Tādā darbā taču ir tikai labas un pozitīvas emocijas! 2
Arī ļoti daudz stresa, negulētu nakšu, turklāt komplektā ar manu raksturu, personību. Tas izklausīsies dīvaini, bet iznāk, ka pati izraisīju savu slimību.
Man allaž bijušas augstas prasības. Pēc vidusskolas visi gāja uz ekonomistiem, juristiem vai studēt komunikācijas. Es izvēlējos Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāti, Āzijas studiju nodaļu. Pēc tam iestājos Kultūras koledžā, sāku studēt kultūras menedžmentu ar specializāciju svētku režijā. Tas bija sapnis kopš bērnības, skolā allaž organizēju balles un diskotēkas. Jau pirmajā kursā sāku strādāt pasākumu aģentūrā.
Man vienmēr vajadzējis, lai viss ir paveikts skaisti un kārtīgi, perfekti. Lai to panāktu, sevi izdzinu, pārslogoju. Katrs mazākais sīkums, neizdošanās izsita no sliedēm. Ja kaut kas nenotika pēc mana prāta, bieži vien uzsprāgu. Taču strīdi un asas situācijas nepatika, tāpēc daudz ko noklusēju. Neizteiktās emocijas krājās.
Kā zināms, limfātiskā sistēma ir imūnsistēmas daļa. Ja imūnsistēma cieš no ilgstoša stresa, var izveidoties šāds audzējs. Un, ja ar negatīvām domām esmu sev piesaukusi vai citādi raisījusi vēzi, nevienu citu nevaru vainot.
Tagad domāju – varbūt pat labi, ka tiku iemesta tik stresainā dzīves virpulī. Audzējs varēja vēl ilgi slēpties manī, jo tas ir ļoti lēni progresējošs vēža tips. Pēc tam ārstēt būtu daudz grūtāk.
Sākumā ik rītu modos ar jautājumu – kāpēc tas noticis tieši ar mani, ko tādu esmu izdarījusi, ka man ir vēzis? Vēlāk dzīvoju ar domu, ka katram uzlikti tik lieli pārbaudījumi, cik spēj izciest. Ja es nespētu vēzi uzvarēt, tas nebūtu mani skāris.
Kas bija emocionāli grūtākais?
Matu izkrišana. Tā sākās uzreiz pēc pirmā ķīmijterapijas kursa beigām. Daktere jau brīdināja, ieteica matus nogriezt. Nu nē, es ar īsiem matiem?! Nenojautu, kā viss notiks, un cik būšu priecīga, kad tie ataugs kaut vai īsi, īsiņi…
Mati vispirms sāka izkrist galvas sānos. Izgudroju inovatīvu metodi – atlikušos savilku copē, kam apsēju lakatiņu. Copi vaļā neraisīju, neķemmējos. Mati savēlās, pārveidojās par tādiem kā drediem.
Mamma teica – neļaušu tev ar lakatiņu staigāt. Viņa zināja, cik man svarīgi labi izskatīties. Atrada internetā www.glam.lv, kur var pasūtīt dabisko matu parūkas. Tikšanās ar meistari notika konfidenciāli, lai nevienu citu nesatiktu. Veica precīzus mērījumus, pielāgoja toni. Atgriežoties mājās, parūku gan ņēmu nost – pārvērtos gluži kā Pelnrušķīte pusnaktī.
Parūka bija viegla, labi elpojoša. Ļoti dārga, protams. Pēc izveseļošanās to vēlējos uzdāvināt, lai vēl kādai sievietei skaistā parūka palīdzētu pārvarēt grūto laiku. Ne es viņu pazīstu, ne viņa mani, tika sameklēta caur draugiem un paziņām.
Pirms saslimšanas lietoju dažādas matu maskas, arī placentas līdzekli, lai veicinātu matu augšanu. Tie tiešām auga, bet varbūt tā dēļ arī kas cits izauga… Šāds līdzeklis var iespaidot limfātisko sistēmu. Tagad lietoju tikai aptiekā pirktu diždadža eļļu un dabisku matu masku, gatavoju pati – no medus, olīveļļas un alvejas.
Pēc ķīmijas izkrita arī skropstas. Vien uzacis izdevās saglabāt, tas nekas, ka ar robiem. Seju nemazgāju, bet uzmanīgi tīrīju, lai tikai uzacu matiņi neizkristu.
Dienu pirms Jāņiem noņēmu parūku. Mati bija īsiņi, izskatījos pēc puikas. Taču tā biju es – īsta un līdz galam, neslēpjoties. Torīt bija agri jādodas laukā, pamatīgi sapūta ausis, jo biju pieradusi, ka tās ieslēptas parūkā.
