Bērnus pa pastu lūdz nesūtīt! Kā vecāki transporta problēmas risinājuši ASV 0
Tas var izklausīties pēc Helovīna vakara šausmu stāsta, taču pirms simts gadiem ASV patiešām vairāki bērni tika burtiski nosūtīti pa pastu.
Markas tika stiprinātas bērniem pie drēbēm, un, jāatzīst, lielākoties viņi esot uzticēti pazīstamiem pastniekiem.
Prakse, kuru gan visai drīz aizliedza, sākās 1913. gadā, kad līdztekus vēstulēm ASV pasts ieviesa arī pasta sūtījumu pārvadāšanu. Noteikumos bija rakstīts, ka sūtīt drīkst pakas, kas nav smagākas par 50 mārciņām (~23 kilogrami), taču to sastādītāji nebija piebilduši, ka nevajadzētu par pasta sūtījumu padarīt bērnus.
Pirmo bērnu – Ohaio štatā dzīvojošo Božē ģimenes dēlēnu – vecāki nodeva pastā, lai viņu nogādātu vecmāmiņai, kas dzīvoja tikai jūdzes attālumā. Vecāki samaksāja 15 centus par sūtījumu un pat apdrošināja dēlu par 50 mārciņām.
1914. gada 27. janvārī Pensilvānijā dzīvojošie Sevisi uzticēja pastam meitu Meju. Viņas ceļojums pie radiniekiem pasta vilcienā prasīja vienu pēcpusdienu un maksāja – te vēsturnieku viedokļi dalās – 45 vai 53 centus. Starp citu, kā norādīja vecāki, tieši cenas starpība starp vilciena biļeti un sūtījuma cenu esot izšķīrusi Mejas ceļojuma veidu, un vēlāk par to uzrakstīta bērnu grāmata “Meja pa pastu” (“Mailing May”).
Tieši šis gadījums, kas bija nācis ausīs ASV Pasta pārvaldei, noveda pie oficiāla aizlieguma sūtīt bērnus pa pastu, tomēr vēl pa kādam gadījumam dokumentēts arī vēlāk.
Vistālāko ceļojumu “pa pastu” veica sešgadīgā Edna Nefa, kuru māte “aizsūtīja” no savām mājām Pensakolā, Floridā, uz meitenes tēva mājām Virdžīnijas štatā. 1915. gadā Helēna Kombsa pasta vagonā veica ceļu no mājām pie vecvecākiem, bet Moda Smita – pretējā virzienā. Tas arī ir pēdējais dokumentētais “bērnu pasta” gadījums, iespējams, tādēļ, ka par to tika ierosināta nopietna izmeklēšana.
