Kārlis Streips: Šoreiz droši vien godājamai dzejniecei vienkārši vajadzēja paklusēt 0
Sākšu šonedēļ komentāru ar faktu, ka svētdien, 9. novembrī, manā Anglikāņu baznīcā bija piemiņas dievkalpojums.
1. Pasaules kara laikā britu karakuģi dežurēja Rīgas jūras līcī un palīdzēja latviešu spēkiem tad, kad viņi padzina Bermonta spēkus no Latvijas galvaspilsētas.
Mazliet vairāk par simtu karavīru procesa laikā gāja bojā. Mums pie sienas ir piemiņas plāksne, kuras atklāšanā piedalījās nelaiķes karalienes Elizabetes vīrs Filips.
Šodien dievkalpojumā atskanēja klusuma brīdis. Lielbritānijas vēstniece un aizsardzības šaržs nolika mākslīgu magones ziedu vainagu pie plāksnes, jo magone ir piemiņas dienas simbols.
Vēstniece un viņas kolēģis arī lasīja Bībeles tekstus. Ja kādu tas interesē, visu dievkalpojumu var noskatīties Feisbukā “St Saviour’s Anglican Church Riga” kontā.
Gados jaunākiem lasītājiem paskaidrošu/atgādināšu, ka 11. novembris Rietumeiropā ir diena, kad atzīmē 1. Pasaules kara beigas 1918. gadā.
Savukārt mūsu pašu Lāčplēša diena 11. novembrī atsaucas uz notikumiem 1919. gadā, tajā skaitā uz minēto Bermonta spēku padzīšanu no Rīgas.
Taču galvenā tēma man šonedēļ ir cita, proti – tas, cik ļoti latvieši prot būt kašķīgi attiecībā uz citiem latviešiem.
Rīgas domes deputāte Liāna Langa visbiežāk izceļas ar faktu, ka viņa aktīvi aizstāv latviešu valodas pirmtiesības mūsu valstī.
Ar to viss kārtībā. Es Amerikas latvietis krievu valodu neesmu apguvis, un mani kaitina tas, cik bieži es to joprojām dzirdu uz ielas un citur.
Arī mulsina tas, cik ļoti lēna mūsu valdība ir bijusi par uzstājību, ka Latvijas Republikas skolās ir jāmāca tikai latviešu valodu.
Pagājušajā nedēļā Doma laukumā bija liela manifestācija ar mērķi iebilst pret Saeimas vēlmi denuncēt Stambulas konvenciju par vardarbības novēršanu pret sievietēm un ģimenēm.
Savas domas par konvenciju kā tādu izklāstīju komentārā pirms divām nedēļām. To var atrast portālā LA.LV, ja kādu tas interesē.
Mūziķis, dziedātājs un raidījumu vadītājs Lauris Reiniks par manifestāciju rakstīja šādus vārdus:
“Tas ir tik EPISKI. Dainis Īvāns atkal uzrunā tautu. Nekad nedomāju, ka šis atkārtosies un tādā kontekstā.”
Savukārt Langas kundze to prezentēja savā Feisbuka lapā, un viņa par to rakstīja šādi:
“Kad apmeklēju Tautas manifestāciju Mežaparkā Atmodas sākumā, stāvot karogu jūrā un klausoties uzrunas (Īvāns, Zālīte, citi), domāju – bet kāpēc mani ATKAL UZRUNĀ KOMUNISTI?
“Vēsture atkārtojas arvien ātrāk un, tāpēc kā toreiz, šie nekritiskie apjūsmotāji, kuri pat nesaprot, ka tiek kārtējo reizi apčakarēti. Bet ļauties “pareizajiem meliem” ir tik saldi, vai ne?
“Neizskatās, ka latviešu nācija būtu beidzot gatava sākt audzēt kolektīvās smadzenes!”
Nav ne jausmas, ko 1960. gadā dzimusī Langas kundze darīja bērnībā. Vai tiešām viņa izvairījās no Pionieru un Komjaunatnes pasākumiem? Varbūt, bet, cik par to esmu lasījis, iestāšanās minētajās organizācijās bija puslīdz obligāta.
Tāpat nezinu, ar ko bērnībā nodarbojās 1955. gadā dzimušais Dainis Īvāns un 1952. gadā dzimusī Māra Zālīte.
Viņi abi strādāja žurnālistikā, kur diez vai bija iespējams atrast darbu bez Kompartijas kartes kabatā.
Taču par visu vairāk, viss cits, ko viņi darīja, manās acīs taču atsver to, ka viņi kādreiz bija partijas biedri.
Dainis Īvāns 1986. gadā sacerēja sirds kliedziena materiālu laikrakstā “Literatūra un māksla” par faktu, ka PSRS režīms bija iecerējis uz Daugavas būvēt vēl vienu hidroelektrostaciju.
