Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. maijs, 2013
Drukāt

Pussimta šūpuļkrēslu. Smiltenes amatnieka veiksmes stāsts

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Nevarētu teikt, ka šādas masīvkoka mēbeles Latvijā būtu ļoti pieprasītas, tomēr vismaz pāris reižu arī “Praktiskā Latvieša” lasītāji taujājuši pēc meistara, kurš mācētu uztaisīt kārtīgu šūpuļkrēslu. Starp nedaudzajiem ir galdniecības darbu meistars IGORS GIRUCKIS, viens no pērnā gada nogalē dibinātās Smiltenes novada amatnieku biedrības “Stiķis” biedriem.

 

Viss plūst, viss mainās…

Igors dzimis Alūksnes pusē, Mālupē. Kad zēnam bija septiņi gadi, traģiski aizgāja bojā viņa tēvs. Bija pārāk smagi dzīvot vietā ar tik sāpīgām atmiņām, un mamma izlēma pārcelties dzīvot uz Smilteni.

– Abi iestājāmies toreizējā Smiltenes vidusskolā: es pirmajā klasē, bet mammīte dabūja saimniecības daļas vadītājas darbu un strādā tur vēl joprojām, – Igors mīļi saka. Taču neslēpj, ka vēlāk, kad ģimenē ienācis audžutēvs, mājās attiecības sarežģījušās. Tāpēc jau agrā jaunībā centies kļūt patstāvīgs, drīzāk nostāties uz savām kājām.

Deviņdesmitajos gados, tā sauktajos juku laikos, bijis starp tiem trim pirmajiem puišiem Latvijā, kuri tika alternatīvajā dienestā, – strādājis par krāsotāju Smiltenes uzņēmumā “Abula”. Iespējams, tieši tas raisīja interesi par praktiskiem darbiem. Vēlāk, kad jau bija stabils darbs kāda liela tirdzniecības uzņēmumu tīkla birojā, ilgā sēdēšana tā apriebās, ka puisis garāžā sāka darināt plauktiņus – vispirms mammai, tad viņas draudzenēm. Sanāca gluži labi un bija arī fiziskā atslodze. Taču vienubrīd kļuva skaidrs, ka apvienot abas lietas nav iespējams. Vairāk patika darbs ar rokām, nevis pie datora, tālab nāca izšķiršanās – pieteikties darbā kādā no Smiltenes galdniecībām, lai riktīgi iemācītos šo arodu.

Sākdams strādāt, Igors meistaram teicis, lai dodot jebko – laminātu vai kokšķiedras plāksnes, tikai ne koku, jo logus, durvis un krēslus nekad dzīvē netaisīšot, turklāt koks kā materiāls viņam nepatīkot. Taču darba devējs jāklausa – ko liek, tas jādara! Tā ar gariem zobiem uztaisījis pirmās koka durvis…

Un izrādījās, ka darbs ar koku māceklim padodas itin labi! Tad izštukoja, ka varētu gatavot māju norādes zīmes, gravējot uzrak­stus uz koka pamatnes. Šādā tehnikā veidotiem burtiem ir daudz ilgāks mūžs nekā vienkārši uzkrāsotiem. Manīdams zellī lietaskoku, galdniecības vadītājs viņam pamazām sāka uzticēt arvien sarežģītākus darbus.

Tagad Igors Giruckis izgatavo, kā pats saka, visu ko – logus un durvis, krēslus un galdus, virtuves iekārtas, kur izmantoti visdažādākie materiāli – koks, lamināts, populārās MDF plāksnes, stikls… Taču visvairāk ievērības guvuši šūpuļkrēsli.

Bet viņa skolotājs paturējis prātā un šad tad atgādina Igora vārdus: “Tikai ne koku!” Jaunekļa karstgalvībā izteikto apgalvojumu dzīve apmetusi otrādi. Tas ir pierādījums tam, ka viss plūst un mainās. Gluži kā jūrā peldoties – vienubrīd esi uzšūpots viļņa virsotnē, bet nākamajā – laidies lejā. Putas vien šķīst!

