Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. jūnijs, 2016
Drukāt

Nīcinātais tautas gars. Pilna saruna ar rakstnieci Gundegu Repši (22)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Šī diena – 14. jūnijs – Latvijas vēsturē ir viena no pašām melnākajām. Tieši par notikumiem 1940. un 1941. gadā stāsta Gundegas Repšes romāns “Bogene”, kas iznācis sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts” (“Dienas Grāmata”). Izdotas jau septiņas šīs sērijas grāmatas un tiek gaidītas vēl sešas. Interese par sērijas romāniem ir ārkārtīgi liela, arī novadu bibliotēkās cilvēki stāv rindās, taujā pēc nākamā romāna, mainās grāmatām, radušies pat interešu klubi, kuros tiek dzīvi apspriests lasītais. “Tas ir kaut kas pilnīgi negaidīts, šo sēriju iecerot, kaut ko tādu pat nevarēju iedomāties,” saka sērijas ierosinātāja rakstniece Gundega Repše. Varbūt šī vēstures tēma pat palīdzējusi lasītājam nonākt tuvāk arī pašai latviešu literatūrai.

– Kā jums radās ideja ierosināt Latvijas divdesmitā gadsimta vēstures notikumiem veltītu romānu sēriju?

G. Repše: – Iecere radās kā zināms protests un pat manifests pret apkārt notiekošo – vai katrā kaut cik nozīmīgā kultūras pasākumā tika postulēts, ka jābeidz rakņāties pagātnē un tai liekams miers. Normāliem cilvēkiem kultūras aprindās, lai kā arī viņi dažkārt tiktu zākāti, nebija pieņemams šis Tautas partijas laikā valdījušais absolūtais cinisms un nihilisms. Tagad, romānu priekšvēsturi analizējot, var secināt, ka iecere bija arī kā pašattaisnojums inteliģences ne pārāk aktīvajai nostājai sabiedrībai būtiskos jautājumos. Bet, idejai dzimstot, par blakus apstākļiem un apsvērumiem jau nedomā.

– Ne viens vien gan jo­projām cer, ka, aizejot svešās varas zvērības uz savas ādas piedzīvojušajai paaudzei, pieredzētais pagaisīs no tautas atmiņas…

– Emocionālā atmiņa ir vienīgā garantija, lai vēsture neatkārtotos, lai tauta neizvirstu un neizmirtu. Šīs atmiņas noliedzēji, manuprāt, ir vispār nekam neticoši cilvēki. Ja automašīna tādam norauj kāju, tad viņš atceras vārdu “Dievs”, krīt ceļos, krustās baznīcā un “nopērk” mācītāju…

– Kā sanāca, ka jums pašai atspoguļošanai romānā iekrita 1940. un 1941. gads?

– Nejauši. Sadalot starp uzrunātajiem rakstniekiem Latvijas vēstures laika posmus, 1940. – baigais – gads un tam sekojošais ar izsūtīšanu, šo vienu no vismelnākajiem mirkļiem Latvijas vēsturē, palika pāri. Bet zinām taču, ka dzīvē nekas nejauši nenotiek. Laikam jau likumsakarība.

– Kas ir “Bogene”?

– Vārds atnāca ezoteriski mistiski – romāna iecerei jau vāroties galvā, ar valodniecību saistītā grāmatā meklējoties pavisam cita temata sakarā kādā lappusē ieraudzīju vārdu “Bogene” un skaidrojumu, ka tas ir mājas pavarda gara apzīmējums kādos Latvijas apvidos. Biju ļoti laimīga, ka man galvā bez iepriekšējām zināšanām ieskrējušais vārds, izrādās, ir ar precīzu pamatojumu. Spāņiem ir “duende”, man sava bogene.

– Romāns sākas ar nežēlīgu grāmatas varones Lesteru Lotes izvarošanu ar kājām gaisā un galvu spainī dzelzceļa vagonā. Čekisti viņu notvēruši iemīļotā vīrieša radinieka pagalmā… Pamazām jaunā sieviete atgūstas, kļūst stiprāka un ir tā, kas nelaimē palīdz citiem… Vai Lote ir mūsu vidū?