Šajā gadījumā tieši pie vietas, kur atradās Daiņa vectēva māja, kurā Dainis pavadīja daudz laimīgu dienu tad, kad viņš bija bērns un pusaudzis.
Visiem par lielu pārsteigumu, režīms no projekta atteicās. Līdzīgi manifestācijas pret metro būvēšanu Rīgā panāca arī tā projekta atteikšanos.
1988. gadā Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Dainis Īvāns ievēlēts par frontes priekšsēdētāju.
Ar lokainiem matiem un džemperīti mugurā, Dainis vadīja Tautas frontes darbu.
Arī es piedalījos frontes aktivitātēs 1989. gadā, kad ierados Rīgā pirmoreiz.
Tautas frontes namā palīdzēju ar apkārtraksta “Atmoda” un tā angļu valodas varianta “Awakening” rediģēšanā.
Tāpat piedalījos frontes valdes sēdēs.
Man par to visu maksāja rubļos. Teicu, ka nav vajadzības, bet fronte uzstāja, un tā nu reizi mēnesī es trešajā stāvā saņēmu algu, devos uz pirmo stāvu, un naudiņu ziedoju frontei.
Tautas fronte tā pirmā gada laikā organizēja masīvas manifestācijas krastmalā un citur. Tā, kuru savā rakstā minēja Liāna Langa, bija 1988. gada oktobrī, kad es vēl dzīvoju Amerikā.
Taču krastmalas manifestācijās es arī piedalījos. Man kā frontes aktīvistam bija tiesības stāvēt uz skatuves.
Vienā no manifestācijām arī piedalījās televīzijas korespondents no Amerikas Pīters van Sants. Viņš bija ieradies Latvijā veidot sižetu telekanāla CBS raidījumam “48 stundas.”
Pīters intervēja arī mani, un es cita starpā minēju faktu, ka Brīvības piemineklis un Ļeņina piemineklis stāvēja ar viens otra muguru, un tas simbolizēja faktu, ka Latvija nebija apmierināta ar okupācijas faktu.
1990. gadā Dainis Īvāns ievēlēts Latvijas PSR Augstākajā padomē, kur viņš kļuva par priekšsēdētāja vietnieku.
No amata viņš aizgāja 1992. gada februārī. Vēlāk Dainis kļuva par Rīgas Domes deputātu no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas saraksta.
Viņš ir bijis scenārists vairākām latviešu dokumentālajām filmām.
Savukārt Māra Zālīte, protams, ir pazīstama ar dzeju un dramaturģiju.
Viņa sacerēja libretu mūzikliem “Lāčplēsis,” “Meža gulbji,” “Putnu opera,” “Kaupēn, mans mīļais!”, “Indriķa hronika,” “Neglītais pīlēns” un “Sfinksa.”
Māra Zālīte arī ir sacerējusi astoņas lugas.
Šajā kontekstā vēl vēlos pieminēt Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Mavriku Vulfsonu.
Mavriks bija 1918. gadā dzimis ebrejs, un pirmās brīvvalsts laikā viņš darbojās pagrīdes Komjaunatnes organizācijā. Okupācijas laikā viņš iestājās Komunistiskajā partijā. Viņš strādāja vairākos laikrakstos un Mākslas akadēmijā pasniedza PSKP vēsturi.
Taču manās acīs Mavriks Vulfsons visus iespējamos grēkus izpirka 1998. gada jūnijā, kad LPSR Radošo savienību plēnumā viņš publiski nolasīja bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta slepenos pielikumus un tā pierādīja, ka nebija tiesa, ka Latvija Padomju Savienībā iestājās brīvprātīgi.
Vēstīts, pēc šīs uzrunas pie Mavrika esot piegājis Kompartijas šefs Boriss Pugo un niknā balsī nošņācis, “Jūs esat panācis Latvijas PSR bojāeju.”
Mavriks arī kļuva par PSRS Tautas deputātu padomes locekli. Pienāca diena, kad viņš tribīnē skaļi reklamēja domu, ka Baltijas valstīm vajag būt neatkarīgām.
Sēdes vadītājs Mihails Gorbačovs sašutumā lika izslēgt Mavrika mikrofonu, bet censonis turpināja runāt tālāk.
Cita starpā 1989. g. 24. decembrī PSRS Tautas deputātu padome atzina Molotova-Ribentropa pakta esamību un to pasludināja par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmā valdošā šķira nāca no Kompartijas un it īpaši Komjaunatnes aprindām, jo no kurienes citurienes tā būtu nākusi?
