās par incidentu: noticis pārpratums, jo japāņu karavīri pēc izskata neatšķirot, kurš eiropietis ir čehs, krievs, kurš latvietis vai lielinieks. 32 latviešu zemnieku grupa japāņu konvoja pavadībā (4 karavīri un kaprālis) bija devusies no Zojas uz Blagoveščensku. Brīdī, kad grupa caurbraucot atradusies Boč­karevas sādžā, apdzīvotajai vietai uzbrukuši lielinieki. 100 vīru lielais japāņu garnizons pieņēmis kauju, bet civiliedzīvotāji, arī latviešu brīvprātīgie, metušies slēpties no apšaudes. Diemžēl konvojs nospriedis, ka tie skrien, lai pārietu lielinieku pusē, tāpēc atklājis uguni.

Komisija Bočkarevā ieradās 4. aprīlī. Iztaujājot vietējā garnizona virsniekus, notikumu aina mainījās. Latviešu brīvprātīgo grupu virsnieka Čankas pavadībā japāņi aizturējuši pie Ovsjankas. Pēc apstākļu noskaidrošanas latvieši gan esot atbrīvoti un grupai atvēlēts vagons militārajā sastāvā Nr. 4, pievienojot japāņu konvoju. Bočkarevā vagons ar latviešiem atkabināts no vilciena sastāva un nolikts uz rezerves ceļa, kur atradies vairākas dienas, līdz 15. martā ciemam uzbrukuši lielinieki. Kad uzbrukums tuvojies dzelzceļa stacijai, garnizona komandants, nospriedis, ka runa ir par arestētiem lieliniekiem, un licis tos nošaut, lai izvairītos no dumpja riska un atbrīvotu konvoja vīrus stacijas aizsardzībai. Konvoja komandieris izmeklēšanas komisijai apgalvoja, ka neesot zinājis, kas tie latvieši tādi – sabiedrotie vai lielinieki. Viņam likts tos sargāt un transportēt, citu instrukciju neesot bijis. Kad komisija pieprasījusi uzrādīt līķus, izrādījās, ka tie jau sadedzināti masu kapā. Komisija iztaujāja arī vietējos dzelzceļniekus, taču tie runāja ļoti nelabprāt. Aculiecinieki ziņoja, ka lielinieku uzbrukums patiesi bijis, taču otrā ciema malā un dzelzceļa staciju neesot apdraudējis. Bet 15. martā ieradušies kazaki, kas latviešus izrāvuši no vagona, aizveduši aiz stacijas un bez paskaidrojumiem nošāvuši.


Kazaku izrēķināšanās?

Pārbaudīt izmeklēšanas komisijas savākto materiālu ļauj cits avots, kas sniedz gan vispārējās situācijas, gan šā incidenta aprakstu. Tas ir profesionālas militārpersonas ziņojums, domāts tikai armijas izlūkdienesta iekšējai lietošanai. Runa ir par Pieamūras kara apgabala štāba statistikas nodaļas kapteiņa Muravjova atskaiti Sibīrijas armijas komandierim ģenerālim Ivanovam-Rinovam, tolaik atzītu par “vērtīgu informāciju par situāciju Amūras apgabalā, it īpaši par krievu un japāņu attiecībām”. Tā vēsta: “13. martā lielinieki pārrāva dzelzceļu posmā starp Boč­karevu un Zavitu; sagrābjot Jekaterinoslavkas staciju, nodedzināja visus tiltus un 14. marta pievakarē tuvojās Bočkarevai, kur tobrīd atrados arī es. (..) 15. marta rītā lielinieki sāka uzbrukumu no trim pusēm. Šajā laikā japāņi un kazaki pāris soļu attālumā no stacijas apšāva 35 latviešus. Tie bija sapulcējušies Aleksejevskā, lai iestātos latviešu karaspēkā, bet pavadīja tos izbijis Krievijas dienesta virsnieks. Taču, saņēmuši atļaujas no ārvalstu konsuliem, viņi pieļāva kļūdu, nelūdzot šādu atļauju japāņiem. Japāņi, kam radās aizdomas par ko nelikumīgu, tos arestēja un nosūtīja uz Blagoveščensku. Taču vilcienu satiksme tika apturēta, bet Bočkarevā ar viņiem neceremonējās, tuvojoties lieliniekiem, uzreiz nošāva. (..) Nošauti viņi tā arī saļimuši kaudzē, turot izstieptajās rokās savas pases.”

Netiešas norādes ļauj domāt, ka incidentā japāņu garnizonam tomēr bijusi pakārtota loma. “Bočkarevas dzelzceļa stacijā šajā laikā atradās kazaku vienība no Čitas, cilvēki 20, kuri bija ceļā uz Blagoveščensku. Šīs vienības virsnieki jau pirms laika bravūrīgi plātījās, ka Blagoveščenskā ieņemšot visas labās vakances štābā, bet vietējiem virsniekiem nākšoties atbrīvot savas vietas,” turpina Muravjovs. Tie bija atamana Semjonova kazaki, izpelnījušies paaugstinājumu “činā” par nopelniem soda ekspedīcijās pret zemniekiem. Tālāk pārskatā uzsvērta šīs grupas nedisciplinētā un agresīvā uzvedība, Blagoveščenskā tai pat pavēršot ieročus pret japāņu karavīriem, kas mēģinājuši aizkavēt kazaku marodierismu. Konkrētajā brīdī un apstākļos Bočkarevā pietiktu ar kāda kaujas adrenalīna pārņemta kazaka bļāvienu “Сволочи латыши, Россию матушку продали!” (“Maitas latvieši, Māmuļu Krieviju pārdevuši!), lai ap nabaga latviešu zemnieku puišiem mirklī salasītos vardarbīgi noskaņots slepkavu pūlis, kam pēc īsas minstināšanās pievienotos japāņu konvojs. Japāņiem bija vieglāk nošaut zemniekus nekā konfliktēt ar labi bruņotu un izlēmīgi noskaņotu kazaku grupu brīdī, kad uzbrūk ienaidnieks.

Atamana Semjonova kazaku soda ekspedīciju vardarbība pret civiliedzīvotājiem bija fakts, ko apliecina neskaitāmi avoti. Japānas impērijas armijas vadībai post factum atlika vien uzņemties atbildību, jo savdabīgā japāņu goda izpratne neļāva atzīt, ka situācija palikusi nekontrolējama un eksekūciju īstenojuši kaut kādi kazaki bez japāņu militārās vadības akcepta. Par labu šādam traktējumam liecina tas, ka Japānas valdība kā kompensāciju vēlāk it kā izmaksājusi 172 800 jenas nošauto piederīgajiem, kaut incidents tam laikam bija visai ikdienišķs un neviens nevienam neatvainojās, nemaz nerunājot par kompensāciju.

Bočkarevas incidentā, visticamāk, ir darīšana ar pilsoņu kara perifērijas apstākļiem raksturīgu noziedzīgu rīcību. Latviešu brīvprātīgajiem diemžēl nelaimējās atrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā. Kurš deva pavēli un vai pavēle maz bija, acīmredzot neuzzināsim, ja vien apritē neienāks kāds jauns avots. Tāds, iespējams, varētu atrasties Japānas arhīvos.

LA.lv
IE
Ināra Egle
Latvijā
Rīgas domes vēlētāji varēs tikt pie divām balsīm?
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
KNAB vērtēs ar rektores Pilveres ģimeni saistīta uzņēmuma piesaistīšanu LLU projekta īstenošanai
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
Mūžībā devusies Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja Sandra Strence
6 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

MA
Māris Antonevičs
Pasaulē
Krima atgriezīsies Ukrainas sastāvā, tas ir tikai laika jautājums. Saruna ar Dmitro Kulebu
47 minūtes
LE
LETA
Dabā
Ceturtdien daudzviet gaidāms neliels sniegs un lietus
5 stundas
IS
Ilmārs Stūriška
Sports
Vrubļevskis par Krievijas diskvalifikāciju: Jābūt individuālai, ne kolektīvai atbildībai 1
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Uz mediķu iecerēto deputātu testēšanu ierodas tikai viena politiķe
3 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Lielbritānijā ceturtdien notiek pēdējo desmitgažu svarīgākās parlamenta vēlēšanas
1 stunda