Latvijā

Baznīca radikalizējas tāpat kā sabiedrība kopumā. Saruna ar mācītāju Kasparu Simanoviču17

Foto – Karīna Miezāja

Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) būs pirmā no Pasaules luterāņu federācijas dalībniecēm, kura savā sa­tversmē paredz ierakstīt, ka ordināciju var lūgt tikai vīrieši. Tā pirms šodien notiekošās LELB Sinodes sacīja Lutera draudzes mācītājs KASPARS SIMANOVIČS. Ja Sinode nobalsos par šo priekšlikumu, tas vēl vairāk attālinās abas latviešu luterāņu baznīcas – LELB un Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas (LELBĀL). Jo LELBĀL ne vien kalpo daudzas mācītājas sievietes, bet arī arhibīskape ir Lauma Zušēvica. Par atklāto vēstuli, kurā K. Simanovičs ar kolēģiem pauda satraukumu par abu baznīcu attiecībām jau pērnruden (skat. “LA” 2015. gada 1. novembrī “Septiņi luterāņu mācītāji: “Sadalītā baznīca atkal jāapvieno.””), LELB arhibīskaps Jānis Vanags pārmeta, ka autoriem vajadzējis ar iesniegumu vērsties pie savas baznīcas, “nevis runāt uz to caur laicīgu presi”. Tagad LELB stratēģijā paredz izveidot darba grupu, kam jāpiedāvā problēmu risinājums, “negaidot izaicinājumu no laicīgo mediju puses”. LELB par sev piederīgiem uzskata ne tikai tos 40 tūkstošus cilvēku, kuri iesaistījušies draudzēs, bet pāri par septiņsimt tūkstošiem luterāņu, ko uzrāda pārskatos Tieslietu ministrijai. Par to visu – sarunā ar Kasparu Simanoviču.

 

– Kāpēc sabiedrībai ir svarīgi uzzināt par notiekošo baznīcā arī no laicīgajiem medijiem?

– Medijiem ir jāatspoguļo procesi, kas attiecas uz visu sabiedrību. Pat ja LELB vai Romas katoļu baznīcai, vai Pareizticīgajai baznīcai Latvijā piederētu daži desmiti tūkstoši cilvēku, tad tomēr tajās notiekošie procesi ir būtiski visai sabiedrībai kopumā. Jo baznīca ir sabiedrības mikromodelis un norises tur ir tāda kā esence tam, kas notiek sabiedrībā. Radikalizācijas tendences un pašizolēšanās ir vērojama ne tikai baznīcās, bet sabiedrībā kopumā.

– Piemēram, kā tās 
izpaužas?

– Paraugieties, ko cilvēki runā par Eiropas Savienību, kā viņi vērtē procesus ES: “Mums to nevajag, tur ir šausmas, briesmas…” Sabiedrībā populāri komponisti runā par to, cik labi ir Krievijā, kāds malacis ir prezidents Putins; dažs dziesminieks lūdz Dievu, lai Krievijas armija atnāk un atbrīvo no sātanistiem šeit Latvijā. Tā ir radikalizēšanās un vēlme izolēties – mums nevajag Eiropas Savienību, paši spēsim nodrošināt savu neatkarību.

– Un baznīcā tas izpaužas arī kā liegums sievietēm lūgt ordināciju?

– Jā, diemžēl LELB ar lēmumu oficiāli nostiprināt sieviešu ordinācijas aizliegumu baznīcas satversmē sevi pakāpeniski izolē no plašākās luterāņu kopienas pasaulē – no Pasaules luterāņu federācijas (PLF). Uzzinot par šo iniciatīvu veikt izmaiņas satversmē, pirms dažiem mēnešiem Rīgā bija ieradusies PLF delegācija ar lūgumu padomāt, nesteigties ar lēmumu.

– “LA” lasītājs Jānis Gustsons no Rubenes draudzes piezvanīja redakcijai, vērtējot, ka liegums sievietei kalpot kā mācītājai psiholoģiski rāda vīriešu bailes no konkurences. Viņš izsaka nožēlu, ka tas ir šķērslis abu latviešu luterāņu baznīcu apvienošanai.