Redzams piemērs šajā ziņā ir Anatolijs Gorbunovs. Okupācijas iekārtā viņš uz laiku bija partijas ideoloģiskais sekretārs, un šajā lomā viņš braši aizstāvēja okupantu pirmtiesības un skarbi kritizēja pirmās manifestācijas, kuru ietvaros Latvijas tauta aģitēja par okupācijas beigām.
Pareizajā brīdī Gorbunova kungs saprata, kādā virzienā pūš vējš. Viņš kļuva par Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāju un pārraudzīja pirmos piesardzīgos solīšus nesakarības virzienā – atjaunot valsts himnu un karogu un tamlīdzīgi.
Pēc Augstākās padomes vēlēšanām 1990. gadā, kur ievēlēta tā padome, kura pieņems neatkarības deklarāciju, Gorbunovs bija būtiska figūra sarunās ar centru Maskavā, lai pārliecinātos, ka deklarācija neizsauks militāru blokādi vai iejaukšanos, kā tas jau bija noticis Lietuvā.
Anatolija Gorbunova mierīgā un racionālā procesa vadīšana nozīmēja, ka viņš bija padomes priekšsēdētājs brīdī, kad sabruka pučs Maskavā un arī pēc tam. Arī 5. Saeima, kas ievēlēta 1993. gadā, tieši viņu izvēlējās kā parlamenta priekšsēdētāju.
Okupētās Latvijas pirmais premjerministrs Ivars Godmanis bija fiziķis, kurš okupācijas laikā daudz ceļoja uz ārzemēm, un okupācijas laikā tas automātiski nozīmēja kontaktus ar drošības iestādēm, bez kuru atļaujas tā kaut kas nebūtu iespējams.
Godmaņa kungs intervijās ir teicis, ka viņš nespiegoja, nevienu nenodeva, bet tas bija laikmets, kurš prasīja nodevas režīmam, un tādas arī notika.
Vai Latvija būtu bijusi veiksmīgāka savos pirmsākumos, ja minētajiem kungiem sabiedrība būtu pateikusi stingru nē sakarā ar to, ko viņi darīja okupācijas laikā?
Diez vai. Atmodas laikā bija divas savstarpēji konkurējošas filozofijas par to, kā rīkoties tālāk.
Lielākā no tām bija pozīcija, kuru pārstāvēja Tautas Fronte – darboties sistēmas ietvaros un panākt lielākas tiesības Latvijai centralizētās sistēmas pakļautībā.
Kādu laiku valstī arī darbojās pilsoniska organizācija ar nosaukumu Pilsoņu kongress, kurš aģitēja par domu, ka okupētās Latvijas parlamentam nav nekādu tiesību pieņemt deklarāciju par neatkarības atjaunošanu, jo tas esot neleģitīms parlaments, un tam arī nav tiesību pārstāvēt tautu.
Pilsoņu kongress arī iecerēja ļoti stingrus noteikumus par pilsonību Latvijā. Principā tie, kuri bija pilsoņi pirmās brīvvalsts laikā un viņu tiešie pēcteči, bet neviens cits, ar ko saprast – neviens, kurš Latvijas teritorijā ieradās okupācijas laikā.
Laikā pēc neatkarības atjaunošanas, Pilsoņu kongress izčākstēja. Minētajās 5. Saeimas vēlēšanās laba daļa Tautas frontes vadības pievienojās partijai Latvijas ceļš, kura piedāvāja “sapņu komandu” ar Anatoliju Gorbunovu un Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāju Gunāru Meierovicu priekšgalā.
Ivars Godmanis palika uzticīgs Tautas frontei, kura arī vēlēšanās piedāvāja savu sarakstu. Nulle koma nullpadsmit procenti balsu frontei sanāca. Tāds moris savu ir izdarījis, moris var aiziet moments.
No Padomju okupācijas pirmā politiķu paaudze līdz paņēma visai masīvu korumpētību. Pagājušā gadsimta 90. gados Latvijā valdīja tāda mežonīgo rietumu attieksme, kuras ietvaros atsevišķi cilvēki kļuva ļoti, ļoti, ļoti bagāti un ietekmīgi, bet citi ne tik.
Padomju laikā par savas pašvaldības vadītāju kļuva cilvēks vārdā Aivars Lembergs, kurš daudzus gadus vēlāk taps notiesāts par dažādiem koruptīviem noziegumiem pašvaldības procesos, un kuram ļoti, ļoti, ĻOTI nepatīk cilvēki, kuri viņu tāpēc sauc par notiesātu noziedznieku. Tiesa pateica vainīgs, tiesa pateica notiesāts, un faktam, ka censonis spriedumu ir pārsūdzējis, ar šo faktu nav nekāda sakara.
