Ekonomika
Bizness

Rihards Vidzickis no masīvkoka izgatavo gan traukus, gan laivas 16


Īpaši smalki ir laivu izcirst tā, ka vidus saglabājas vesels un no tā var izgatavot citas derīgas lietas,” smaida Rihards Vidzickis.
Īpaši smalki ir laivu izcirst tā, ka vidus saglabājas vesels un no tā var izgatavot citas derīgas lietas,” smaida Rihards Vidzickis.
Foto – Andris Ozoliņš

Ar neatlaidību var kalnus gāzt. Šis senais teiciens pilnībā attiecas uz koka amata meistaru un zinātnieku Rihardu Vidzicki, kurš Līgatnē izveidojis jau krietni populāro “Vienkoču parku”.

Līgatne ir Riharda dzimtā vieta. No šejienes viņš devās mācīties uz Rīgas amatniecības vidusskolas kokapstrādes nodaļu. Paralēli ieguva Latvijas Amatniecības kameras koktēlnieka zeļļa diplomu un iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē. Vislielākā uzmanība studijās tika pievērsta masīvkoka un vienkoču izstrādājumu izgatavošanas tehnoloģijām. Vienkocis ir no vesela, nelīmēta, nestiķēta koka izgatavots priekšmets.

2004. gadā Rihards ieguva Latvijas Amatniecības kameras dabiska koka apstrādes meistara diplomu un 2012. gadā, RTU aizstāvot promocijas darbu “Griešanas tehnoloģija ārvides objektiem”, ieguva inženierzinātņu doktora grādu.

Galerijas nosaukums

Koks ir labs

Paralēli studijām tika meklēta vieta “Vienkoču parkam” un Kokamatniecības muzejam, jo tā bija ne tikai meistara sirds, bet arī ģimenes lieta. Arī Riharda tēvs strādāja ar koku, interesējās par kokapstrādes vēsturi, kā arī vāca dažādus senos instrumentus.

Grūdiens nāca nejauši. Pie pašas Igaunijas robežas – Naukšēnu novada “Jaun­alēnu” mājās pārdeva senu galdnieka darbnīcu. Ziņa nonāca Riharda ausīs un viņš, savācis tiem laikiem un studenta maciņam cienījamu summu – 400 latus, meistara kolekciju nopirka. Tā bija patiešām izcila un veido šā brīža muzeja kodolu. Toreiz nebija kur likt un visu sakrāva mājas pažobelē. Beidzot tēvam izdevās sarunāt zemes gabalu un tā klajā pļavā viena pēc otras sāka augt mājas. “Vienkoču parks” kļuva par masīvkoka apstrādes eksperimentu veikšanas vietu.

Tagad “Vienkoču parkā” atrodas Kokamatniecības muzejs, kas iekārtots kā senā darbnīca. Tur var iepazīties ar vienkoču un citu koka izstrādājumu izgatavošanas niansēm no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Var uzzināt, kā senie amatnieki izgatavoja sadzīves lietas gan muižkungu, gan citu cilvēku vajadzībām. Parkā izveidotas takas ar tematiskiem apskates objektiem, vēsturisku muižu un citu ēku maketi, koka skulptūras, etnogrāfiskas ēkas, vienkoču laivas un darvas ceplis.

Šeit var apskatīt Latvijā pirmo smilšu maisu māju, kas ir vizuāli ļoti interesants objekts. Tā sienas mūrētas no malkas pagalēm un smilšu maisiem, logi veidoti no pudelēm. Reģistros ēka fiksēta kā “vides objekts”, tās iekšpusē ir gaumīgi iekārtota vies­istaba ar milzīgiem vienkoča krēsliem un atbilstošu galdu. Ir vērts iepazīties ar mājas celtniecības procesu, kurā ir izmantotas videi draudzīgas izejvielas un otrreizēji izmantots stikls.

2013. gadā Latviešu biedrības namā divpadsmit lauku tūrisma saimnieki svinīgā pasākumā saņēma pirmās kultūras zīmes “Latviskais mantojums”. Starp pirmajiem divpa­dsmit bija arī “Vienkoču parks” par latviskas amata prasmes daudzināšanu – 
kokamatniecību.


No bļodas līdz laivai

“Ar tūrismu izdzīvot nevar. Vajag, lai lieta būtu stilīga, forša, lai tai būtu savs stāsts. Iesaistījos projektos par ēdināšanu un daudz eksperimentēju, lai izveidotu vienkoča traukus. Tad pirms gada atnāca vaļā klikšķis! Forma, apdare, principi. Trauka dibentiņš man grebts ar pusapaļo kaltu, apdarei izmantots vasks, propoliss un lineļļa, saglabāta stumbra asimetriskā forma. Traukus iedevu testēt slavenajam pavāram Edvīnam Dreiblatam un lieta aizgāja,” atceras Rihards.

Cits eksperiments ir vienkoča laivas, kas ir viens no senākajiem ūdeņu transportlīdzekļiem. Pirmās laivas Rihardam sanāca vienkāršas un stabilas. Laivu varēja ielikt busiņā un braukt pārgājienos, piedevām kopā ar draudzeni. Un laiva ne reizi neapgāzās. Tad jau bija jāgatavo nākamās, ar sarežģītāku formu. To nemaz nav tik viegli izdarīt, jo laivas sāni ir paplatināti, tos “atverot”, gali var ieplaisāt. Tikai pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem meistars atrada īsto recepti. Ir jau sava skunste. Piemēram, vienkoča laivas vidu atloka, to uzliekot uz steķiem, ielejot ūdeni un karsējot uz uguns. Toties beidzamā laiva jau ir īsta skaistule, vienīgā tāda Latvijā…

Saistītie raksti

“Ja klients grib izgatavot savu vienkoča laivu, viņam vajag piedalīties šajā procesā no sākuma līdz beigām. Tas būtu izziņas bagāts amatnieka piedzīvojums. Sākot ar to, kā sarunāt mežā koku. Tad to apskatīt, pārbaudīt. Cirst vienkoci var darbnīcā, bet to var darīt arī uz vietas mežā. Īpaši smalki ir laivu izcirst tā, ka vidus saglabājas vesels un no tā var izgatavot citas derīgas lietas,” smaida Rihards.

Vērtējums: vienkoča trauks – odziņa!

Pēteris Liepiņš, gardēdis: “Ieturoties labā, izsmalcinātā restorānā, ēdienam “odziņu” piešķir robustie vienkoča trauki, kuros tiek servēta maize. Tas piešķir noskaņu! Izsmalcināta kokamatniecība labi sader ar izsmalcinātu virtuvi!”

LA.lv