– Liegumu var aplūkot no psiholoģiskā aspekta kā vīriešu mācītāju nepārliecinātību par sevi un bailes no konkurences, varbūt vienam otram tas tā ir. Un var aplūkot no Svēto Rakstu interpretācijas viedokļa un konstatēt, ka Svētajos Rak­stos tiešā veidā par ordināciju vispār nav runas, par sieviešu ordināciju, tās aizliegumu – vēl jo mazāk. Mums nav tiešas Svēto Rakstu pavēles. Ir dažas rakstu vietas, kuras var attiecīgi interpretēt, bet tas tiešām ir interpretācijas jautājums. Piemēram, apustuļa Pāvila (1. vēstulē korintiešiem) aizrādījums sievām dievkalpojuma laikā nesarunāties, lai netraucētu dievkalpojuma norisi, tiek aplami izprasts kā aizliegums sievietēm kalpot mācītāja amatā. Līdzīgi arī otrs slavenākais teksts (1. vēstulē Timotejam), kurā Pāvils neļauj sievai pamācīt un būt striktai noteicējai pār savu vīru, manuprāt, nerunā par garīgo amatu, bet attiecībām ģimenē.

Manuprāt, mēs – Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca – diemžēl kaut kā zaudējam evaņģēlija izpratni. Jaunajā Derībā redzam, ko dara Jēzus visur tur, kur kādi cilvēki mēģināja novilkt līnijas – Dieva vārdā, reliģijas vārdā, ētikas vārdā, šķīstības vārdā – un kādus no sava vidus atstāt otrā pusē: spitālīgos, prostitūtas, dzērājus, muitniekus u.tml. Jēzus nostājas kopā ar tiem cilvēkiem, kas palikuši otrā pusē. Vienmēr un visur, un nekad nav bijis otrādi. Jā, viņi ir aplami, nepareizi, grēcīgi, bet Jēzus tik un tā nostājas viņu pusē bez vērtējuma, bez nosodījuma sakot, pēc būtības nedrīkstam vilkt līnijas un robežas. Manuprāt, tā ir evaņģēlija būtība – nevilkt šīs robežas, bet spēt paraudzīties uz pasauli iekļaujošā veidā. Brīdī, kad baznīca pati sāk vilkt robežas, piemēram, sieviešu ordinācijas gadījumā sakot – šī ir vīriešu lieta, sievietēm jāstāv otrpus robežas, tad jājautā: kurā pusē nostātos Jēzus. Ja baznīca argumentē, ka mācītājs, kalpojot altārī, reprezentē Kristu jeb ir pats Kristus tajā brīdī, tāpēc mācītājam ir jābūt vīrietim, tad man jāsaka: nu ļoti žēl, ka vienīgais, ko mēs spējam no Kristus paņemt, ir viņa bioloģiskais dzimums. Nu ļoti šaurs skatījums uz Kristu. Tad kāpēc apstāties pie bioloģiskā dzimuma, kāpēc neteikt, ka mācītājs drīkst būt vīrietis, ebrejs, kas runā aramiešu valodā, ir galdnieks, labrocis u.tml…

Svētajos Rakstos ir norādījumi, ka visi kristieši ir “ķēnišķīga priesteru saime” (Pētera 1. vēstulē), kas Dieva priekšā ir vienlīdzīgi (vēstulē galatiešiem): “Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.” No tā izriet, ka kritēriji ordinācijai ir saistāmi nevis ar dzimumu, bet Dieva aicinājumu un paša cilvēka briedumu un kompetenci.

– Jūs ar abiem kolēģiem, draudzes mācītājiem, paužat savu, no LELB vadības neatkarīgu, atšķirīgu viedokli. Vai tas saistāms ar to, ka Lutera draudze, kurā kalpojat, joprojām ir lielākā LELB draudze un finansiāli neatkarīga no LELB vadības?