– “Bogene” nav dokumentālā proza, bet es ļoti ceru, ka Lotes gars un raksturs mīt lielākajā daļā latviešu sieviešu. Pirmvielā ir daudzu cilvēku intervējumi, dzīves stāsti, taču es nekad nevienam viņa likteni nezogu. Uzskatu, ka katram ir savs individuālais dzīvesstāsts, un tādēļ jau ir rakstnieki, lai šiem dzīvesstāstiem, tos pārradot, piešķirtu māksliniecisku vispārinājumu.

– Viena no romāna varonēm, starpkaru Latvijas laika inteliģences pārstāve, redzot ne vienu vien pieslejoties un pieglaimojoties jaunajai okupācijas varai, saka – pārsteidzoši, cik dziļš ienaids pret mums gruzdējis…

– Arī pirms 1940. gada cilvēki bija sadusmojušies, sanaidojušies, noslāņojušies, pirms Ulmaņa bija simt un viena partija, tad – viens ķeizars augšā, un beigās tas viss aizveda bezdibenī. Arī tagad esam savstarpēja rūgtuma, pat naida pilni, katrs kaut ko nav dabūjis, ne tā domājis, kaut ko citu cerējis… Esam biedējoši saskaldīti. Eiropeiskā individuālisma ideja par katru personību kā milzīgu vērtību deformēta līdz kategoriskai tikai sevis sadzirdēšanai un savas taisnības iecirtīgai aizstāvēšanai. Atšķirīgi domājošais tiek uztverts ne vien kā pretinieks, bet pat ienaidnieks. Primitīvi sašķirojot cilvēkus pretējās nometnēs, var pakalpot tikai tam, lai tiešām kāds varētu mūs viegli sagrābt un iznīcināt.

Bet es nepārmetu ārējiem apstākļiem. Ne krieviem, ne Rietumiem. Tās ir viņu spēles. Es pārmetu tikai mums pašiem un mūsu tuvredzīgajiem un savtīgajiem valdoņiem, ka esam vāji un arī tīši novājināti. Diemžēl vēsture neko nemāca. Tas jāpieņem gandrīz kā bauslis. Apmēram pirms gada vaicāju mūsu izcilajam māksliniekam Ilmāram Blumbergam, vai vēsturē vispār ir atrodama kāda patiesības dzirksts vai grauds? Viņš atbildēja – nē, tā ir tikai mākslā. Man tā šķiet ļoti nozīmīga atskārta. Te meklējams visu mākslas veidu noslēpums – tajā milzīgajā vilkmē pēc patiesības. Jo faktu patiesība ir kaut kas pilnīgi cits nekā jēgas patiesība. Nāks jauni fakti, būs vairāk uzvārdu čekas maisos… Nu un? Notikušā būtību, dziļāko jēgu tā pa īstam var atklāt tikai māksla, literatūra tajā skaitā.

Pievienot komentāru

Komentāri (22)

  1. Vai iespējams atgriezties laikā, kas pārtraukts? Īpaši, ja pārtraukums ir varmācīgs un ilgs? – Un vai valsts tādēļ nav valsts? Literatūrā un mākslā neviens nedala – tā ir latviešu literatūra un māksla – no Indriķa līdz šim laikam. Un kas tikai tur nav noticis.

  2. Šo "rupjo" komentāru izdzēsa!!! Atbildēt

    • Ernis Purnis 15. jūnijs, 2016 00:42 Atbildēt
    Ja G.Repšei būs dūša pateikt visu kā ir, neslēpjot ne cēloņus ne sekas, nebaidoties no šābrīža “vareno” niecību atstumšanas no siles (pasūtījumiem, balvām, atzinībām utt.),tad arī mums visiem būs cerība, ka vēl kāds no dziļi puvušās un nodevīgās inteliģences pamodīsies. Pamodīsies un dzīs Patiesības asnus tautas samītajā, sagrautajā apziņā un dos cerīgu signālu mosties vēl un vēl kādiem, kam dzīva vēl sirdsapziņa vai vismaz tās aizmetņi!

