Latvijā
Politika

Māris Zanders: Vai mēs tiešām nevaram iztikt bez “mājiena ar koku”?3


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: LETA

Daudzajos komentāros saistībā ar ASV noteiktajām sankcijām pret Aivaru Lembergu samērā bieži parādās saērcināts secinājums: tikai tad, kad iejaucas amerikāņi, Latvijas varas elite sāk rīkoties un dažu nedēļu laikā mēģina izdarīt to, ko nevīžoja gadiem ilgi. Mirkli padomājot, rodas iespaids, ka mēs piedzīvojam situācijas atkārtošanos.

Tikai tad, kad Latvijas banku sektoram parādījās reāla iespēja nonākt “slikto zēnu” sarakstos, mūsu amatpersonas ķērās pie nozares sakārtošanas. Tikai pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu mēs sākām nopietni izturēties pret drošības jautājumiem.

Ja pakāpjamies vēl tālāk pagātnē, tad var teikt, ka tikai mērķis kļūt par ES un NATO dalībvalsti un mums attiecīgi izvirzītās prasības piespieda Latviju izšķirties par lēmumiem, kas citos ap­stākļos, iespējams, pieņemti netiktu.

Rodas vienlīdz retorisks un skarbs jautājums: vai mēs tiešām nevaram iztikt bez tā, ko sarunvalodā sauc par “mājienu ar koku”?

Vispirms jānorāda, ka šāda situācija nav raksturīga tikai Latvijai. Ir pat īpašs jēdziens – “sputnik moment”. Proti, kad PSRS 1957. gadā nosūtīja kosmosā pirmo mākslīgo pavadoni, ASV bija tik šokētas par šo “sovjetu” tehnoloģisko prasmju demonstrējumu visai pasaulei, ka sāka atvēlēt būtiski lielākus resursus un uzmanību savai zinātnei un militārajai rūpniecībai.

Pagāja krietns laika nogrieznis, līdz lēmumu pieņēmēji Rietumos saprata, ka Ķīna ir ne tikai lēta darbaspēka un milzīga tirgus zeme, bet arī bīstams sāncensis. Līdzīgi ar interneta platformām, sociālajiem tīkliem. Galu galā tas pats attiecas uz klimata izmaiņām – tikai tad, kad esam, kā saka, nodzīvojušies līdz kliņķim, sākam vismaz mēģināt glābt, ko var.

Acīmredzot cilvēka dabā ir atlikt sarežģītus un nepatīkamus lēmumus līdz pēdējam brīdim.

Nelielu valstu – un Latvija tāda ir – gadījumā tik rezignēti mierīga attieksme tomēr neder. No vienas puses, ārējo apstākļu spiediens izraisa ne tikai īgnumu pret vietējo eliti, bet arī pret spiediena izdarītājiem, kas (Vašingtona, Brisele utt.) tiek uztverti kā noteikumu diktētāji un nelielās valsts suverenitātes pārkāpēji. Nepatika pret vietējo eliti kaut kādā apbrīnojamā veidā bieži sadzīvo ar, tēlaini izsakoties, alus bāra līmeņa patriotismu.

No otras puses, ārējais spiediens var veicināt bīstamu vieglprātību – ja būs pavisam slikti, gan jau kāds no malas iejauksies un neļaus mums kļūt par pilnīgu “bedri”. No šī viedokļa situācija, kad ārējais spiediens liek mūsu pašmāju domas titāniem beidzot sarosīties, nav laba.

Un šeit rodas jautājums par to, kādā informatīvajā telpā šie domas titāni vispār dzīvo.

Iepriekš aprakstītajos gadījumos – Ķīna, klimata izmaiņas u. c. – vienmēr bija eksperti, kuri pietiekami savlaicīgi brīdināja par iespējamiem riskiem. Tas, ka brīdinājumi ilgstoši tika ignorēti, saistīts ar lēmumu pieņēmēju, ja tā var teikt, cilvēciski saprotamiem trūkumiem. Tomēr, atkārtošos, zibeņa no skaidrām debesīm efekta nebija.

Savukārt Latvijas gadījumā rodas iespaids, ka ne tikai lēmumi ir ilgstoši atlikti, bet ārējā spiediena (sankcijas) parādīšanās ir kaut kas pilnīgi negaidīts. Lai gan, piemēram, par to, ka amerikāņi ir sākuši ieviest viņu izpratnē kārtību citu valstu banku sektoros, Rietumu prese sāka rakstīt jau pirms vairākiem gadiem.

Vai jāsaprot, ka Latvijas varas gaiteņos lasa tikai viens otra ģeniālos ierakstus sociālajos tīklos?

Lemberga gadījumā var pieņemt, ka viņš pats un viņa loka cilvēki laika gaitā sajutās tik neievainojami, ka zaudēja modrību. Bet vai tiešām par briestošo nebija pilnīgi nekādu mājienu diplomātu aprindās, zeme atveries, kaut specdienestu līmenī? Tam ir grūti noticēt. Mēs neesam ne pirmā, ne pēdējā valsts, kuras pilsoņi vai tajā reģistrētas juridiskas personas iedzīvojas starptautiskās nepatikšanās.

Bet, kaut vai spriežot pēc tā, ka sankciju ēnā nonākušie izvērš varenu rosību, lai gaidāmo nepatikšanu ietekmi mazinātu, ir kaut kāds informētības līmenis. Mums – ķeram, grābjam un glābjam (varbūt…), kad jau svilst.

Citiem vārdiem sakot, jautājums ir ne tik daudz par to, ka mūs kādam no malas ir jāstumda un jābiksta, cik par to, kādi vēl “pārsteigumi” ir gaidāmi?

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.