– Neapšaubāmi, finansiāla neatkarība ietekmē gan spēju spriest, gan spēju savu viedokli izteikt. To redzam it visur, un diemžēl baznīcas vide nav izņēmums. To ļoti labi varēja redzēt vēl pirmskrīzes laikā, kad LELB vadība vēlējās ieviest saimnieciskās pārmaiņas. Bija iecere konsolidēt draudžu īpašumus, pārdot nekustamā īpašuma tirgū un par iegūto naudu, ieviešot centralizētu sistēmu, izmaksāt mācītājiem algas. No saimnieciskā viedokļa tas nebija pareizi un beidzās ar krahu. Bet simptomātiski, ka šajā centralizētajā sistēmā mēģināja dabūt iekšā visas draudzes. Jā, ir nelielas draudzes, kas nespēj uzturēt savu mācītāju, bet tad var brīvprātīgi apvienoties, veidot fondus u.tml. Toreiz jutāmies spiesti savu brīvību aizstāvēt un pastāvēt uz nosacīto neatkarību. Ne vien Lutera draudze, bet arī dažas citas atteicās iestāties kopējā fondā. Pašreiz ir līdzīgs process, tikai ne saimnieciskā nozīmē, bet garīgā nozīmē. Tāpēc ir mācītāji un draudzes, kas iestājas par savu brīvību pašiem domāt, spriest un vērtēt.

– LELB stratēģijas projektā teikts, ka “turpmāk visi mūsu baznīcas resursi lietojami atbilstoši aizsniedzamo un aprūpējamo cilvēku skaitam, kam jākļūst par prioritāti; ieguldījumiem infrastruktūrā (tajā skaitā dievnamos) jākļūst otršķirīgiem”.

– Ar jebkurām deklarācijām ir tāpat kā ar valdības deklarācijām – ko tik visu skaistu tur var sarakstīt. Jautājums, kā tas tiek realizēts un kas vispār saprasts ar vispārīgajiem teikumiem.

– Izlasot “LELB vīzijā” teikumu, ka baznīcai ir uzticēts iepriekšējo paaudžu materiālais un nemateriālais mantojums, toskait skaisti dievnami un plaši īpašumi, atcerējos viena “LA” lasītāja teikto, ka viņa māte savulaik bijusi piederīga Rīgas Vecajai Sv. Ģertrūdes draudzei. Viņš kā netaisnību izjūt to, ka LELBĀL draudzei, pie kuras pats pieder, pēc Ievas Puriņas ordinēšanas tika liegts īrēt telpas dievkalpojumam Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Jo šī baznīca ir arī viņa mantojums.

– Diemžēl, lai kas būtu rakstīts kopīgajos noteikumos, kuras abas baznīcas – LELB un LELBĀL – savulaik pieņēmušas, realitāte ir cita. Kopīgie noteikumi jo­projām ir spēkā, un, piemēram, lai gan sacīts, ka abas baznīcas lieto vienu Dziesmu grāmatu, LELB ir izdevusi pati savējo.

Teoloģiski atšķirības starp LELB un LELBĀL ir diezgan lielas. Tās šobrīd iezīmējas vēl krasāk, un plaisa ar sieviešu ordinācijas aizliegumu tikai paplašinās.

– Varbūt ir izredzes, ka Sinode par šo priekšlikumu nenobalsos?

– Nav nekādu.

– Kā izskaidrojama tāda iepriekšparedzamība?

– Atbilde ir ļoti vienkārša. Kopš arhibīskaps ir Jānis Vanags, viņš ir ordinējis cilvēkus mācītāju amatā, visiem uzdodot jautājumus, cita starpā, ko viņi domā par sieviešu ordināciju. Ja kandidāti ir sacījuši, ka viņi ir par sieviešu ordināciju, tad, visticamāk, viņi netika ordinēti. Šo gadu laikā lēnām un mērķtiecīgi mācītāju korpuss ir izveidojies ar saviem noteiktiem uzskatiem un pārliecību.

– Baznīca paredz sabiedrībai skaidrot pozitīvo devumu tautas un valsts attīstībā. “LA” lasītāji kā pozitīvu devumu ir cildinājuši arhibīskapa Vanaga sprediķus valsts svētkos.

– Arhibīskaps ir labs sprediķotājs, un šādam pozitīvam vērtējumam var tikai piekrist. Viņa sacītie sprediķi patiešām mudina aizdomāties. Bet, protams, ka LELB pozitīvais devums nav tikai viena cilvēka sprediķis reizi gadā. LELB pozitīvais devums daudz vairāk ir to mācītāju ikdienas darbs, kuri spēj uzrunāt cilvēkus, sniegt mierinājumu viņu bēdās un iedrošinājumu grūtos brīžos. Šis devums ir visur, kur baznīca sludina evaņģēliju un atbalstoši un stiprinoši ir klātesoša cilvēku dzīvē.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.