No bļodas līdz laivai 1
“Ar tūrismu izdzīvot nevar. Vajag, lai lieta būtu stilīga, forša, lai tai būtu savs stāsts. Iesaistījos projektos par ēdināšanu un daudz eksperimentēju, lai izveidotu vienkoča traukus. Tad pirms gada atnāca vaļā klikšķis! Forma, apdare, principi. Trauka dibentiņš man grebts ar pusapaļo kaltu, apdarei izmantots vasks, propoliss un lineļļa, saglabāta stumbra asimetriskā forma. Traukus iedevu testēt slavenajam pavāram Edvīnam Dreiblatam un lieta aizgāja,” atceras Rihards.
Cits eksperiments ir vienkoča laivas, kas ir viens no senākajiem ūdeņu transportlīdzekļiem. Pirmās laivas Rihardam sanāca vienkāršas un stabilas. Laivu varēja ielikt busiņā un braukt pārgājienos, piedevām kopā ar draudzeni. Un laiva ne reizi neapgāzās. Tad jau bija jāgatavo nākamās, ar sarežģītāku formu. To nemaz nav tik viegli izdarīt, jo laivas sāni ir paplatināti, tos “atverot”, gali var ieplaisāt. Tikai pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem meistars atrada īsto recepti. Ir jau sava skunste. Piemēram, vienkoča laivas vidu atloka, to uzliekot uz steķiem, ielejot ūdeni un karsējot uz uguns. Toties beidzamā laiva jau ir īsta skaistule, vienīgā tāda Latvijā…
“Ja klients grib izgatavot savu vienkoča laivu, viņam vajag piedalīties šajā procesā no sākuma līdz beigām. Tas būtu izziņas bagāts amatnieka piedzīvojums. Sākot ar to, kā sarunāt mežā koku. Tad to apskatīt, pārbaudīt. Cirst vienkoci var darbnīcā, bet to var darīt arī uz vietas mežā. Īpaši smalki ir laivu izcirst tā, ka vidus saglabājas vesels un no tā var izgatavot citas derīgas lietas,” smaida Rihards.
Vērtējums: vienkoča trauks – odziņa!
Pēteris Liepiņš, gardēdis: “Ieturoties labā, izsmalcinātā restorānā, ēdienam “odziņu” piešķir robustie vienkoča trauki, kuros tiek servēta maize. Tas piešķir noskaņu! Izsmalcināta kokamatniecība labi sader ar izsmalcinātu virtuvi!”
