1819. gada 15. februārī. Venecuēlas un Kolumbijas neatkarības sākumi 0
Pirms 200 gadiem Dienvidamerikas valstu neatkarības kustības līderis Simons Bolivars Angostūras pilsētā (tagad Sjudadbolivara Venecuēlā) atklāja tā saukto Angostūras kongresu, kas veidoja neatkarības konstitucionālo pamatu kā mūsdienās nemieru plosītajai Venecuēlai, tā virknei tās kaimiņvalstu.
Šajā kongresā tika pasludināta no Spānijas neatkarīgas “Lielkolumbijas” dibināšana ar ģenerāli Bolivaru kā prezidentu priekšgalā. Ar Lielkolumbiju bija domāta mūsdienu Venecuēlas un Jaunās Granādas (Kolumbijas) teritorija, kuras deputāti bija ieradušies uz kongresu. Vēlāk tai pievienojās arī tagadējās Ekvadora un Panama. Angostūras kongresa laikā lielākā daļa jaunpasludinātās valsts teritorijas koloniju statusā vēl atradās Spānijas rokās.
Neatkarības cīņu liktenis vēl nebija izšķīries. Bolivara piekritēji kontrolēja vien Venecuēlas dienvidus un Margaritas salu. Kongresa pirmajā dienā ģenerālis uzstājās ar Dienvidamerikas vēsturē svarīgu, programmatisku runu, izklāstot savu jaunās valsts redzējumu, kas bija republikāniskas un monarhistiskas iekārtas sajaukums ar akcentu uz aristokrātijas vadošo lomu.
Ar plašām pilnvarām apveltītais valsts vadītājs tiktu ievēlēts uz mūžu, taču darbotos arī divpalātu parlaments, kura augšpalātu veidotu īpaši izraudzīti, cienījami ļaudis, sava veida “vecajo padome”. Vēlēšanu tiesības, turklāt atkarībā no mantas cenza, tiktu dotas tikai vīriešiem. Bolivars aicināja atcelt arī verdzību, taču deputātu vairākums šo ideju neatbalstīja.