 

Šūpuļkrēsls kā izaicinājums
supulkresls-7

Igoru vienmēr urdījusi vēlme pamēģināt ko jaunu. Ne velti, kā pats saka, darījis viskautko – pabijis arī Vācijā un strādājis fermā. Domājot par savu biznesu, vispirms uzpeldējusi doma par aerogrāfiju. Kas tā tāda? Aerogrāfija jeb gaisa ota ir īpaša tehnika vai pat mākslas virziens, kur krāsas pigmentu izsmidzināšanai uz virsmām izmanto saspiesta gaisa plūsmu, tā radot unikālus, īpašā stilā ieturētus zīmējumus. Visbiežāk tie redzami uz automašīnām, bet tādus var veidot arī uz mēbelēm, stikla un dažādām citām vir­smām. Ar kokā gravētiem māju nosaukumiem un aerogrāfiju Igors tad arī sāka savu patstāvīgo darbību, kas vēlāk izvērtās par uzņēmējdarbības nozari.

Kad bija apgūta prasme izgatavot mēbeles, Igors saprata, ka grib un var pelnīt maizi tieši ar kokapstrādi. Bet atkal nebija miera! Nez kāpēc jau ilgāku laiku zemapziņā vizuāli iezīmējās aprises atpūtas krēslam, kurā vaļasbrīžos varētu ērti atlaisties, pazvilnēt, pašūpoties. Derētu kārtīga šūpuļkrēsla prototips… Izrādījās, ka tāda mēbele ir deficīts! Ar darbiem apkrāvies mūsdienu cilvēks vakarā un pat nakts stundās turpina čekot e-pastus, sēž “Draugos”, jūtubā vai feisbukā, nevis šūpuļkrēslā… Vai tā ir labākā atpūta? Skaidrs, ka ne! Igors turpināja meklēt – ja ne gatavu krēslu, tad vismaz dizaina skices… Kāds tā kā pasolīja, esot redzējis ko līdzīgu mājas bēniņos, tomēr – nekā! Nevarējis atrast, laikam tomēr salauzts un izmests mēslainē… Pēkšņi, tikko atbraucis no Somijas, piezvanīja Igora draugs: “Zini, man ir viena feina štelle priekš tevis, tūlīt aizvedīšu!” Ieradies ciemos ar pussadrupušu šūpuļkrēslu – bez rokturiem, bez reliņiem… Tomēr tas bija jau kaut kas reāls! Pēc pagājušā gadsimta sākumā tapušā šūpuļkrēsla atlieku parauga Igors tad arī darināja savu pirmo sapņu mēbeli – kā izaicinājumu sev pašam. Kā sanāca? Esot gan vairāk izskatījies pēc pludmales krēsla – viņš nosmej.

 

Pareizie leņķi, pareizie dēļi

Te nu īsti vietā ir teiciens par meistaru, kas no debesīm nekrīt… Tagad Igora Girucka kontā ir jau ap piecdesmit šūpuļkrēslu. Tikai pēc kāda piecpadsmitā atkodis visus knifus: kā vieglāk kopā salikt, kā pareizi izveidot tapas, lai vēlāk krēsls nešķiebjas uz sāniem, kādi ir pareizie leņķi… Sentēvu laikos, kad visiem mājas ļaudīm vasarā bija jāpiedalās darbos pļavā, druvā, vai tīrumā, mazus bērnus uz kādu brīdi nācās atstāt arī pavisam bez uzraudzības. Tāpēc šūpošanās leņķi amatnieki aprēķinājuši tik rūpīgi, ka arī ņiprs divgadnieks vai trīsgadnieks droši varēja rāpties iekšā šūpuļkrēslā. Šādas mēbeles stabilitātes garantija nav mazāk aktuāla arī tagad.