Rīgā kādu laiku topā bija tā dēvētā “Krievu pasaule” partijas Saskaņa un tās gaišā un spīdīgā līdera Ušakova izpildījumā. Tas bija laikmets, kurā aktīvi veidotas attiecības ar Maskavu. Arī Ušakovs iekūlās nepatikšanās ar likumu, bet viņš tāpat kā Latvijas okupācijas viena no redzamākajām figūrām Alfrēds Rubiks, aizmuka prom uz Eiropas parlamentu Briselē pēc tam, kad dzīve pašmājās kļuva pārāk karsta.
Protams, šie kadri liek domāt, ka Padomju savienība politisko šķiru samaitāja tik pamatīgi, ka tai kaut ko uzticēt būtu neprāta visaugstākais piemērs.
Taču to nevar attiecināt uz Daini Īvānu, uz Māru Zālīti, uz Mavriku Vulfsonu, un patiesībā arī ne uz Ivaru Godmani un viņa kolēģiem pirmajā atjaunotās valsts iekārtā.
Zinu, mums latviešiem dikti patīk vaimanāt, ka neviena cita tauta Visuma vēsturē nav cietusi tādu sāpi un tādu agoniju, kā mēs, un vainīgi pie tās allaž ir bijuši citi, vai vācu aristokrāti vai boļševiki ar savām deportācijām, ar savu rusifikāciju un savām represijām.
Tas ir konteksts, kādā notika lielā jezga ap tā dēvētajiem čekas maisiem. Tas bija absurda teātris no paša sākuma.
Piecos gadījumos čekas maisu turētāji paziņoja, ka dokumentos bija atrodams kāds, kurš bija kļuvis par kandidātu Latvijas vēlēšanās. Jo likums tādu paziņojumu prasīja.
Visos piecos gadījumos tiesa sprieda, ka sadarbības fakts starp čeku un attiecīgo personu pierādīts nav, un līdz ar to pat tajos gadījumos, kad visa sabiedrība it kā “zināja,” ka tas bija čekists, juridiskā nozīmē to apstiprināt nevarēja.
Cilvēki dzīvē dara to, kas ir nepieciešams izdzīvošanai. Jā, mūsu tautā bija ļoti drosmīgi cilvēki Astra un Doroņina-Lasmane un citi, kuri nepieņēma domu, ka attiecībā uz viņu un tautas brīvību būtu pieņemami kaut kādi kompromisi.
Plašākajā Padomju savienībā bija zināmi tādi uzvārdi, kā Solžeņicins, Saharovs, Bukovskis.
Bet tie bija izņēmumi. Ja vidējais okupētās Latvijas iedzīvotājs gribēja dzīvē tikt uz priekšu, tad iestāšanās Kompartijas bērnu un tad jauniešu organizācijās varēja šķist pašsaprotami.
Par visu vairāk, kopš neatkarības atjaunošanas komentāra rakstīšanas dienā ir pagājuši 34 gadi, divi mēneši un 20 dienas.
Pēc visa tā laikā ieraudzīt Daini Īvānu manifestācijā Doma laukumā un viņu izlamāt no panckām tāpēc, ka kādam liekas, ka Dainis okupācijas laikā nebija pieņemams?
Vai tiešām viņa panākumi Daugavas glābšanā un Tautas frontes vadīšanā Liānai Langai un viņai līdzīgajiem liekas mazsvarīgi vai ignorējami?
Es personīgi tā nevaru. Man tomēr vērtējot tautas pārstāvjus galvenais ir tas, ko viņi dara patlaban un darīs nākotnē un nevis tas, kādi viņi bija pirms ceturtdaļgadsimta un ilgāk.
Jā, okupācija bija smaga katastrofa un noziegums pret cilvēci. Bet a priori pieņemt, ka visi, kuri zem tās dzīvoja, ir kaut kā samaitāti un nepieņemami – vēl jo vairāk, ja šajā gadījumā pati bļāvēja arī piedzima Padomju okupācijas laikā un savu dzīvi un karjeru veidoja tās ietvaros?
Piedodiet, atvainojiet, bet tas ir pavisam, pavisam garām. Dainis Īvāns un Māra Zālīte ir cilvēki leģendas. Ne bez spurām un atsevišķām problēmām. Es, piemēram, īsti nesapratu, ko Tautas frontes līderis meklē tenku avīzē Neatkarīgā vai sociķu partijā, no kuras viņš ievēlēts Rīgas domē.
Bet man viņš tomēr ir un paliek Tautas frontes līderis un Māra Zālīte ir un paliek tā, kura sacerēja stāstu par Kaupēnu, kuru es Nacionālajā teātrī redzēju divreiz un abos gadījumos kaifoju uz nebēdu.
Paldies Liānai Langai par stāvēšanu sardzē, lai latviešu valodas pirmtiesības Latvijas Republikā netiktu apdraudētas vai nicinātas.
Bet šoreiz droši vien godājamai dzejniecei vienkārši vajadzēja paklusēt.
