“Balss visugaišā un vispārākā, no kādām mūžībām tu nāc?” 0
Ojārs Vācietis ir daļa no manas ģimenes. Viņa sievas Ludmilas māte Emma Dimpēna un mans vectēvs Jānis Dimpēns bija brālis un māsa, tāpēc Ojāru es pazīstu kopš mazām dienām. Taču to, ka viņš, skolēns būdams, ir veicis briesmīgu izvēli ar traģiskām sekām, uzzināju tikai pirms dažiem gadiem. Negaidīti, skaudri un sāpīgi. Arī Ojāra dēls Žanis, zemessargs un Latvijas armijas virsnieks, kas pērn tika aizsaukts mūžībā, par to nekā nebija zinājis. Vai to zināja Ludmila? Domāju, ka ne. Pajautāt vairs nevar.
Tagad saprotu, ka par Ojāra bērnību un jaunību līdz šim īstenībā nebiju zinājusi gandrīz nekā. Nezināju, ka Ojāra auga tik trūcīgā ģimenē, ka reizēm nācies pat vairākus mēnešus izlaist skolu, jo nebijis piemērotu drēbju un apavu. Nezināju, ka viņa tēvs kopš 1940. gada bija sadarbojies ar sarkanajiem. Zināju tikai to, ka skolas gados Ojārs bija komjaunietis un pārliecināts komunistu piekritējs – tikpat dedzīgs, cik dedzīgs noliedzējs kļuva pēc tam. Par to liecina viņa dzīves laikā publicētā un it īpaši nepublicētā dzeja.
“Es nāku šajā mežā viens pats mezglus siet – muļķi ir saraustījuši manu secību, es dzīvoju kapātas sliekas dzīvi.” Pirmajā brīdī grūti saprast, kas ar to domāts. Taču Ojāram pārrauti dzejas cikli, saraustīti, izmētāti dzejoļi, nepublicētas dzejas grēdas – tā bija ikdiena.
Cenzūras neaptumšotu laiku Vācietis nebija piedzīvojis – no desmit kopoto rakstu sējumiem viņa dzīves laikā publicētā dzeja aizņem tikai trīs ar pusi.
Pārējais – atvilktnei, malkas pagrabam, mūžībai.
Nepiedzimušas dvēseles
Novecojušā miesā –
Nevienai dzimšanai
Jūs par vecmāti nederat.
Jūs tikai abortam derat.
Un jūsu tieksme pēc varas
Ir tieksme pēc vairošanās –
Vairot
Nepiedzimušas dvēseles.
Tā Vācietis rakstīja 1968. gadā. Varbūt tāpēc, uzzinot par dzejnieka jaunības dienu traģisko izvēli, pirmais, kas ienāca prātā, bija Pāvela Lungina filma “Sala” ar ģeniālo Pjotru Mamonovu galvenajā lomā. Stāsts par cilvēku, kas pusaudža gados pastrādā briesmīgu nodevību. Un tad visu mūžu šo grēku nožēlo un izpērk, kļūstot par mūku. Ojārs par mūku nekļuva, viņš kļuva par varai neērto Vācieti.
“Es sēžu pie sava dzejoļa gultas un baroju to ar soļanku no karotītes. Viņš ēd ar trim atlikušajām rindām. Pārējās divas ir norautas… Nevajadzēja? Nē, tomēr vajadzēja skriet ārā. Bija lietaina diena, un pie dzejoļu pieturas jau salasījies labs bariņš. Nebūtu gadījies tas tur pretimbraucējs. Pie pieturas daudzi jau salocīja lietussargus, daudzi nopurināja no mēteļa lieko ūdeni. Un tad pilnā ātrumā drāzās tas – piedzēries no sava amata un no vienas puses uz otru – no Ļeņina uz Staļinu zvalstīdamies.” Arī šie vārdi ir rakstīti 1968. gadā.
Reiz es savācu “birkas”, kas Ojāram karinātas klāt: dekadents, pretpadomju dzejnieks, izdzimtenis (“kā mūsu sabiedrībā varēja rasties tādi izdzimteņi kā Jevtušenko un Vācietis”), preses nosodīts tips, antikomunists, hunveibins, kontra, dzīves nomelnotājs, abstraktais humānists (tie visi tolaik bija lamuvārdi).
Pēc nāves: kolaboracionists, ideoloģiskās šizofrēnijas veicinātājs, sirdsapziņas noplēšamais talons.