No kāda koka top šūpuļkrēsli? No oša, ozola, priedes, egles… Bieži Igors kombinē kopā divus, piemēram, egli un priedi:

– Vizuāli priedes šķiedra izskatās skaistāka, bet līkumā, liekot iekšā sagatavē, egle ir stingrāka, lokanāka, tāpēc nereti miksēju: vidū – egle, malās – priede. Tad ir pareizais spriegums. Pēc līmēšanas atlaižot, detaļa tā arī paliek, nenāk atpakaļ…

Detaļas gatavoju pēc sagrieztām līstītēm, tās ir liektas un līmētas, nekur nav izmantots vesels koks. Tāds pēc kāda laika var sākt grozīties, plaisāt… Svarīgi, lai paročiem virspuse būtu no viena dēļa – ja vienā pusē ir zariņš, tad identisku vajag arī otrā pusē, – tā Igors. Patlaban gan esot dabūjis ko īpašu – dzelzs sarkankoku, kas blīvāks un smagāks pat par Latvijas ozolu. No tāda masīvkoka darināts šūpuļkrēsls piemērots īstiem smagsvariem, jo vai tad tādiem spēka mitriķiem arī kādreiz negribas ērti atlaist muguru un pašūpoties? Ideāls testeris meistaram esot kāds būdīgs vīrs – iesēžas jaunajā krēslā, kārtīgi izgrozās, un, ja kur nokrakšķ, saka: “Igor, meklē nu, kur vaina!” Tad jāmeklē ir ar’, jo meistars Giruckis saviem šūpuļkrēsliem dod garantiju, ka izturēs līdz 200 kilogramiem smagu sēdētāju. Bet tas no sarkankoka droši vien būs piemērots arī vēl dižākam atlētam.

Igora darinātie šūpuļkrēsli ir ergonomiski, ar pareizu izliekumu, lai būtu ērti mugurai, un atzveltne tiem ir augstāka nekā parasti, lai arī dižāka auguma cilvēks var atbalstīt galvu. Pasūtītājs, protams, var izvēlēties krāsu – tumši pelēku, zaļganpelēku, brūnos, dzeltenīgos, sarkanīgos toņos. Lai gan polsterējumi nav paredzēti, gadās klienti, kas lūdz papildināt šūpuļkrēslu ar mīkstumiņiem. Var arī to, jo Igors visu dara pats, sākot no mērījumiem un dizaina skicēm, līdz pasūtījuma piegādei un montāžai. Ja nākas gatavot virtuves mēbeles, pietiek ieiet telpā pēc remonta, uzklausīt klienta vēlmes, lai acu priekšā gluži kā fotogrāfijā ieraudzītu jau gatavu virtuves iekārtu! Atliek tikai braukt uz mājām, uzprojektēt un taisīt augšā.

 

Puķu kastes kopā ar Kristelu

Igors_008_VSĒkā ar sarkano dakstiņu jumtu Igors mīt kopā ar savu astoņ­gadīgo meitiņu Kristelu, kura šogad Smiltenes Centra vidusskolā beidz 1. klasi. Tā nu ir sanācis, ka divas nedēļas Kriksītis, kā tētis mīļi dēvē atvasīti, dzīvo pie savas mammas, bet divas nedēļas – pie viņa. Abi šajā namā aizvadījuši pirmo ziemu un vēl tikai pamazām iekārtojas, bet izskatās jau gluži mājīgi. Viesiem piedāvātā tēja esot no Kristelas audzētām piparmētrām, bet šopavasar viņiem jau ir sava siltumnīca, kur aug tomāti un gurķi. Pašu gatavotās puķu kastēs iestādīti trīskrāsu tīteņi, puķuzirņi un celozijas – Kristela veikalā izvēlējusies sēklas, kopā ar tēti sējuši, piķējuši, audzējuši dēstus. Kastes ir varen skaistas, tās tapušas no putuplasta, izdaiļotas ar keramikas flīžu lauskām, kas pielīmētas ar flīžu līmi. Tas viņiem esot eks­periments, kā lietderīgi izmantot materiālu pārpalikumus pēc remonta. Likt šādās kastēs puķu podus vai piepildīt ar zemi – tas katra paša ziņā, vien nedrīkst aizmirst kastes apakšā izveidot caurumus, lai tur nekrātos lietus ūdens un neskādētu pirmais sals…

