Foto: pexels.com

“”Iekļaujošais” citiem bērniem spēra, dūra ar šķērēm! Nekad vairs!” Latvieši skarbiem vārdiem nopeļ skolās notiekošo haosu 0

Iekļaujošā izglītība Latvijā pēdējos gados kļuvusi par vienu no visvairāk apspriestajiem tematiem izglītības sistēmā. Ideja ir cēla – nodrošināt, lai ikviens bērns neatkarīgi no veselības stāvokļa, attīstības īpatnībām vai mācīšanās grūtībām varētu mācīties kopā ar vienaudžiem un saņemt nepieciešamo atbalstu. Taču realitātē šis ceļš nereti ir sarežģīts gan skolēniem, gan skolotājiem, gan vecākiem.

Kokteilis
Tās izsūc visu tavu enerģiju: nosauktas visbīstamākās Zodiaka zīmes
Veselam
Tava asinsgrupa atklāj par tevi vairāk, nekā varētu šķist. Kas raksturīgs cilvēkiem ar katru no asinsgrupām? 10
Putins atradis “zelta zivtiņu”, kas viņam varētu palīdzēt finansēt karu Ukrainā
Lasīt citas ziņas

Skolās trūkst speciālistu, asistenti ne vienmēr ir pieejami, mācību programmas ir pārāk intensīvas, bet pedagogi bieži vien paliek vieni ar situācijām, kurām nav bijuši sagatavoti. Rezultātā iekļaujošā izglītība daļā sabiedrības tiek uztverta nevis kā iespēja, bet kā haoss, kurā cieš gan bērni ar īpašām vajadzībām, gan pārējie skolēni. Vai Latvija patiesībā ir gatava iekļaujošai izglītībai? Savs viedoklis ir gan skolā strādājošajiem, gan, protams, mammām, tētiem un visiem pārējiem soctīklos.

Kāds lsm.lv rakstā paustais viedoklis izraisījis rezonansi sociālajos tīklos. Citējam: “Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda pauda stingru nostāju: “Skola ir mācību iestāde, mēs neesam sociāla vai ārstniecības iestāde. [..] Es neuzskatu, ka mums ir jānodarbojas ar bērnu psihoemocionālo audzināšanu skolās.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Viņa īpaši uzsvēra, ka skolai nav jāpārņem vecāku funkcijas, piemēram, zāļu lietošanas kontrole.

Turpretī psiholoģe Ineta Kona norādīja uz psihologa kā “tulka” lomu, kas palīdz sistēmai saprast bērna uzvedības cēloņus. Viņa par psihologa nozīmi skolā norāda: “Ja mēs meklējam ārpus skolas palīdzību, tad mums ir vispirms jāizgaismo situācija, bet mēs jau esam tur iekšā, mēs esam profesionāli cilvēki.” Viņa uzskata, ka psihologs skolā var laikus identificēt problēmu un iesaistīties tās risināšanā, kamēr tā nav samilzusi.

Tomēr pastāv stratēģisks risks: ja skola kļūst par sociālās aprūpes centru, cieš tās primārā funkcija – izglītības nodrošināšana. Kā norādīja Taranda, “liekot stutes tur, kur tās nav vajadzīgas”, tiek veicināta vecāku pasivitāte un novirzīta pedagogu enerģija prom no mācību vielas apguves. Pilnu lsm.lv rakstu lasi šeit.

Ziņo!

Ja arī Tu vēlies padalīties ar savu stāstu

Ziņo!

Ko tu domā par iekļaujošo izglītību? Vai tev ir pozitīvs vai negatīvs stāsts no skolas dzīves? Uzraksti uz [email protected]

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.