Interesanti, vai dzejnieka pēcnāves marķētāji ir lasījuši “Vadoņa augšāmcelšanos” un 1968. gadā rakstīto Čehoslovākijas ciklu?
Lai vai kā, bet tagad “birkām” klāt ir nācis reāls fakts. Pirms pieciem gadiem par to rakstīja žurnālists Viesturs Radovics, šā gada 5. februārī tam tika veltīts viens no LTV cikla “Izvēle Nr. 1” raidījumiem, lai līdzās Ulmaņa, Januma un Čakstes izvēlei spriestu arī par Vācieša izvēli. Pieteikums vēstī: “Ģeniāls dzejnieks un jaunībā sperts solis – Ojārs Vācietis ziņoja čekai par savu klasesbiedru, kuru pēc tam izsūtīja uz Sibīriju.” Raidījuma jautājums: “Vai Ojāra Vācieša izvēle maina to, kā mēs lasām viņa dzeju?”
Diskusijā piedalījās trīs eksperti – vēsturniece Vita Zelče, rakstnieks Arno Jundze, žurnālists Viesturs Radovics –, kā arī uzaicinātie studijas viesi. Raidījumu vadīja žurnālists Ingus Bērziņš, cikla redaktores – Zane Ozoliņa un Iveta Lepeško.
Sākšu ar galveno: brūces ir jāiztīra, lai nesāktos intoksikācija. Ir jārunā par to, kā ideoloģija kropļo apziņu un lauž likteņus.
Un arī par personiskām izvēlēm ir jārunā. Jo ideoloģija, kas sēj melus, pļauj nāvi. Gan fiziskā, gan garīgā nozīmē.
Paldies ekspertiem par vēsturisko ieskatu, kas īpaši svarīgs, ja gribam saprast kopsakarus. Divi komjaunieši, akli noticējuši komunistu saukļiem par vienlīdzību un brālību, aiznes skolas biedra pierakstu burtnīcu direktoram. Tātad, nevis “ziņo čekai”, kā maldinot raksta raidījuma veidotāji, bet aiznes direktoram. Un direktors šo burtnīcu nevis sadedzina vai noglabā atvilktnē, bet nodod čekai, vienā mirklī pārmainot divu pusaudžu – Jāņa Gubata un Ojāra Vācieša – dzīvi.
Saprotu, cik svarīgi Gubata meitai Gitai Gāterei bija uzzināt, uz cik nedroša pamata savulaik tika safabricēta pret viņas tēvu vērstā apsūdzība. Pēc ekspertu atzinuma burtnīcā bijusi bāla dzeja un jūtu apraksti, kur divos teikumos varētu saskatīt neapmierinātību ar padomju varu. Režīmam ar to pietika. Saprotu arī to, ka, uzzinot patiesību, viņai vairs negribas lasīt Vācieša dzeju, lai gan kādreiz tā esot patikusi.
Līdzās Gubata meitai raidījuma veidotāji bija ierādījuši vietu dzejnieka mazdēlam Mārtiņam Vācietim, kas ar nožēlu atzina, ka viņam par Ojāru gandrīz nekas nav ticis stāstīts. Bet – tas bija tāds laiks. Daudziem, īpaši jauniešiem, tagad to grūti saprast.
Ka mans vectēvs Jānis Dimpēns bija politisks ieslodzītais, tā sauktais “padomju tautas ienaidnieks”, kas sākumā izcieta sodu Butirku cietumā Maskavā, tad lēģerī Ivanovas apgabalā un tikai pēc Staļina nāves tika reabilitēts, lai gan sodāmības ēna palika uz mūžu, – to es uzzināju tikai tad, kad jau biju iestājusies augstskolā. Kāpēc vecāki slēpa no manis šo faktu? Kāpēc nerunāja ar mani par Latvijas okupāciju? Atbilde bija īsa un vienkārša: zinot tavu raksturu, mēs baidījāmies, ka tu varētu nepabeigt skolu.
Kopš agriem gadiem man tika piekodināts, ka tas, kas tiek runāts mājās, nav jāstāsta ārpus mājas. Taču viena lieta ir nepļāpāt lieku, pavisam kas cits – vēstures kontroldarbā atbildēt uz tiešiem jautājumiem.
Un vēl kāda zīmīga detaļa, ko ievēroju tikai tagad. Es neesmu lasījusi ne Ojāra autobiogrāfisko prozu “Tās dienas acīm”, ne viņa pirmos dzejas krājumus. Manā plauktā šo grāmatu nav. Ojārs tās nav man uzdāvinājis.