  3. Šo "rupjo" komentāru izdzēsa!!! Atbildēt

    • Gļēva klusēšana ir Kauns! 20. jūnijs, 2016 01:02 Atbildēt
    Vai jums komentētāji nav pašcieņas, nav taisnīguma vai goda sajūtas, ka ne vārdu neprotestējiet, ka arī šeit mierīgi tika izcenzēti komentāri, kas pauda pavisam citus uzskatus un domas par pašu autori un Latviju un šie komentāri bija korekti, bet 4.maija kliķei un tās sulaiņiem nederīgi!

    • Ernis Purnis 15. jūnijs, 2016 00:42 Atbildēt
    Ja G.Repšei būs dūša pateikt visu kā ir, neslēpjot ne cēloņus ne sekas, nebaidoties no šābrīža “vareno” niecību atstumšanas no siles (pasūtījumiem, balvām, atzinībām utt.),tad arī mums visiem būs cerība, ka vēl kāds no dziļi puvušās un nodevīgās inteliģences pamodīsies. Pamodīsies un dzīs Patiesības asnus tautas samītajā, sagrautajā apziņā un dos cerīgu signālu mosties vēl un vēl kādiem, kam dzīva vēl sirdsapziņa vai vismaz tās aizmetņi!

  4. Gļēva klusēšana ir Kauns! Atbildēt

    Vai jums komentētāji nav pašcieņas, nav taisnīguma vai goda sajūtas, ka ne vārdu neprotestējiet, ka arī šeit mierīg tika izcenzēti komentāri, kas pauda pavisam citus uzskatus un domas par pašu autori un Latviju un šie komentāri bija korekti,bet 4.maija kliķei un tās sulaiņiem nederīgi!

  5. par to izsūtīšanu no personīgās ģimenes pieredzes. Bija tādi, kuri bija sarakstos, bet kurus neizsūtīja un bija arī tādi, kuru sarakstos vispār nebija, bet viņus aiz pārskatīšanās vai uzvārdu sakritības apcietināja un izsūtīja.

    • Miniet man vienu, konkrētu un pārbaudāmu gadījumu, kad kāds cilvēks tiešām būtu aizvests, nudien nebūdams nekādos sarakstos! Deportācijām bija konkrēts mērķis: iznīcināt izglītotos, uzņēmīgos un režīmam nepakļāvīgos Latvijas iedzīvotājus, nevis ķert pa labi un kreisi ciet, lai tik būtu, ko vest projām.

      • Kate Savicka Tika izsūtīta uz Baškīriju. Nebija nevienos sarakstos. Visu mūžu bija strādājusi pie saimniekiem kā laukstrādniece. Tikai saimnieki izbēga un viņu atstāja pieskatīt māju. Kā šodien, tā arī toreiz mājas bez pieskatīšanas atstāt nevarēja. Kāda kaimiņiene nāca lūkot pamesto māju, bet tur cilvēks priekšā. Tai laikā vienkāršs risinājums, raksts priekšniecībai un māja paliek tukša. Kate arī pietiekoši apķērīga – līdzīgu rakstu. Abas vienā lopu vagonā un uz sibīriju prom.

  6. “tajā baisajā dienā izsūtāmo skaita izpildīšanai cilvēkus tvarstīja arī uz ielām”
    ——
    Tā nenotika. Ja cilvēks nebija iekļauts deportēšanai paredzēto sarakstos, tad viņu nevarēja tā prasti noķert uz ielas un aizvest uz vagoniem.

