Pateicies mirklim 0
Svarīgi sajust sevi un savu esamību, turklāt dzīvot tagadnē. Ieiet savā būtībā var nevis ar gribasspēka palīdzību, bet gan pieņemot – es pieņemu to, kas notiek šajā brīdī. Nevis sūkstos par notiekošo vai čīkstu, ka varētu būt labāk, bet pasaku paldies par šo mirkli. Tā ir vērtīga prasme – būt mierā ar visu notiekošo.
“Vispirms lai ir šī dziļā pateicība: paldies, es to pieņemu, pat ja šobrīd nesaprotu, kāpēc ar mani tā notiek. Paldies, es pieņemu to, ka nesaprotu. Turklāt pateicība it kā aktivizē notiekošo mirkli. Tādējādi nāk klāt spēks, gaisma paplašinās.
Der zināt, ka tava nākamā iespēja var materializēties vienīgi tad, ja vispirms ar pateicību pieņem esošo mirkli. Pārmaiņas kļūst iespējamas vien tad, ja izbeidz ķert ilūzijas par nākotni vai vilkt līdzi lietas, kas sen jau nav aktuālas, bet pieņem pašlaik notiekošo. Tā ir globāla recepte, kā iespējams sasniegt kaut ko jaunu savā dzīvē,” uzsver dziedniece.
Svarīgais impulss
■ Ja nepieciešams kaut ko izlemt, vissvarīgākais ir pirmais impulss. Tas, ko pasaka priekšā intuīcija. Ja to nesadzirdam, uzreiz palīgā metas prāts, loģika, saduļķo ūdeni, brēc: nē, tā nevar būt, jādara šitā…
“Pirmā impulsa sadzirdēšanu iespējams trenēt. To dara klusumā – meditācijā vai lūgšanā, savienojoties ar savu sirdi. Nevis koncentrējas, bet ir kopā ar savu sirdi. Tīrā, īstā zināšana ir vairāk sirdī, nevis prātā. Sirdī ir saglabāts viss, arī pagātnes pieredzes.
Vispirms paklausa sirdij, sajūt to, kādā virzienā šobrīd virzās mana enerģija. Pēc tam var pavaicāt konsultāciju arī prātam: hei, pag, kā to labāk paveikt, kā man tālāk rīkoties?” skaidro dziedniece.
■ Visaugstākais dziedināšanas veids ir kļūt brīvam. Nevis tikai sapņot par to, ko gribi, nevis lūgties Dievam, lai iedod, bet pateikt: es to izvēlos! Ja savu vēlmi izsaka vārdos, enerģija aktivizējas, sāk plūst tā notikuma gultnē, kuru esi izvēlējies. Šādu pieeju izmantojot, iespējams savu dzīvi radīt atkal no jauna.
■ “Vienmēr dari tā, kā jūti. Jaunībā man ļoti patika braukt ar skrituļdēli. Pēc tam bija jāvelta sevi ģimenei, protams, vairs nevizinājos ielās. Bet nesen atkal atsāku – 50 gadu vecumā. Prāts gan bakstīja: tu tak esi par vecu! Ko iedomājies, kāpt uz skrituļdēļa! Citi smiesies par tevi. Bet tad es ieklausījos savā sirdī – ja jau tik stipri vēlos, ja tas ir mans prieks, ir vērts to darīt! Nopirku skrituļdēli un izgāju ielās. Kad braucu, jūtu brīvību, esmu tik viegla, gluži vai lidoju!
Ikviens var brīvi radīt savu dzīvi. Rīkoties pēc sirds aicinājuma. Būt jebkas, ko iedomājas.