Man Vācietis ir sācies ar “Elpu”. Un ar viņa paša dzejas lasījumiem pa telefonu.
Varbūt tāpēc mans Vācietis radikāli atšķiras no tā, kāds viņš ir, piemēram, filozofam Šlāpinam, kas raidījumā atzinās, ka Vācieša dzejas ietekmē būtu iestājies kompartijā, ja vien Padomju Savienība nebūtu sabrukusi. Filozofs vienkārši neesot paguvis. Bet varbūt tā ir ģeniāla dzejnieka īpatnība – katrs viņā redz ko savu?
Arhitekte Ingūna Rībena, Ojāra Vācieša Carnikavas Siguļu kapu memoriāla idejas autore, kam dzejnieka nāves laikā bija 27 gadi, savu projektu Rakstnieku savienības izsludinātajā konkursā iesniegusi tikai tādēļ, lai vara, kas tik ļoti ienīda neērto dzejnieku, redzētu, ka konkursā piedalās nevis desmit vai vienpadsmit, bet simt un viens autors. Idejas pamatā – krājuma “Zibens pareizrakstība” poētika. Zaļa zāle, kas izlaužas cauri pelēkam granītam. Kā dzejnieka vārdi, kas liek ieplaisāt iekārtai.
Ar Vācieša dzeju Rībenai ir īpašas attiecības kopš bērnības, jo viņas tēvs, Vorkutas izsūtījuma ciešanas pārdzīvojušais 15. divīzijas leģionārs, visu mūžu lasīja Vācieša dzeju – gan pats, gan svētdienas rītos meitām. Tēvs, kurš mēdzis teikt, ka vārds “komunisms” viņam nav tukša skaņa, jo viņš zina, ko patiesībā tas nozīmē.
Kļūstot par kultūras ministri, Rībena iecerēja katru gadu veltīt kādai izcilai Latvijas personībai, lai celtu un stiprinātu tautas pašapziņu. 2003. gads tika pasludināts par Vācieša gadu. “Kad te daži atļaujas pārmest Vācietim partijisko piederību, man tas šķiet ne vien amorāli, bet savā ziņā pat amizanti – padomju režīms manam tēvam bija atņēmis daudzus tuvus cilvēkus, ģimenes īpašumu, jaunību un nākotni, tēvs bija leģionārs un izsūtītais, Latvijā atgriezās tikai 1952. gadā, visu mūžu bezpartijiskais, – bet svētdienas rītos viņš lasīja Vācieti. Par kādu politisko angažētību te var runāt?!”
Mēdz teikt, ka mēs visi nākam no bērnības. Vācietis teica: es nāku no kara.
Okupācija un Otrais pasaules karš, pēc tam Aukstais karš. Un tad vēl tas neredzamais karš, kad nepatiesība cīnās ar patiesību un otrādi – patiesība cīnās pret nepatiesību. Tas ap Vācieti un viņā pašā ir risinājies visu mūžu.
Man bija septiņpadsmit gadu, kad es jau zināju, ka mūsu telefona sarunas ar Ojāru noklausās, ka mūsu saraksti lasa sveši cilvēki un ka pilnīgi visi teksti pirms publicēšanas tiek pakļauti cenzūrai. Ojāru nedrukāja piecus gadus. Lika aizturēt “Elpu”. Vai kāds maz spēj iedomāties, ko dzejniekam nozīmē piecus gadus dzīvot bez elpas?
Kad man jautā, kas padomju laikos bija ļaunākais, atbildu: cenzūra, dzelzs priekškars un dzelžaina uzraudzība.
Literatūra tika dalīta padomju, pirmspadomju, pretpadomju, trimdas un pagrīdes literatūrā. Studiju gados es lasīju “aizliegto literatūru”, zināju, kas ir “samizdats” (netulkojams jēdziens, ko saprot tie, kas tos laikus piedzīvojuši), Solžeņicina un Saharova tekstu bālās mašīnraksta kopijas, slepus ievestā trimdas latviešu literatūra. Zināju arī to, ka notiek kratīšanas un aresti.
