21
Vai varam būt mierīgi, domājot, ka tas attiecas tikai uz Krievijas iekšpolitiku?
Jā, tas attiecas uz iekšpolitiku, taču var norādīt, ka varai Krievijā spēka un ieroču izmantošana politisko dividenžu iegūšanai ir kaut kas pavisam vienkāršs, pat demokrātiskā Jeļcina laikā to izmantoja. Sākumā 1993. gadā šaujot uz parlamentu, tad nāca pirmais Čečenijas karš 1994. – 1996. gadā, tad otrais Čečenijas karš jau Putina laikā, pēc tam karš pret Gruziju, agresija Ukrainā. Krievija uzskata par pieļaujamu spēka lietošanu politisko mērķu sasniegšanai. Mūsu valstīm – Polijai, Baltijas valstīm – ar to jārēķinās, tas pirmkārt. Otrkārt, Krievija nav nemaz tik spēcīga, un trīs beidzamo gadu laikā vērojam Ukrainā, ka Krievijai ir instrumenti kara izraisīšanai, bet vienlaikus tā nemaz nav sekmīga savu mērķu sasniegšanā. Krievijas karš Donbasā nonācis strupceļā. Cena, kādu Krievija samaksās Ukrainā, runājot par sabiedrisko domu Ukrainā, saišu saraušanu, kas tikušas veidotas 300 gadu laikā, būs šausmīga. Par Polijas un Baltijas valstu drošību – lielākie draudi ir mūsu negatavība kaut kādiem pavērsieniem. Ja mūsu Rietumu partneri nav gatavi izvietot savas armijas daļas Baltijas valstīs un Polijā, baidoties no Krievijas reakcijas, tas tieši palielina konflikta iespējamību. Bailes un nevēlēšanās pretoties ir uzaicinājums Krievijai uz jebkādām darbībām. Pats galvenais, lai Krievija saņemtu pietiekami skaidru vēstījumu – tas attiecas uz armijas spēkiem, bet vienlaikus tas ir arī politisks signāls – lai skaidri pasakām, ka NATO valstis, ES valstis atrodas aiz sarkanās līnijas Rietumu ieskatā. Protams, valoda kļuvusi tiešāka, to ietekmējis Ukrainas karš, arī sankcijas, neraugoties uz domstarpībām, ir saglabātas. Tas pierāda, ka Krievija ne vienmēr ļoti labi saprot, runājot par Krievijas varas paļaušanos uz ieroču spēku, citu valstu politiķus, sabiedrisko domu, pati graujot savu tēlu.
Vai ES pietiekami stingri reaģēja uz agresiju Ukrainā?
Būtu gribējies bargāku nostāju, taču tas, ka sankcijas ir spēkā, ka Ukraina saņem Rietumu atbalstu, ir liels solis. Pirms trim gadiem bažījos, ka būs sliktāk, ka nespēsim saglabāt vienotu Eiropas valstu pozīciju.
Vai Eiropā atbilstoši novērtē Ukrainu?
Polijai ir svarīgi, lai mūsu kaimiņi piedalītos integrācijas procesos tajās struktūrās, kurās esam mēs. Arī Polijas sabiedriskā doma un valsts vadība beidzamajos 25 gados pamatīgi atbalstījusi Ukrainu. Ukrainai ir mājasdarbi, neviens nevar veikt reformas un modernizēt valsti, apkarot korupciju un oligarhus ukraiņu vietā. Palīdzībai ir limiti. Kara turpināšanos Ukrainas vadība izmanto par ieganstu, lai bremzētu reformas. Saprotu, karš ir izaicinājums, taču vienlaikus tas nozīmē mobilizāciju. Ja neturpinātos karš, sabiedrības kritiskā nostāja pret valdību būtu daudz lielāka. Karš dod papildu iespējas, lai ātrāk īstenotu dzīvē reformas. Jāatzīst, trijos pēdējos gados paveikts vairāk reformu nekā visos 25 iepriekšējos gados.
Kā izprast karu Ukrainā, kas izskatās pilnīgi neracionāls, kaut vai runājot par tā gaitā sēto naidu?
Domāju, ka vara Krievija nav novērtējusi sabiedrisko faktoru. Putins daudzas reizes runājis, ka ukraiņi un krievi ir viena tauta, tie ir meli, taču Krievijas elite noticējusi šiem meliem. Uzsākot karu pret Ukrainu ar lozungiem, ka tas nav karš pret ukraiņiem, bet pret tā sauktajiem fašistiem, tā nenovērtēja sabiedrisko faktoru. Neņēma vērā, ka Krievija nav spējīga gūt politisku uzvaru militārā ceļā. Tā ieguva naidu – tas ir ukraiņu, it īpaši jaunākās paaudzes, naids pret Krieviju, un vienlaikus arī izveidota Krievijas iedzīvotāju negatīvā attieksme pret Ukrainu. Vēloties atjaunot impēriju, Krievija padara atgriešanos pie impērijas neiespējamu.
Var uzskatīt, ka ukraiņi aizstāv arī mūs?
Tas ir arguments, kuru Ukrainas vadība izmanto, lai pievērstu uzmanību karam, lai saņemtu palīdzību. Ja Krievija tik ilgi nav spējīga pakļaut Ukrainu un, manuprāt, tā pavisam uz to nav spējīga, tad potenciāls destabilizācijai citos Eiropas reģionos, protams, ir mazāks. Taču neraugoties uz to, Putins cenšas destabilizēt ne tikai Ukrainu, ne tikai tās valstis, kas atrodas tuvāk Krievijai, piemēram, Baltijas valstis. Mēs novērojām Krievijas ietekmi prezidenta vēlēšanās ASV, Krievijas mediju agresīvo propagandu pret Vāciju un citām Rietumeiropas valstīm. Protams, prioritāte ir karš pret Ukrainu. Putins šo karu uzskata par vienu no elementiem karā pret Rietumiem. Tādēļ var gaidīt, ka Krievija centīsies novājināt Rietumus ar citām darbībām.
