Vai bija priekšstats, kas ir vēzis? 2
Par ķīmijterapiju zināju vien to, ko redzēju filmās, – izkrīt mati un ir nelaba dūša.
Līdz tam domāju, ka radu un draugu lokā nevienam nav bijis vēzis, taču, kad saslimu, izrādījās, ka ir gan draugu ģimenēs, gan attālākiem paziņām. Cilvēki to slēpj, izvairās runāt, bet tā nav lipīga slimība, kādēļ jāklusē?!
Uzskatu, ka no vēža nav jākaunas. Runāju par to atklāti, lai citi zina, ar ko jārēķinās, ja saslimst. Tieši tāpēc, ka neslēpu, draugi sāka vairāk domāt par veselību, daži aizgāja pārbaudīties. Visiem, arī man, šķiet – jā, vēzis pastāv, bet tam nav nekāda sakara ar mani. Kad sasirgu, bija skaidrs – vēzis var skart arī jaunu cilvēku.
Ārste mierināja, ka šis audzējs ir ārstējams. Izlasīju, ka atveseļojas 90% gadījumu, tomēr tie 10%… Pasmējos – nekad neesmu izcēlusies, kāpēc lai tagad tiktu retajos procentos?! Mēģināju būt optimiste. Nereti jokoju – es nekad neesmu viena, man līdzi ir mazais draugs… Ne vienmēr gan izdevās būt pozitīvi noskaņotai. Bija gan raudāšana, gan histērija, gan nomāktība un nervu zāles.
Pirmajos mēnešos saņēmu, kā daktere teica, ķīmijterapijas trieciendevas. Sistēma pilēja manā vēnā astoņas stundas no vietas, dienā pat deviņas pudeles… Ārste jau brīdināja, ka nebūs viegli, ņemot vērā manu smalko ķermeņa uzbūvi. Taču, kas to nav izjutis, nevar pat iedomāties.
Ķermenis piedzīvo nenormālu šoku, it kā mirtu lēni un mokoši. Sāp, reibst galva, slikta pašsajūta, nav apetītes. Pirmajās dienās bija temperatūra – pat virs 40 grādiem. Gulēju un raudāju, nesapratu, kā sev palīdzēt. Esmu pieradusi visu kontrolēt, bet te iekļuvu situācijā, kur vajadzēja tikai gaidīt, paļauties. Daktere Daiga Auziņa visu laiku teica – es tevi izārstēšu, tu būsi vesela – un allaž smaidīja. Tas mierināja.
Pamazām organisms pierada, kļuva vieglāk, taču vajadzēja milzu pacietību. Gribējās tā, ka varētu pacelties un aizlidot prom no tā visa…
Dakteri teica – ķīmijterapija paies ātri, ij nemanīsi. Kāpēc jāmelo?! Tā vilkās nebeidzami! Ik reizi skaitīju, cik vēl palicis.
Pēc katra no sešiem ķīmijterapijas kursiem tiku mājās, bet arī tad mocīja bezspēks, galvas reiboņi, sāpes muskuļos, īpaši mugurā – tas esot saistīts ar kaulu smadzeņu darbību, ko ļoti iespaido ķīmija.
Ceļojums starp Linezera klīnikas hematoloģijas nodaļu un mājām ilga pusgadu. Visa dzīve tika pakārtota šim grafikam. Gluži vai armijas režīms, stingrs un noteikts, bez atkāpēm. Tomēr atkal labums – slimība mācīja ievērot disciplīnu.
Pirmos trīs mēnešus visur ņēmu līdzi ožamo spirtu, jo mēdzu ģībt. Kritu, uz tualeti ejot, attapos guļam vannas istabā uz flīzēm. Labi, ka tolaik dzīvoju kopā ar draudzenēm. Ar laiku iemācījos just, kad tuvojas reibonis, un laikus apsēdos.
Ar ģībšanu saistīts arī mans pirmais gājiens uz darbu. Gāzos zemē tieši krustojumā pie luksofora. tomēr laikam kāds spēks mani sargāja. Nāca pazīstams cilvēks un noķēra mani tieši tajā brīdī, kad grasījos saļimt.
Vai strādāji ārstēšanās laikā?
Daži teica – neej uz darbu, nemoki sevi,organisms jau tā ir novājināts. Citi ieteica tieši pretējo – tas palīdzēs aizmirsties. Tagad domāju, ka pareizi darīju, cenšoties strādāt.
Kad atgriezos darbā pēc slimnīcā pavadītās vasaras, divas dienas sēdēju pie datora un neko citu nespēju, kā tikai raudāt. Paldies kolēģiem, ka ļāva izraudāties.
Strādāju tik, cik varēju. Nereti vajadzēja palīdzību, jo fiziski daudz ko nespēju. Lūdzu arī kolēģiem, lai pārbauda, vai nav kļūdu, piemēram, pasākuma tāmē.
Darbs ir mana sirdslieta un hobijs – veidoju skaistus svētkus citiem. Esmu pasākumu aģentūras Piraija Event projektu vadītāja un svētku organizatore.
