Latvijā
Politika

Vērtējam partiju solījumus izglītības jomā: Gan pašapmierinātība, gan liekulība 16


Zīmējums – Gatis Šļūka
Zīmējums – Gatis Šļūka
Zīmējums – Gatis Šļūka

Izglītība ir viena no jomām, kas pēdējos gados Latvijas politikā radījusi lielas kaislības. Tieši izglītībā plānotas dažādas reformas, kas radījušas kašķus arī valdošās koalīcijas iekšienē. Lai kaut vai atceramies pretestību sešgadnieku sūtīšanai skolā un pārejai uz jauno mācību saturu. Arī sabiedrībā norises izglītībā raisa interesi gan tāpēc, ka katrs gājis skolā un teju katrā ģimenē ir pa skolēnam vai studentam, gan tāpēc, ka izglītības kvalitāte lielā mērā kolerē ar valsts attīstību un katra individuālo dzīves līmeni.

Piketi un protesti Latvijā, šķiet, arī visbiežāk ir tieši saistībā ar izglītību. Tāpēc varētu domāt, ka tieši šajā jomā partiju piedāvājums gaidāms daudzveidīgs un izsvērts, tām šķitīs svarīgi konkurēt ar savu piedāvājumu. Realitātē koalīcijas un arī dažu ārpus tās esošu partiju redzējums par izglītības nozari ir tik līdzīgs, ka nav saprotams, par ko tad bija strīds vasaras sākumā, kad bija jāvienojas par jauno izglītības saturu.

Nav arī skaidrs, kāpēc tikai šogad likumā ieviesta norma par to, lai mazākumtautību skolās vairāk mācītos valsts valodā, jo vismaz vārdos teju visas partijas ir par latviskāku izglītību, “Attīstībai/Par” pat solot atteikties no krievu skolām kā tādām, lai valstī būtu pilnībā vienota izglītības sistēma.

Lepojas ar Šadurski

Izskanējis, ka “Jaunā Vienotība” ļoti lepojas ar savu esošo izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski kā izcilu reformatoru. Patiesi, viņam tomēr vairāk izdevies nekā nav izdevies izstumt caur valdību un parlamentu reformu likumisko satvaru. “Vienotības” priekšsēdētājs Arvils Ašeradens arī atzinis, ka “Jaunā Vienotība” pēc vēlēšanām gribētu turpināt kopt izglītības lauciņu. Tāpēc jo sevišķi interesants šķita šīs partijas redzējums uz izglītības nozares nākotni.

Diemžēl “Jaunās Vienotības” atbildēs uz “Latvijas Avīzes” jautājumiem par iecerēm izglītībā jaušama paš­apmierinātība. Tajās saskatāma lielīšanās ar paveikto, nevis skats nākotnē, apzinoties un nebaidoties atklāt pro­blēmas, kas būs jārisina. Piemēram, kaut līdz pat rudenim daļā studiju programmu nav aizpildītas visas valsts apmaksātās studiju vietas, izglītības ministrs, jautāts, vai nevajag mainīt augstskolu finansēšanas sistēmu, atbild vien to, ka jādod vairāk naudas.

Tātad finansēsim vēl dāsnāk nepieprasītas studiju programmas? Ļoti jāšaubās, ka problēmu var atrisināt tikai ar lielākām algām augstskolu pasniedzējiem. Citas partijas, piemēram, ZZS, LRA un “Saskaņa”, sola studiju piedāvājumu vairāk sasaistīt ar darba tirgu, ik gadu to mainot atbilstoši jaunajai situācijai. “Attīstībai/Par” piedāvājums augstskolu finansējumu sasaistīt ar tās darba kvalitāti lielā mēra atbilst Pasaules bankas ekspertu piedāvājumam, tomēr skaidrs, ka ieviest šādu reformu varētu nebūt viegli gan diezgan spēcīgā lielo augstskolu lobija dēļ, gan tāpēc, ka varētu būt grūti izstrādāt kritērijus, pēc kuriem visobjektīvāk varētu mērīt izglītības kvalitāti.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Baidās teikt?

“KPV LV” sola apvienot vienā visas valsts augstskolas un būtiski samazināt studiju programmu skaitu. Tas, iespējams, ir pārāk radikāls skats, taču dīvaini, ka citas partijas, kas gadiem runājušas, ka augstskolu un studiju programmu par daudz, šoreiz neko konsolidēt nepiedāvā. Baidās teikt nepopulāras lietas pirms vēlēšanām?

