“Ar vienu uzvaru bija par maz!” Saruna ar handbola ģimeni no Dobeles 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā nedēļā Latvijas šī brīža labākais handbola klubs Dobeles “Tenax” spēkojās Eiropas Handbola federācijas (EHF) Eiropas kausa trešajā kārtā pret Krievijas trešo labāko vienību Sanktpēterburgas “Ņevu”. Pirmajā mačā tika zaudēts ar 23:31, otrajā izcīnīts panākums ar 30:29, bet divu maču summā dobelniekiem neveiksme 53:60.
Šoreiz stāsts ne tikai par šiem mačiem, kurus gan pieminēsim, bet par lielisku handbolistu ģimeni no Dobeles, “Latvijas Avīzei” sazinoties ar Dobeles “Tenax” kapteini Māri Veršakovu. Uzreiz jābilst, ka Dobeles komandā ir trīs Veršakovi, Māris savos 34 gados no viņiem jaunākais. Tētis komandā ir tehniskais direktors, brālis galvenais treneris, bet Māris viens no līderiem, kurš dzimtajā klubā atgriezās pērn pēc 12 gadiem Vācijā.
Kādas emocijas pēc divām spēlēm ar Krievijas klubu?
Ar vienu uzvaru bija par maz, bet šo dueli vērtēju pozitīvi. Protams, pirmajā spēlē bija daudz tehniskā brāķa un nesaprašanās, bet tas bija fons tam, ka mums vairāk nekā mēnesi nebija spēļu prakses. Arī treniņu apmeklējums nebija optimāls. Pirmajā spēlē to varēja ļoti labi just, ka nevaram vienā līmenī aizvadīt visu maču, jo pēc desmit labām minūtēm sekoja piecu minūšu kritiens. Pēc pirmās spēles izanalizējām savas kļūdas, uzreiz bija solītis uz augšu, kas nesa uzvaru. Otrajā mačā izskatījāmies jau daudz labāk. Kas zina, ja būtu normāls sezonas gājums un spēļu ritms, tad iznākums varēja būt arī cits. Mums starp šīm un iepriekšējo spēli bija 44 dienu pārtraukums. Sastāvā bija arī trūkumi – pamata aizsargs Emīls Kurzemnieks nevarēja palīdzēt, vēl daži puiši atgriezās tikai pēc traumu sadziedēšanas.
Kā šobrīd izskatās, kad būs nākamās spēles?
Šonedēļ vēl trenējamies, tad ir svētku laiks. Pēc Ziemassvētkiem kopā sanāk izlase, gatavosimies Rīgas domes kausa izcīņai un divām Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm pret Itāliju. Domes kausā pretiniekos ir Lietuva, Igaunija un Somija. Pēc tam gan ir neziņa, kad atsāksies Latvijas čempionāts. Tas atkarīgs no valstiskiem lēmumiem, jo šobrīd daudzi sporta veidi ir apturēti, esam gaidīšanas režīmā. Smags laiks, kas mums visiem jāiztur, bet labāk tagad izturēt. Lai ir tā pauze, lai pēc gadu mijas varētu atsākt darboties.
Novembrī izlasei bija paredzēta kvalifikācijas spēle ar Baltkrieviju, bet pēdējā brīdī atcēla. Jūs jau bijāt sākuši trenēties?
Nepaguvām, bet viss bija sagatavots. Cik saprotu, tad sanākšanu kopā atcēla pēdējā brīdī. Mums nebūtu labākais sastāvs, arī baltkrieviem radās problēmas. Ja mačs notiktu, tad abas komandas būtu tālu no optimālā sastāva.
Tu Vācijā nospēlēji 12 gadus, tagad otro gadu esi atpakaļ Dobelē. Kā atceries to laiku, izdevās piepildīt leģionāra sapņus Vācijā?
Neko nenožēloju dzīvē. Tie 12 gadi paskrēja ļoti ātri. Mans mērķis bija uzspēlēt Vācijas Bundeslīgā – pasaules labākajā handbola līgā, ko piepildīju. Atceros, 15 gadu vecumā aizgāju mācīties un trenēties uz Murjāņu sporta ģimnāziju. Treneris mums toreiz rādīja Vācijas Bundeslīgas spēles, kuras translēja viens vācu kanāls, šķiet, “DSF”. Tas bija, kas tāds… Mums visiem, to vērojot, acis spīdēja un dega. Zinājām, ka tas mums, handbolistiem, ir kā NHL un NBA, labākā līga pasaulē! Tad, vēl puika būdams, izvirzīju sev mērķi, ka es tur kādreiz spēlēšu. Un mērķi sasniedzu, sezonu nospēlēju Esenes “TUSEM” komandā. To latiņu sasniedzu, bet tālāk profesionālā līmenī viss salikās citādi. Vēl uzspēlēju otrajā līgā, tomēr 26–27 gados jutu, ka līkne iet uz leju, un izvēlējos iegūt izglītību. Studēju fizioterapiju, un mācības ar profesionālo handbolu savienot bija grūti. Galvenais, ka savu sapni piepildīju.
