“Zilacainā Āzijas Venēra” – pēdējās Ēģiptes princeses neparastais liktenis 0
Viņu salīdzināja ar aktrisēm Vivjenu Lī un Hediju Lamāru. Fauzija Fuada (5.11.1921.-1.07.2013), pirmā Tuvo austrumu princese, kura vispirms apvienoja sunnītus un šiītus, bet tad atteicās pieņemt savu likteni, šodien svinētu 95. jubileju.
Ēģiptes princese Fauzija Fuada piedzima Ras el Tinas pilī Aleksandrijā, un viņa bija vecākā meita sultāna (vēlāk karaļa) Fuada I un viņa otrās sievas Nazli Sabri ģimenē. Fauzijas dzīslās plūda ēģiptiešu, čerkesu, albāņu, turku un arī franču asinis – iespējams, ar to izskaidrojams viņas eksotiskais skaistums un gaišzilās, noslēpumainās acis. Princese izglītojās Šveicē, tādējādi iemācoties tekoši runāt angļu un franču valodā.
Atgriežoties galmā Ēģiptē, princesei pēc Eiropas brīvības bija grūti paciest viņas statusa uzliktos ierobežojumus, taču dzīve vecāku mājās nebija ilga: 17 gadu vecumā Fauziju apprecināja ar Irānas kroņprinci Mohamadu Rezu Pahlavi. Saderinātie pirms kāzām bija satikušies tikai vienreiz – tās bija prinča tēva izplānotas politiskas laulības, kuru mērķis bija apvienot Fauzijas pārstāvētos sunnītus ar prinča pārstāvētajiem šiītiem.
Divus gadus vēlāk kroņprincis kļuva par karali, un Fauzija – par Irānas karalieni, drīz pēc tam viņai atļāva nofotografēties žurnāla “Life” vākam, un pasaule sāka runāt par Tuvo austrumu skaisto karalieni. Tomēr krāšņā dzīve bija tikai krātiņš: vīra radinieki neatļāva jaunajai karalienei sazināties ar vecākiem, māsām un brāļiem, pat viņu dāvanas bija jāsūta atpakaļ. Savukārt karalis savai sievai nebija uzticīgs, un lepnā ēģiptiete to nevēlējās pieņemt.
Nepilnus desmit gadus pēc kāzām Fauzija Fuada pieņēma tā laika Tuvo austrumu sievietēm, vēl jo vairāk – karaliskas dzimtas pārstāvei, bezprecedenta lēmumu šķirties. Viņa par to samaksāja dārgu cenu: vīra ģimenē nācās atstāt tobrīd astoņus gadus veco meitu. Par oficiālo šķiršanās iemeslu pasludināja to, ka Irānas karaliene nav spējusi dāvāt troņmantnieku.
Gadu vēlāk Fauzija apprecējās otrreiz, ar Ēģiptes armijas pulkvedi Ismailu Širinu – šoreiz tās bija sirds diktētas laulības. Kādu laiku dzīve šķita saulaina, taču 1952. gadā Ēģiptē notika revolūcija, kuras rezultātā karalis, Fauzijas brālis, aizbēga no valsts. Princese kopā ar ģimeni nolēma palikt, un, kaut gan viņai tika atņemtas visas privilēģijas un tituli, tauta, kura Fauziju cienīja un mīlēja, līdz mūža galam dēvēja viņu “mūsu princese”.
Jāpiezīmē – meitu Šahnazu no pirmās laulības Fauzijai vairs nebija lemts sastapt, taču pārsteidzošā kārtā viņa lielā mērā atkārtoja mātes dzīvesstāstu: mantoja no Fauzijas viņas skaistās, zilās acis, apprecējās 17 gadu vecumā un pēc neilga laika izšķīrās, lai kopā ar otro vīru – atkal tāpat kā māte – nodzīvotu kopā līdz nāvei un izaudzinātu divus bērnus…
