Mobilā versija
Brīdinājums +12.1°C
Modris, Matīss, Mariss
Ceturtdiena, 21. septembris, 2017
25. decembris, 2016
Drukāt

Privilēģija būt neatkarīgam. Saruna par rakstnieku Zigmundu Skujiņu (6)

1. Visa dzīve kā spilgts notikums

1no4
Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš šogad – tieši Ziemassvētkos – sagaidīs apaļus 90 gadus. Uzrunāts intervijai, viņš liedzās, sakot, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, jāsāk nopietni izvērtēt, kam pietiek spēka un kur tas jāpietaupa. Taču sacīja – labprāt gan vēlētos dāvanu, rakstu, kurā par viņu izsakās citi. Tā nu “Kultūrzīmes” izvēlējās vairākus cilvēkus, kuri dažādos Zigmunda Skujiņa dzīves posmos bijuši un ir ar viņu saistīti, un piedāvājam viņu versijas par rakstnieku. Katram uzdevām trīs jautājumus: kā jūs raksturotu Zigmundu Skujiņu – cilvēku; kurš ir spilgtākais notikums, kas jums saistās ar rakstnieku; bez kura viņa darba – ja tas nebūtu uzrakstīts – latviešu literatūra būtu zaudējusi visvairāk un kādēļ?

Kolēģis, rakstnieks Ēriks Hānbergs teic: “Zigmunds Skujiņš kā cilvēks ir līdzsvarots, nesasteigts, diskusijās – ārkārtīgi pārdomāts un sagatavojies, ar precizitāti, argumentiem, loģisku pārliecināšanu. Arī galants sarunās un vizuālajā veidolā, īpaši pieskaņojot kaklasaites. Prātā iespiedusies atmiņa, sīkumiņš: rakstnieku kongress, es kā jaunrakstītājs arī ieaicināts. Zigmunda Skujiņa krūšu kabatiņā – puķīte. Viņš ir vienīgais ar šādu akcentu – pamanāms, ieradies uz darba kongresu, svētku kongresu. No viņa darbiem, manā skatījumā, visvērtīgākais ir “Gulta ar zelta kāju”, kurā ir mūži un gadsimti, saausti lasītājus ievelkošā, ļoti jaudīgā vēstījumā.”

Rakstnieka meita, tekstilmāksliniece Inga Skujiņa savu tēvu raksturo kā neatkarīgu cilvēku, kurš neiet un nav gājis kopā ar plūsmu. “Viņš ir bijis tas, kurš literatūrā uzsāk jaunu plūsmu, jā. Bet savā apzinātajā mūža daļā viņš nevienam un nekam nav pieslējies. Savā jubilejas sarīkojumā Nacionālajā bibliotēkā viņš teica tā: “Varbūt tāpēc, ka esmu ziņkārīgs, esmu bijis mazskauts, mazpulcēns, pionieris. Mans laiks ir varas virpuļu laiks, kas paģērējis man 14 gadu vecumā kopā ar Sudmali, Berklavu ar pirmo Latvijas jaunatnes delegāciju Maskavā vērot jaunatnes svētkus un ar pēdējo vācu okupantu grābienu 1944. gadā jau sakautajā Vācijā 17 gadu vecumā uz savas ādas izjust kara agoniju. Man bijusi iespēja būt gan pie amerikāņiem, gan pie angļiem. Es neesmu Latvijā tāpēc, ka būtu te noturēts ar dzeloņdrāšu žogu, bet tāpēc, ka allaž esmu vēlējies te būt, nevienam nekalpojot.””

Inga Skujiņa arī uzsver: “Zinu, ka viņa pasaules izjūta krasi atšķiras no parastās; ka viņa reakcija nepazīst šablonus, tāpēc nav pro­gnozējama. Domāju, ka viņa dzīve kopumā ir spilgts notikums. Viņš visu mūžu ir būvējis tiltu, kas mūsdienu Latviju savienotu ar kādreizējo Latviju, kurā viņš piedzima un piesūcās ar savu latvisko dzīvesziņu. Nav nekā aplamāka, kā saukt viņu par padomju rakstnieku. Skujiņš četrdesmit gadus no mūža nodzīvojis un savus trīs galotnes romānus sarakstījis suverēnā Latvijas valstī. Turklāt pie visām pārvaldēm viņš saglabājis privilēģiju būt neatkarīgs.”

Bez kura Skujiņa darba mēs zaudētu visvairāk? “Mūsu mājās ir krūze, uz kuras iededzināts Skujiņa teiciens, ka rakstnieks ir trejādība – personība, viņa darbs un viņa lasītājs. Rakstītājam iespējams būt tik lieliskam, cik lielisks, talantīgs ir viņa lasītājs. Katram lasītājam uz šo jautājumu būs cita atbilde. “Gulta ar zelta kāju” ir latviešu vēsture. Episka. To prot izlasīt cilvēki, kas izprot procesus, kas ir lieli garā. Man ļoti svarīgs ir stāsts “Sapņi”, tam ir savi iemesli un skaidrojumi. Man liekas, visu mūžu Skujiņš raksta vienu un to pašu garum garo romānu par latviešiem, kādi mēs esam un kādi varētu būt, kā ar mums manipulē daba un vara. Skujiņš to dara krāsaini, it kā gleznodams. Džemma Skulme savā milzīgajā mūža albumā tēvam ierakstīja: “Zigmundam Skujiņam – kopējā Laika cilvēkam – Lielajam Latviešu Rakstniekam-modernistam laikā, kad to nemaz tā nedrīkstēja.””

  1. Visa dzīve kā spilgts notikums
  2. Džentlmeniskums un nacionāla stāja
  3. Kalpojot nācijas interesēm
  4. ZIGMUNDS SKUJIŅŠ: "Pie velna, kas par muļķībām!" 

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Viņs noklusē par Rīgas Latviešu Biedrības izsišanu, un likvidēšanu 1993.gada 18.februāra naktī!

    Vai tad tas ir rakstnieks? (Labi, saprotu jau ka bail teikt patiesību)!

    Lasiet patiesību www .. :”Mosties, celies, strādā”!

    Laimīgu un Gaišu Jauno Gadu!

  2. skatos un apskaužu. liekas, vēl kādus krietnus gadus dzīvos. Veiksmi, rakstniek!

  3. Rakstnieks, ha, ha, tfu.

  4. No trejgadu "sve$as pasaules" Atbildēt

    Sveicieni un laba velejumi!

  5. No "sve$as pasaules" Atbildēt

    Sveicieni un laba velejumi!

  6. precīzi meita viņu noraksturoja, proti, Zigmunds Skujiņš ir tilts, kas vieno Ēriku Ādamsonu, Anšlavu Eglīti ar padomju laika iespējām izteikties un, tomēr, tikt publicētam un šodienas reālskatījumu uz doto situāciju. Lai veselība jubilāram!

Katru dienu pazūd kāds bērns. Saruna ar JRT aktieri Andri Keišu (4) Andrejs Zvjagincevs ieradīsies Rīgā ar Kannu festivāla žūrijas balvu ieguvušo filmu "Nemīlestība", kurā vienā no galvenajām lomām ir JRT aktieris Andris Keišs.
Draugiem Facebook Twitter Google+