Pārsteidza arī pašreizējā izglītības ministra atbilde par to, kā nodrošināt veiksmīgu mācību valodas reformas ieviešanu. Viņš atbild tā, it kā viss jau būtu paveikts un veiksmīga pāreja uz mācībām latviešu valodā būtu nenovēršama, kaut ir pilnīgi skaidrs, ka tā nav: gan tāpēc, ka ne visi skolotāji gatavi mācīt latviski, gan tāpēc, ka valdošajā koalīcijā var nonākt “Saskaņa”, kura ir pret šo reformu un sola to pārveidot.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī citas mācību valodas reformu it kā atbalstošās partijas lielākoties nepiedāvā skaidru risinājumu, kā pārmaiņas īstenot dzīvē. Te kā pozitīvs piemērs jāizceļ “KPV LV”, kas sola īstenot skolotāju un skolu direktoru rotāciju. Jāpiekrīt, ka pedagogi un direktori no latviešu skolām varētu aiznest “latvisko garu” uz krievu skolām, kamēr no krievu skolām nākušie diez vai spētu būtiski mainīt gaisotni un lietoto valodu latviešu skolās.

Vienīgi attiecībā uz skolotāju algu noteikšanas sistēmu esošais ministrs atzīst: tā ir jāmaina. Arī kopumā jāsaka: ja ticēt partiju paustajam, jaunajā politiskajā ciklā varētu tikt īstenotas tieši skolu finansēšanas un arī skolotāju algošanas sistēmas reformas. Partijas sola samazināt algu atšķirību starp dažādās skolās strādājošiem skolotājiem.

Risinājums mazajām skolām

Tajā pašā laikā, piemēram, Reģionu apvienība uzskata, ka vismaz daļēji pedagoga atalgojumam jābūt atkarīgam no skolēnu skaita; tikmēr ZZS sola ieviest kādu īpašu koeficientu lauku skolām, kas palīdzētu novērst darba samaksas atšķirību starp mazajām un lielajām skolām. Nevar noliegt, ka darba apjoms tomēr ir atkarīgs no skolēnu skaita klasē: jo vairāk bērnu, jo prātīgāk jāplāno darbs klasē, jo vairāk burtnīcu jālabo utt.

Atzinīgi vērtējams arī ZZS piedāvājums veidot tādas skolotāju izglītības programmas, kuru absolventi spētu mācīt pamatskolā vismaz trīs mācību priekšmetus, kas ļautu mazas skolas uzturēt ar samērā nelielu skolotāju skaitu. Gan ZZS, gan “Jaunā Vienotība” uzskata, ka skolotājiem jāpelna vairāk, nekā paredz šobrīd valdībā apstiprinātais, bet neizpildītais skolotāju algu celšanas grafiks. Tādējādi abas koalīcijas partijas parāda savu liekulību: kavējas atbalstīt algu celšanu līdz 710 eiro, kaut uzskata, ka pedagogiem jāpelna 1000 eiro.

Krasākās reformas izglītības sistēmā ar piedāvājumu pārņemt skolas un bērnudārzus valsts pārziņā sola “KPV LV”. No vienas puses, tas tiešām ļautu sakārtot sistēmu: valsts “no augšas” izveidotu optimālāko skolu tīklu, izpaliktu nemitīgā pedagogu algu apmēra saskaņošana ar pašvaldībām, kas savukārt algo bērnudārzu audzinātājus. No otras puses: tā būtu pārāk liela centralizācija, un jājautā, vai valsts vispār tiktu galā ar šo milzīgo saimniecību. Diez vai Izglītības un zinātnes ministrija spētu pārvaldīt simtiem skolu un bērnudārzu. Būtu jāveido milzīga valsts līmeņa birokrātiskā sistēma.

Tomēr priecē, ka partijas spēj nākt klajā ar teju inovatīviem piedāvājumiem. Ne tik globālu, taču iepriekš nedzirdētu piedāvājumu izteikusi arī Jaunā konservatīvā partija, kas skolotāja prestiža celšanai piedāvā uzņemt seriālu par šīs profesijas pārstāvjiem. Atliek tikai gādāt valsts finansējumu šādam produktam un veikt attiecīgu sabiedrisko pasūtījumu.

Savukārt skumdina tas, ka samērā liela daļa partiju atbilžu ir pilnas ar tukšām frāzēm vai esošās situācijas atstāstu. Gribētos vairāk konkrētības un nākotnes redzējuma.

Visas partiju atbildes uz “Latvijas Avīzes” un portāla “LA.lv” jautājumiem lasiet šeit:

Jautājam partijām: Ko mazās partijas uzskata par svarīgāko darbu izglītības jomā?

Jautājam partijām: Vai skolotāja alga jārēķina pēc padarītā darba vai skolēnu skaita?

Jautājam partijām: Vai jāmaina augstskolu finansēšanas sistēma?

Jautājam partijām: Kā veiksmīgi pāriet uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā?

Jautājam partijām: Cik jāpelna skolotājam?

Jautājam partijām: Vai atbalstāt izglītības satura reformu?

Jautājam partijām: Kā nodrošināsiet vienmērīgu vispārējās izglītības pieejamību un kvalitāti?

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Publikāciju projektā “Saeimas vēlēšanas 2018. Ko sagaidām, ko mums sola” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.

LA.lv