Bet kā bija ar septiņpadsmitgadīgo Ojāru? Vai viņš tobrīd apzinājās, cik traģiskas būs viņa rīcības sekas? Domāju, ka ne. Kad saprata, bija par vēlu. Pratināšanās viņš visas pret Gubatu izvirzītās čekistu apsūdzības ir noliedzis, atzinis tikai to, ka Gubats esot dziedājis “Zilo lakatiņu”. Kā viņš jutās, uzzinot spriedumu? Vai jau tad pamazām sāka briest naids un riebums pret varu? Vai tādēļ viņš vēlāk tik smagi dzēra un tik ātri sadega?
Ludmila reiz sarunā teica: “Tik daudzi labprāt ir vandījušies pa viņa dvēseli, kabatām, netīriem traukiem. Es sev pārmetu, ka savulaik neatšifrēju Priedi, viņš mūsu mājās bija biežs ciemiņš, mēs viņu uzņēmām kā draugu, bet Priede pēc Ojāra nāves uzrakstīja riebīgi aukstasinīgu spriedumu. Tas mani satrieca. Ar savu zemiskumu satrieca, ar nodevību. “Ojārs nekrita karā, viņš vienkārši nodzērās.” Es varētu saprast, ja to būtu sacerējis mazs, netalantīgs vai dumjš cilvēks, taču Priede bija apdāvināts un pat diezgan ietekmīgs. Ja uzbrūk muļķis vai ienaidnieks, tas tā nesāp.”
Un vēl viņa teica: “Es saprotu, var nepieņemt Ojāra uzskatus, taču nelietīgi ir pārmest viņam to, kam viņš patiesi ticēja. Ojārs nekad netēloja, neizlikās, nemeloja. Viņš dzīvoja dzīvu dzīvi – kā juta un mācēja. Mūsu paaudzes vislielākā traģēdija bija varas apzināti radītais informācijas trūkums un dezinformācija. Dzejniekam ceļš uz patiesību maksāja asinis. Es nepārspīlēju. Dzejnieks ar sāpēm saprot, ka nav zinājis elementāras lietas, dzīvojis mucā, aiz visiem priekškariem, un galvenais – ticējis! Jo cilvēks nevar dzīvot bez ticības, tas ir dabiski.
Cilvēks, kas nevienam un nekam netic, nav rakstnieks. Skepse nekad nav radījusi nekādu literatūru, skepse, nicinājums, cinisms, atriebība – nekad.”
Balss visugaišā un vispārākā,
Balss sudrabums un vārdu zelts –
Ko tu ar sudrabstangām ārā
No manām krūtīm sirdi velc?
Tikmēr nepublicētā dzeja krājās kaudzē. Par laimi ik pa laikam atradās kāds gudrs redaktors, kas no šīs kaudzes izvilka vismaz kādu, ko nodrukāt. Piemēram, “Potjomkina sādžu”, ko Ojārs uzrakstīja pirms kāda kongresa un kas Ojāra dzīves laikā netika nodrukāta grāmatā, bet “Liesma” atļāvās to nopublicēt. Ludmila vēlāk stāstīja, ka kongresa laikā cekas mājā visa zāle lasījusi to žurnālu. Izcēlies liels skandāls, kāds tika atlaists, kādu sodīja, bet Ojāru tā dzejoļa dēļ pieminēja visos referātos.
Lasu kādu man adresētu dzejnieka vēstuli: “Izgāšgad, neraugoties uz nepārtrauktu un nepierakstītu dzīvesvietas maiņu, ir uzrakstītas 19 burtnīcas saistītā valodā. Svabadā tikpat kā nemaz. Šogad jau viena burtnīca ir.” Vēstule datēta ar 1979. gada 9. janvāri. Tātad deviņās dienās viena dzejas burtnīca.
Lasu Ludmilas piezīmes: “Rīts. 9:20. Kaut ko daru virtuvē. Ieskrien Ojārs, acis tādas, it kā suņu ķērāji dzenas viņam pakaļ. – Es uzrakstīju piecus dzejoļus. Tad pats nobijos un aizmuku no galda. – Piecus dzejoļus pa stundu? – Nē, drusku vairāk. Teiksim, stundu un piecas minūtes. Tomēr galva reibst.”
Ojārs cēlās piecos no rīta. Rakstīja līdz deviņiem. Kad pārējiem pilsoņiem sākās darba diena, Ojārs savējo jau bija beidzis. Pēc tam viņš mēdzis atslieties pret stenderi, tā bijusi tāda mīļa vieta, jo tur varēja pilnīgi iztaisnot mugurkaulu, un stāstījis Ludmilai, kas padarīts. Ojāram ir “Pārdaugavas pasāžas”, tāda maza poēma. Tā ir tapusi vienā rītā. Viņš piesēdās pie galda un – vienā rītā puse burtnīcas. Dažādi ritmi, klasiskais pantmērs, brīvais pants – rakstīts, kā roka nes, bez neviena labojuma.