  7. Dzīve nav rožu lauks, bet pesimisms jau arī nav nekāds padomdevējs! Okupācijas sekas ir jālikvidē aktīvāk. Un par tādu “auglīgu, multikulturālu vidi” vairs nevajadzētu sapņot…
    Lai atjaunotu latvisku Latviju, – tad no visiem šiem “multi-mošķiem” būtu jātiek vaļā, jo neviens no viņiem integrēties latviskā vidē nealkst un arī mentāli izjust Jāņus vai “Skroderdienas Silmačos” nav un (tuvākajā simtgadē) nebūs spējīgs.

    • mums, tāpat kā to dara poļi un ungāri, ir jāiet pa savu nacionālo “taciņu” un arī jāpalīdz atjaunot nacionāli komunicējošu – patiesi internacionālu Eiropu.

  8. Švaki ka patiesības grauds atrodams tikai mākslā.To bauda plānais, dažādu uzskatu paužošais ,gļēvais intelektuāļu slānītis,bet pārējo lielākā daļa ir savtīgo valdonīšu apzagti, degradēti ,citi izdzenāti pa pasauli labākas dzīves meklējumos.

  9. Grozies kā gribi, par nicināšanu, represijām, aizliegumiem u.c. negācijām, kas plosījušās Baltijas jūras piekrastē kopš 10.gs. vajag stāstīt, – taču tik un tā nāksies piekrist Imantam:” …..tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos – deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi.”
    Imants Kalniņš: Valsts bez nākotnes – vai tas ir tas, ko mēs esam izcīnījuši? (NRA, 18.01.2013.)

  10. Gundega Repše: “…Es pārmetu tikai mums pašiem un mūsu tuvredzīgajiem un savtīgajiem valdoņiem, ka esam vāji un arī tīši novājināti…” Tā i gribētu publicēt mācību grāmatu, lai mums “pielektu”, kāpēc mēs esam tik gļēvi, vienaldzīgi, savrupi, neizpalīdzīgi…, ka tāpēc rodas dumji un savtīgi valdoņi. Sevišķi truli, nehumāni un augstprātīgi ir valsts ierēdņi visos līmeņos ar maz maz izņēmumiem – viņiem tikai atrakstīties, aizliegt, nepalīdzēt…, lai pašiem būtu labi! Viņiem nav vajadzīgi patrioti, cīnītāji par taisnīgumu…, un arī tieši tas mūs tīši novājina – apziņa, ka neesam kā patrioti vajadzīgi partejiskajai Latvijas valstij…

  11. Dziļais brežņevisms – tas ir “pretestības enerģijas” radīšanas augstākais punkts:
    ” Tā ir tautas sirdsapziņa, / un tai mūžam tādai būt – / pūt, vējiņi, dzen laiviņu, / pūt, vējiņi, pūt…”
    “….Jā, vara tik tiešām gribēja nožņaugt visu dzīvo un brīvo, bet nespēja, jo radās negaidīts brīnums – pretestības enerģija. Līdz šim par to ir maz rakstīts,…”
    Vija Beinerte: Pēdējā saruna ar Ludmilu par Ojāru Vācieti (LA,12.11.2014.)

  12. Padlaikos lieliski iemanījāmies izteikties “starp rindām” , domāju, tas māksliniekiem jādara arī mūslaikos, runājot par sabiedriski aktuālām tēmām. Atklāti, patiesību runājošs mākslinieks daudziem ir neērts, to centīsies nobīdīt malā.
    Otrs padlaikos apgūtais pašsaglabāšanās veids ir runāt “caur puķēm”, būtībā izteikties priekšniecībai nesaprotamā valodā, lietot tādus izteiksmes līdzekļus, kurus var tulkot dažādi.
    Līdz ar to, “nepareizā vēsturē” māksla tomēr būs “pareiza”.

    • Bet mūsu bāliņi glumie
      Ar lunkanām mugurām
      Nu taisnojas tautai savai,
      Ka rakstīts starp rindiņām…..
      un arī tagad turpina rakstīt starp rindiņām? Neesmu neko latviski patriotisku lasījis no tās mūsu” tautas
      prāta un sirdsapziņas devuma” Kaut kāds Vulfsons pateica to ko vajadzēja pateikt Ziedonim, Peteram… un citiem “dižgariem”. Bet tie turpināja savu vāvuļošanu pat pēc brīvibas atgūšanas.