Ilgākos gadus nospēlēji “Beckdorf” komandā.
Jā. Tā bija trešās līgas komanda, bet tur spēlēju tāpēc, ka mācījos. Apstākļi bija ideāli, divu minūšu brauciena attālumā bija augstskola. Tur viss sakrita ideāli. Varēju mācīties, spēlēt. Nodzīvoju tur piecus gadus. Tajā laikā bija daudz vilinošu piedāvājumu, arī no profesionālām līgām, ne tikai no Vācijas, bet man bija mērķis dabūt izglītību. Pārkāpu sev pāri, profesionālo karjeru noliku malā.
Tu esi diplomēts fizioterapeits?
Jā, bet turpinu mācīties Latvijā. Mācos ārstniecisko masāžu RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžā. Nākamā gada vasarā jābeidz, un tad arī Latvijā man būs pirmā līmeņa bakalaura grāds. Jau tagad man ir darba piedāvājumi šajā jomā. Tur redzu arī savu nākotni pēc sporta karjeras beigām.
Hokejā ir brāļi Rēdlihi, Bukarti, futbolā, basketbolā netrūkst brāļu duetu. Handbolā Veršakovu ģimene ir skanīgākā. Tētis Eduards ir Dobeles kluba tehniskais direktors, tavs brālis Sandris kluba galvenais treneris un tagad arī Latvijas izlases galvenais treneris. Kā ir spēlēt komandā, kuru vada brālis?
Vispirms pateikšu, ka arī mamma ir iesaistīta. Kad Dobeles klubs aizvada mājas spēles Baltijas līgā, tad viņa dažreiz tirgo ieejas biļetes. Jā, mēs esam īsta handbola ģimene. Tētis kādreiz spēlēja, mamma pārdzīvoja, un mums ar brāli nebija citas iespējas, kā vien nokļūt rokasbumbā. Kā man ar brāli kā treneri? Nekādu problēmu. Vienmēr esam mācējuši atdalīt spēlētāja un trenera darbu. Katrs pildām savus pienākumus, es tos, ko liek treneris. Pērnās sezonas beigās, kad jau biju atgriezies Dobelē un sezonu nospēlējis, abi smējām, ka sākumā šķita, būs trakāk. Badīsimies, un būs scēnas. Bet nē, tādā ziņā ir profesionālas attiecības – es spēlētājs, viņš treneris. Sandris pēc spēlētāja karjeras beigām nu jau daudz trenējis, lēnām sasniedzis virsotni. Man ir liels prieks un lepnums par viņu.
Šis gads nevienam nav bijis viegls, bet Latvijas handbolam vēsturisks, jo jūs janvārī debitējāt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Kādas tev ir atmiņas no turnīra?
Godīgi sakot, tas bija liels gods tur atrasties. Tas bija vēl viens no maniem mērķiem handbolā. To sasniegt man bija grūti, teikšu, pat smagi, jo pēdējos 5–6 gados biju jau pusamatiera statusā. Man bija neliels darbiņš, strādāju dienā pa četrām stundām, bet, lai to savienotu ar izlasi, ar sabraukumiem, bija jāņem atvaļinājums, lai tiktu uz spēlēm. Komanda mums bija un ir laba, tā man bija eiforija – izbaudīt to atmosfēru. Man jau pāri 30, un tas bija kaut kas vienreizējs, to piedzīvot un izbaudīt. Jā, mums neizdevās sasniegt to, ko paši vēlējāmies, bet mēs to izbaudījām. Tagad gribam to atkārtot. Favorīti ir norvēģi, domāju, ka galvenās spēles būs ar baltkrieviem, bet arī Itāliju nevaram nenovērtēt. Arī iepriekšējā ciklā ar Slovēniju, Nīderlandi un Igauniju mums, šķiet, visgrūtāk bija ar igauņiem. Tur bijām baigi “sakrampējušies”. Visi pretinieki ir svarīgi, tāpēc jāizdara savs darbs. Galvenais, lai mums komandā ir visi labākie. Ļoti gribētu, lai Latvijas handbola izlase vēlreiz tur nokļūst.
Vizītkarte. Māris Veršakovs
* Handbolists
* Dzimis 1986. gada 13. janvārī
* Pārstāv valsts labāko handbola klubu Dobeles “Tenax” (komandas kapteinis)
* Dobeles handbola skolas audzēknis, mācījies Murjāņu sporta ģimnāzijā, no 2007. līdz 2019. gadam spēlējis Vācijā, tostarp handbolā par pasaules labāko līgu uzskatītajā Vācijas Bundeslīgā (Esenes “TUSEM” komandā)
* Diplomēts fizioterapeits
* Hobijs – makšķerēšana, labs kino, brīvā laika pavadīšana dabā, grāmatas
* Draudzene Dita Rozenberga (bijusī Latvijas izlases basketboliste)