“Man tas iznāk tik dabiski, ka es negribu ar loģiku neko labot, es to daru kā nātra aug,” tā viņš reiz teica. Rakstīt bija viegli. Grūti bija pēc tam.
Putniņu vajag noķert,
Citādi lidos augstu,
Citādi nevarēs aizlikt
Priekšā tā mutei plaukstu.
Izdzīvot palīdzēja pašironija. Īpaši pēc častušku konflikta. Bija tādas “Častuškas uz žurnāla “Karogs” malām”, ko Ojārs uzrakstīja Vizmas Belševicas aizstāvībai. Ludmila par to man stāstīja: “Imants Lasmanis bija sarakstījis netalantīgu un brutālu paskviļu par Vizmas poēmu “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, kas bija publicēta žurnālā “Karogs”. Ojārs nevarēja klusēt, uzrakstīja častuškas, kuru vienu eksemplāru nosūtīja Vizmai, otru – Vējānam uz “Karogu”, bet trešo paturēja sev. Un, iedomājies, Vējāns tās Ojāra častuškas taisnā ceļā aiznesa uz ceku! Tas ir fakts. Ojārs ar Andri Vējānu pirms tam bija draudzējies, nu viss bija cauri. Viņš uzrakstīja epigrammu, kas līdz šim laikam nav publicēta, it kā no Andra personas, kas beidzas apmēram tā: Un te nu es atstumts un nesaprasts teku no Barona 12 taisni uz ceku. Pēc šī gadījuma Ojārs paziņoja, ka vairs nepublicēsies “Karogā”.
Kādu laiku tā arī bija. Bet “Karogā” tolaik strādāja Arvīds Skalbe, filozofs pēc dabas, viņš zvanīja Ojāram vai katru nedēļu, teica: “Karogs” nav ne Vējāns, ne Stulpāns. Starp citu, arī Stulpāns pēc častuškām zvanīja mums un draudēja: viņš būšot nelūgtais viesis. Bet es viņam: Jeronīm, tu vari būt tikai lūgts viesis vai nekāds. Stulpāns, kurš vēl nesen, ieraugot Ojāru, savā nepārspējamā akcentā bija teicis: Re, kur nāk latviešu gēnijs! Uz ko Ojārs, ne mirkli nevilcinoties, bija atbildējis: Ja tu vēlreiz teiksi man gēnijs, es paņemšu kiegeli un gāzīšu tev pa kirbi. Bet Skalbe turpināja zvanīt un skaidrot, beidzot pat atbrauca pie mums. Ojāram uz galda bija liela paka pārrakstītu dzejoļu, Arvīds paņēma kādu žūksnīti un nopublicēja.”
Līdzīgi esot darījis arī Jānis Sirmbārdis: “Saprazdams, ka Ojārs pēc visa, kas bijis, pats neko uz izdevniecību nenesīs, Jānis ieradās pie mums, paņēma pārdrukāto dzejoļu blāķi, aizveda uz izdevniecību, prātīgi sakārtoja, un tā iznāca vairākas Vācieša grāmatas. Īstenībā esmu Jānim ļoti pateicīga. Un arī Ojārs bija viņam pateicīgs, kaut gan tādos vārdos viņi nekad nesarunājās, viņi nekad viens otram neteica: esmu tev pateicīgs. Sirmbārdis – viņš zināmā mērā izglāba Ojāru no tās nekustības, ko nepublicēšana bija radījusi. Bija laiks, kad Ojāram šķita – esmu uzrakstījis, ar to arī pietiek. Bet ilgi tā nevar, dzejniekam ir nepieciešama atgriezeniskā saikne.”
Varbūt tāpēc Ojārs sāka lasīt dzejoļus pa telefonu. Viņš lasīja gan pilnīgi jaunus, gan tos, kas noraidīti kā nepublicējami.