  13. Pamatos viss pareizi, tikai ja vēsturē nav patiesības, tad tās nav arī mākslā, jo tā bāzējas uz vēsturi un tādā gadījumā parāda visu aplami. To iznīcināto latvisko atbildības sajūtu, latvisko garu laikam jau nekad vairs neatgūsim. Nav pieprasījuma.Labi ka ir kur aizbēgt no tās nelietīgās Latvijas, tad var kalpot cittautiešiem un gaidīt uz viņu pabirām, nevis censties domāt un sakārtot savu valsti.Mūsu senčiem nebija izvēles un viņi cītīgi strādāja savā dzimtenē un mēs zinām kas no tā iznāca, bet šodien – ka tik var ko izpārdot un nav jārūpējas par uzceltā saglabāšanu. Un ne jau tikai Latvijā tautieši mainījušies un palikuši draņķīgāki, bet arī karalaiku emigranti dzīvo citu tautu uzspiestā murgainā pseidopasaulē, pašiem to neaptverot.Padomijas laiks mums pamatīgi iegriezis un praktiski iznīcinājis tautas garu.

    • “Atkārtošana – zināšanu māte!”
      Bogenistiem u.c. ezotēriķiem, kas ieciklējušies uz bezcerību, skumjām, nīcināšanu un auseklīšu (“bāreņu sindromu” noderētu objektīvāk izvērtēt kādu patiesības škautni, to cilvēku darbus, kuri “palika savās vietās”:
      “”Manu un daudzu manu vienaudžu jaunību izpostīja karš.(..)
      Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā.(..)Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru.”
      Mēs tikai nopietnāk strādājām. Saruna ar Jāni Rubuli(1927), kas bija Saldus rajona kopsaimniecības “Druva” priekšsēdētājs (Latvijas Avīze, 17.11.2011.)

      • Rubulis nepalika “savā vietā”, bet pārdevās padomju varai, jo citādi būtu varēji varbūt kaut ko uzsākt Sibīrijā. Es to visu esmu izdzīvojis un man tādas muļķības nestāstiet. Un jo labāk sēdēja “savā vietā’, jo labākas subsīdijas saņēma. Vajadzēja taču kādu vēl bez Ādažiem, kuri arī sēdēja uz valsts dotācijām.Tagad jau visi varam izrādīties un stāstīt kā Brežņevam kabatā rādījām pigu.

        • Tur jau tas “brīnums”, ka vajadzēja pēc postošā 2.Pasaules kara atjaunot sagrauto Latviju – pat iesaistīt tādus vecos sociāldemokrātus, Raiņa idejiskos domubiedrus – kā P.Kūlu un J.Gresti ( tam pat nesen goda plāksni uzstādīja). Zinātņu Akadēmiju nodibināja, n-tos deju kolektīvus (piem. Daili), korus – Rīgas Kinostudiju uzcēla, un vēl, vēl, vēl. Ulmaņlaiku paaudzes cilvēkus godā un cieņā jātur – viņiem ordeņus par reālu paveiktu darbu piešķīra:” – Kad 1951. gadā pārņēmu kolhozu, no govs slauca 900 litrus. Vienā gadā pacēlām uz 1100 litriem, otrā gadā pielikām vēl tūkstoti, kamēr slaukums sakāpa līdz 4500 – 5000 litriem gadā. Un kā tūkstoti paceļ, tā ordenis klāt. Tāda tolaik takse.”
          Jānis Blūms, Sociālistiskā Darba Varonis, ordeņnesis par teicamā kārtībā uzturēto Saldus puses saimniecību. ( Jānis Blūms: Godīgi sakot, es to esmu nopelnījis.LA, 15.11.2012.)

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+