Voldemārs Krustiņš: jādomā ne tikai Urbanovičam, bet arī citiem politiķiem 0
Pagājšceturtdien, 25.jūlijā, “Saskaņas centra” (“SC”) vadītājs, “SC” frakcijas vadonis Saeimā Jānis Urbanovičs Rīgas krievu avīzes lasītājiem paziņoja, ka gaida parādāmies racionālus nacionālistus, kuriem “SC” kļūtu par partneri.
No vienas puses, Urbanoviča kunga izteikumi var šķist negaidīti un visai “SC” līdzšinējai uzvedībai neatbilstoši. No otras puses, tālredzīgā Urbanoviča rīcība ir saprotama un loģiska. Ja Rīgas domē “SC” uzvedība ir saprotama valdošā vairākuma dēļ, tad pēc 12. Saeimas vēlēšanām ne Saeimā, ne valdībā “SC” vieni paši valdošā vairākumā diez vai spēs sev varu nodrošināt. Bez partnera, par kura iespējamo parādīšanos signalizē Jānis Urbanovičs. No kuras puses saskaņiešiem pieņemams maksimāli racionāls un minimāli nacionāls spēks var parādīties, Urbanoviča kungs zina labāk, viņš zina, kas un kā šādus spēkus organizē. Mūsu lasītājs droši vien atceras, ka tāds spēks ar nosaukumu “Par labu Latviju” pajuka. Jo par lielu naudu iespējams sastiķēt vajadzīgo organizāciju, kustību vai partiju, taču, ja tā nesaderas ar sabiedrības interesēm, iznākums nevar būt stabils.
Urbanoviča kungs paziņojis, kādi partneri vēlami “Saskaņas centram”, bet mēs nezinām, kas tie tādi – Jāņa Urbanoviča domātie racionālie nacionālisti. Manuprāt, ja tiem piemitīs kaut 5% nacionālisma, tie nevarēs par partneri izvēlēties “Saskaņas centru” kopā ar Kabanovu, Cvetkovu un viņiem līdzīgiem personāžiem, pat nerunājot par tām problemātiskām lietām, ko nevar paslaucīt vēstures pagultē. Kaut politikāņiem ļoti gribas tā darīt un viņi to dara. 1935. gada 17. augustā toreizējais Ministru prezidents K. Ulmanis teica runu Daugavpilī. Ulmaņa teiktais, manuprāt, nav zaudējis nozīmi arī šodien, vēl jo vairāk spriedelējot par racionālu nacionālismu – praksē un ne jau tikai Daugavpilī.
“Vienā, otrā, trešā vai ceturtā gadījumā mūsu iedzīvotāji, kas nav latvieši, dažkārt nevarēs izšķirties, kurai pusei apliecināt lielāku sirsnību un piederību, – valstij, kuras pilsoņi viņi ir, vai arī valstij, kur dzīvo viņu tautības piederīgie,” atzina K. Ulmanis
un izteica Latvijas kā nacionālas valsts nostāju: “Mums nav iebildumu, ka mūsu sveštautieši dara visu, lai vairotu slavu viņu valstij. Mums nav nekā pretim, ka viņi paliek pie savas valodas un ka viņi neatsakās no savām īpatnējām paražām un tikumiem. Bet mēs prasām, lai katrā laikā – tagad un visā nākotnē – mūsu Latvijas pavalstnieki – sveštautieši pirmā vietā stādītu un turētu Latviju – lai viņi strādātu un pūlētos Latvijas garā. Visiem viņu darbiem jābūt vērstiem uz to, lai vispirms nāktu labums tai valstij, kuras aizsardzību un kuras likumu labumus viņi baudīs, šeit dzīvodami.” (Pirmais gads, LETA, 1937.)
Izlasītajā ir nopietna viela nopietnām pārdomām par nacionālo un racionālo un, manuprāt, pat atbildes uz aktuāliem jautājumiem, piemēram, par 9. maiju.