Ludmila atceras: “Reiz kāds no stūra mājas – laikam taču ne visi tur bija inkvizitori un slepkavas – piezvanīja Ojāram un pabrīdināja, ne jau bargā balsī, bet tā draudzīgi, lai “Vadoņa augšāmcelšanos” gan pa telefonu nelasot. Ojārs viņam atbildēja: par vēlu, jūsu kolēģi visu jau ierakstījuši. Taču Ojārs saprata, ka šāda veida dzejoļus ir bīstami izplatīt drukātā veidā – ne tikai pašam, bet arī tiem, pie kuriem tos atrastu. Tagad to ir grūti saprast – tolaik katras rakstāmmašīnas šrifts bija uzskaitē. Tāpēc jau arī tās častuškas Ojārs bija nodrukājis tikai trīs eksemplāros. Vizma un Ojārs savējo glabāja, bet Vējāns – aiznesa uz ceku. Un ko dara ceka? Pavairo “iekšējai informācijai”! Atceros, mēs reiz nosebojām uz rakstnieku sapulci, apsēdāmies pašā priekšā. Iznāk Jānis Niedre, tāds liels komunists, staļinists un kas tik vēl ne, krata savu kaulaino pirkstu, gandrīz vai trāpīdams Ojāram degunā, un kliedz pa visu zāli: viņš izplata tās savas častuškas, sūta vēstulēs, braukā pa kultūras namiem un tur lasa! Pat ja tā būtu, nu un tad? Bet nebija taču! Šī apsēstība, šis neaprakstāmais trakums!”
“Čeka un ceka nevarēja dzejniekam piedot nepakļāvību. Kad Voss izsauca Ojāru uz pārrunām, viņš neaizgāja.
Tas visiem bija šoks. Tā tolaik neviens neatļāvās. Škapars par to rakstīja. Vai jābrīnās, ka varai radās pret Ojāru naids, turklāt personisks? Ir lietas, ko vara nepiedod. Un, protams, Ojāram nevarēja piedot arī viņa tekstus. Gan publicētos, gan nepublicētos.”
Kas palīdzēja izturēt? Dzeja, ko vajadzēja vēl pagūt pierakstīt. Un daži savējie, kas allaž bija domas attālumā. Belševica, Ziedonis, Čaklais, Bels, Auziņš. Domubiedri, kas aizstāvēja cits citu pret murgainu ideju apsēsto varu, kuras ieroči bija provokācijas, meli, mērķtiecīgi izplatītas baumas un apzināta noklusēšana. Kā Ludmila teica: “Šī emocionālā telpa bija izdzīvošanas aizsargvalnis, ierakumi, kur neiešaus mugurā.”
Vizma Belševica, kas sevi ironiski sauca par Krokodilu, bet Ojāru par Nīlzirgu, kādā vēstulē raksta: “Un turies, mīļo Nīlzirg, turies – Tu esi palicis viens. Kamēr Tu esi, arī es vēl neesmu nelaimīga.”
Bet Imants Ziedonis pēc Ojāra aiziešanas uzrakstīja: “Viņš bija stiprs cilvēks. Stiprs pret visu laikmetu. Varēja ar savu individualitāti pastāvēt, viņš pastāvēja ļoti stipri sevī. Tu paskaties uz viņu un redzi, ka tā ir jāpastāv. Bez kādas mācīšanas, viņš to parāda ar savu stāju.”
Raidījuma “Izvēle Nr. 1” nobeigumā tika uzdots jautājums: “Vai Ojāra Vācieša izvēle maina to, kā mēs lasām viņa dzeju?” 88% respondentu atbildēja apstiprinoši, un tikai 12% atzina, ka Vācieša jaunības traģiskā izvēle neietekmē viņu attieksmi pret dzejnieka mūža veikumu.
Šajā brīdī es atcerējos Saulu, kas nevis pusaudža vecumā, bet jau kā pieaudzis vīrs dedzīgi vajāja Kristus draudzi, līdz spoža gaisma no debesīm viņu apspīdēja, un Sauls, atklāsmes apžilbināts, trīs dienas sabija akls. Kad zvīņas no acīm nokrita, Sauls bija kļuvis par Pāvilu. Un te man rodas jautājums: Vai cilvēks, kas meklē patiesību, pieķersies Saulam, kas vajāja Kristu, vai lasīs Pāvila vēstules, kas tik daudzus ir pievērsušas Kristum?
Un vai Vācieša jaunības dienu liktenīgā izvēle nav brīdinājums tiem filozofiem, žurnālistiem un redaktoriem, kas brieduma gados apzināti ir izvēlējušies nevis kalpot patiesībai, bet apkalpot varu?
Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries!
Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries!
Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.
Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies
