Izmēģinām! Ātrums un adrenalīns kartinga trasē 0
Ātrums, spriedze, risks, sacensības garša – šāda spēcīgu izjūtu gamma garantēta jau pirmajā treniņā. Turpinām rakstīt par mazāk zināmiem sporta veidiem, tos izmēģinot, iepazīstot un daloties iespaidos ar tevi, lasītāj! Šoreiz kārta kādam tehniskam sporta veidam – kartingam. Tas izrādās ātras iedarbības līdzeklis, lai liktu asinīm riņķot straujāk un acīm mirdzēt.
Autovadītāja tiesības ieguvu tikai pagājušajā gadā – 2016. gada 17. februārī plkst. 11.00, ja vēlamies būt precīzi, bet kurš tad skaita un atceras tādus sīkumus! Braukšanas eksāmenu nokārtoju tikai otrajā reizē – pirmajā reizē viss noritēja vairāk vai mazāk pēc plāna, kamēr pašās eksāmena beigās (jā, tieši pēdējās pāris minūtēs!) instruktors man lika apgriezties braukšanai pretējā virzienā uz ceļa ar sadalošo joslu. Panikā griezu auto iekšā pirmajā joslas sadalījumā, kurš kreisajā joslā iegadījās, nesagaidot, kad ieraudzīšu ieliekto bultu – zīmi, kas liecina, ka var apgriezties, neizkrītot braukšanas eksāmenā.
Tā šķita patiesa traģēdija. Oficiāli pieteikties uz atkārtotu eksāmena kārtošanu varēja tikai pēc divām nedēļām, bet man ieteica zvanīt agrāk un pārbaudīt, vai nav atteikto eksāmenu – tādā gadījumā es savējo varētu nokārtot agrāk. Pāris dienu pavadīju pie telefona un trešajā jau devos uz atkārtoto eksāmenu. Šoreiz viss noritēja bez aizķeršanās, un eksāmena beigās jau zināju, ka šī diena ir viena no laimīgākajām manā mūžā.
Vēlu, bet efektīgi!
Pat nevaru izskaidrot, kāpēc tiesības ieguvu tik vēlu. Spriežot pēc tā, cik neprātīgi man patīk braukt ar auto – turklāt es vienmēr zināju, jutu, ka man neprātīgi patiks braukt ar auto! –, man būtu vajadzējis ar tiesībām kabatā staigāt jau no 18 gadu vecuma, bet nekā. Pēc vidusskolas aizbraucu studēt uz ārzemēm, kur tolaik man braukšana nebija tik aktuāla, bet pēc studijām pārvācos uz dzīvi Londonā, kur ar auto pa pilsētu pārvietojas tikai trakie, kuriem patīk pusi dienas pavadīt sastrēgumos, bet otru pusi – strādājot, lai spētu apmaksāt pilsētas autostāvvietas milzīgās summas.
Bet, kad atgriezos Latvijā, tiesību iegūšana pēkšņi kļuva aktuāla. Pieteicos autoskolā, uzsāku teorijas un braukšanas apmācības un… sapratu, ka pirmo reizi dzīvē mācībās man neiet kā pa sviestu. Pat teorijā! Biju šokā un neizpratnē un sapratu, ka ar ierasto teksta pārlasīšanu un saprašanu vien nepietiks. Rezultātā tiesību iegūšana aizkavējās par vēl diviem gadiem. Mēģinot otrreiz, zināju, ka nepadošos, un biju gatava tam, ka acumirklī nekļūšu par teicamnieci. Ar milzīgu darbu izdevās mācības pieveikt trīs mēnešu laikā, un, kā angliski saka, the rest is history – pārējais nu jau ir vēsture.