Klausoties par tēva un meitas kopīgajām iecerēm, vairs nerodas jautājums, kāpēc Igors atteicies no piedāvājuma attīstīt savu šūpuļkrēslu biznesu Vācijā. Tur būtu gan labiekārtota dzīvesvieta, gan normāla peļņa, taču tad jādodas turp pavisam, uz palikšanu. Viņiem abiem ir noruna, ka tētis būs blakus, kamēr meita izaugs liela (braukt dzīvot uz Vāciju bez mammas Kristela noteikti negribētu). Un, ja reiz apsolīts, tad – vīrs un vārds!

 

Veiksmes simbols – kaķis

Igors apgalvo – pietiek ķerties pie kārtējā pasūtītā šūpuļkrēsla, lai aizmirstos visi kreņķi. Jebkuru negatīvo enerģiju koks pārvērš pozitīvajā. Pateicībā par šīm emociju viļņu izmaiņām Igors, aizvedis vecāka gadagājuma klientam kāroto šūpuļkrēslu, ne reizi vien no cenas atlaiž pārdesmit latu – lai paliek zālēm! Šogad viņš iecerējis savu šūpuļkrēslu kādam sirmgalvim uzdāvināt uz Ziemassvētkiem – ja neatradīšot konkrētu personu, vedīšot dāvanu uz kādu pansionātu.

Īstenībā šūpuļkrēsls nav tikai vecu ļaužu mēbele. Tāda lieliski iederas jebkurā vietā, kur cilvēkam gribot negribot jāuzkavējas mazliet ilgāk, piemēram, skaistumkopšanas salonā, frizētavā… Par to var pārliecināties arī Igora brāļa Jura Brenča un viņa dzīvesbiedres Evitas izveidotajā salonfrizētavā “Tom Džī” (neparastais nosaukums patapināts no īpašnieku bērnu Tomasa un Džīnas vārdiem). Tur uz Igora darināto šūpuļkrēslu reizēm pat izveidojoties rinda.

Pērn uz Latviešu tautas lietišķās mākslas darinājumu gadatirgu Brīvdabas muzejā Igors Giruckis aizvedis piecus šūpuļkrēslus, kas izpirkti jau pirmajā dienā. Par viņa šūpuļkrēsliem gadatirgū ļoti ieinteresējušās vairākas topošās māmiņas, galu galā tādu varētu iekārot jebkurš, lai kārtīgi atslābinātos pēc garas darba dienas, varbūt ziemā saldi pasnaustu pie kamīna vai vasarā uz terases… Tāpēc šovasar uz gadatirgu (tas notiks jau 1. un 2. jūnijā) ņemšot līdzi vairāk.

Igors cer, ka ar saviem meistardarbiem varēs nopelnīt iztiku tepat Latvijā, bet mērķis esot iegūt pasūtījumus arī no Krievijas, Somijas un Dānijas.

Taujāts par savu veiksmes simbolu, meistars brīdi padomā, tad saka: – Kaķis! Ne jau velti viesus pirmā sagaida Kristelas mīlule skaistā kaķenīte Čiepa, bet ap kokapstrādes darbnīcas stūri redz nozibam vēl vienu raibu asti. – Tā jau Žanna. Pieņēmām klaiņojošu, tagad viņa te dzīvo un ir mūsu sargs, – teic Igors.

Pat nama fasādi rotā metālā griezts peļu junkurs. Abi ar Kristelu ieraudzījuši to kādā veikalā Ogrē un nosprieduši, ka viņiem tādu vajag. Kaķis taču arī tīko pēc savām mājām, pēc miera un omulības, pēc mīloša saimnieka vai saimnieces klēpja, kurā droši var ieritināties kā šūpuļkrēslā un pamurrāt…

{gallery id=”1782″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+