Kur palika Nobela prēmija 5
Citās vēstulēs stāstīts par Einšteina sakaru ar kādu Margaritu, Toniju, Estellu un citām. Viņš pats skaidrojis: “Visu šo dāmu vidū vienīgā, kurai esmu pieķēries, ir L., jo viņa ir absolūti vienkārša un jauka.” Tostarp joprojām atliek tikai minēt, kas tad bija šī noslēpumainā “L”?
Kādā 1921. gada vēstulē Einšteins atzīstas, ka arī viņa mīlestība uz zinātni bijusi pārejoša: “Ļoti drīz es noguršu no relativitātes teorijas. Pat tāda kaislība izgaist, ja sāc tai pievērst pārāk daudz uzmanības.” Bet visa mūža garumā nemainīga bija palikusi viņa mīlestība pret pameitu: “Nesen es nosapņoju, ka Margo arī izgājusi pie vīra. Es viņu mīlu tik stipri, it kā viņa būtu mana īstā meita, un, iespējams, pat varbūt vēl stiprāk.” Kādā vēstulē pašai Margo 1928. gadā viņš raksta: “Esmu laimīgs, ka Tu drīz atgriezīsies. Tādējādi mūsu midzenī atgriezīsies jaunā dzīvība. Es jūtos mazliet labāk, taču vēl jāpaiet ilgam laikam, kamēr atkal kļūšu par vecu lopu.”
Savā sarakstē Einšteins apstiprina sabiedrībā zināmo viedokli par sevi kā par cilvēku, kurš bijis visnotaļ tāls no “civilizētās sabiedrības”. 1933. gada 11. jūnijā viņš raksta no Oksfordas: “Mana uzturēšanās šeit tuvojas beigām. Tas bija labs laiks, es jau sāku pierast pie smokinga, tāpat kā savulaik pieradu pie zobu birstītes. Taču pat vissvinīgākajos mirkļos es biju bez zeķēm un savu civilizētības nepietiekamību slēpu augstos stulmu zābakos…” Šajā vēstulē Einšteins atgriežas pie strīdiņa ar Elzu par zobu birstītes lietošanu: viņš to uzskatīja par pilnīgi nevajadzīgu priekšmetu.
