– “LA” lasītājs Jānis Gustsons no Rubenes draudzes piezvanīja redakcijai, vērtējot, ka liegums sievietei kalpot kā mācītājai psiholoģiski rāda vīriešu bailes no konkurences. Viņš izsaka nožēlu, ka tas ir šķērslis abu latviešu luterāņu baznīcu apvienošanai. 17
– Liegumu var aplūkot no psiholoģiskā aspekta kā vīriešu mācītāju nepārliecinātību par sevi un bailes no konkurences, varbūt vienam otram tas tā ir. Un var aplūkot no Svēto Rakstu interpretācijas viedokļa un konstatēt, ka Svētajos Rakstos tiešā veidā par ordināciju vispār nav runas, par sieviešu ordināciju, tās aizliegumu – vēl jo mazāk. Mums nav tiešas Svēto Rakstu pavēles. Ir dažas rakstu vietas, kuras var attiecīgi interpretēt, bet tas tiešām ir interpretācijas jautājums. Piemēram, apustuļa Pāvila (1. vēstulē korintiešiem) aizrādījums sievām dievkalpojuma laikā nesarunāties, lai netraucētu dievkalpojuma norisi, tiek aplami izprasts kā aizliegums sievietēm kalpot mācītāja amatā. Līdzīgi arī otrs slavenākais teksts (1. vēstulē Timotejam), kurā Pāvils neļauj sievai pamācīt un būt striktai noteicējai pār savu vīru, manuprāt, nerunā par garīgo amatu, bet attiecībām ģimenē.
Manuprāt, mēs – Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca – diemžēl kaut kā zaudējam evaņģēlija izpratni. Jaunajā Derībā redzam, ko dara Jēzus visur tur, kur kādi cilvēki mēģināja novilkt līnijas – Dieva vārdā, reliģijas vārdā, ētikas vārdā, šķīstības vārdā – un kādus no sava vidus atstāt otrā pusē: spitālīgos, prostitūtas, dzērājus, muitniekus u.tml. Jēzus nostājas kopā ar tiem cilvēkiem, kas palikuši otrā pusē. Vienmēr un visur, un nekad nav bijis otrādi. Jā, viņi ir aplami, nepareizi, grēcīgi, bet Jēzus tik un tā nostājas viņu pusē bez vērtējuma, bez nosodījuma sakot, pēc būtības nedrīkstam vilkt līnijas un robežas. Manuprāt, tā ir evaņģēlija būtība – nevilkt šīs robežas, bet spēt paraudzīties uz pasauli iekļaujošā veidā. Brīdī, kad baznīca pati sāk vilkt robežas, piemēram, sieviešu ordinācijas gadījumā sakot – šī ir vīriešu lieta, sievietēm jāstāv otrpus robežas, tad jājautā: kurā pusē nostātos Jēzus. Ja baznīca argumentē, ka mācītājs, kalpojot altārī, reprezentē Kristu jeb ir pats Kristus tajā brīdī, tāpēc mācītājam ir jābūt vīrietim, tad man jāsaka: nu ļoti žēl, ka vienīgais, ko mēs spējam no Kristus paņemt, ir viņa bioloģiskais dzimums. Nu ļoti šaurs skatījums uz Kristu. Tad kāpēc apstāties pie bioloģiskā dzimuma, kāpēc neteikt, ka mācītājs drīkst būt vīrietis, ebrejs, kas runā aramiešu valodā, ir galdnieks, labrocis u.tml…
Svētajos Rakstos ir norādījumi, ka visi kristieši ir “ķēnišķīga priesteru saime” (Pētera 1. vēstulē), kas Dieva priekšā ir vienlīdzīgi (vēstulē galatiešiem): “Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.” No tā izriet, ka kritēriji ordinācijai ir saistāmi nevis ar dzimumu, bet Dieva aicinājumu un paša cilvēka briedumu un kompetenci.
– Jūs ar abiem kolēģiem, draudzes mācītājiem, paužat savu, no LELB vadības neatkarīgu, atšķirīgu viedokli. Vai tas saistāms ar to, ka Lutera draudze, kurā kalpojat, joprojām ir lielākā LELB draudze un finansiāli neatkarīga no LELB vadības?
– Neapšaubāmi, finansiāla neatkarība ietekmē gan spēju spriest, gan spēju savu viedokli izteikt. To redzam it visur, un diemžēl baznīcas vide nav izņēmums. To ļoti labi varēja redzēt vēl pirmskrīzes laikā, kad LELB vadība vēlējās ieviest saimnieciskās pārmaiņas. Bija iecere konsolidēt draudžu īpašumus, pārdot nekustamā īpašuma tirgū un par iegūto naudu, ieviešot centralizētu sistēmu, izmaksāt mācītājiem algas. No saimnieciskā viedokļa tas nebija pareizi un beidzās ar krahu. Bet simptomātiski, ka šajā centralizētajā sistēmā mēģināja dabūt iekšā visas draudzes. Jā, ir nelielas draudzes, kas nespēj uzturēt savu mācītāju, bet tad var brīvprātīgi apvienoties, veidot fondus u.tml. Toreiz jutāmies spiesti savu brīvību aizstāvēt un pastāvēt uz nosacīto neatkarību. Ne vien Lutera draudze, bet arī dažas citas atteicās iestāties kopējā fondā. Pašreiz ir līdzīgs process, tikai ne saimnieciskā nozīmē, bet garīgā nozīmē. Tāpēc ir mācītāji un draudzes, kas iestājas par savu brīvību pašiem domāt, spriest un vērtēt.
