Bez jostu savilkšanas neiztiksim! Romāns Meļņiks skaidro, kas slēpjas aiz Siliņas “budžeta griešanas” megaplāna
0
Finanšu ministrija priecīgi vēsta: valdības uzdevums nodrošināt 150 miljonu eiro izdevumu samazinājumu 2026. gada publiskajā sektorā ir izpildīts! Pat ar uzviju – pārskatot nozaru ministriju izdevumus, esot atklājies, kā 2026. gada budžetā ietaupīt 171 miljonu eiro. Jā, kopumā vajag ietaupīt 479 miljonus, bet atlikušo tad vēlāk – līdz 2029. gadam.
Panākums? Nerodas tāda sajūta. Drīzāk – caurumu steidzama aizlāpīšana, pārceļot smagākos lēmumus uz vēlāku laiku. Pēc Saeimas vēlēšanām. Pēc principa: ka tik šo gadu mierīgi nodzīvot, pēc tam kaut vai ūdens plūdi? Nu… varbūt ne tik dramatiski, bet skaidrs, ka bez jostu savilšanas vēlāk neiztiksim. Jo ekonomika neaug, starptautiskā situācija īpaši neuzlabojas, izdevumu palielināšanu aizsardzībai tikai sākotnēji varam plānot uz papildu aizņemšanās rēķina, veco valsts parādu apkalpošanas izmaksas ar katru pārkreditēšanos vien pieaug utt.
TV24 raidījumā Preses klubs šajās dienās situāciju līdzīgi vērtēja arī Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents, zivjrūpniecības uzņēmuma SIA “Karavela” valdes priekšsēdētājs, Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes loceklis Andris Bite: “Ko mēs šobrīd paziņojam kā valsts? Ka mēs vēl nākamgad neekonomēsim, aiznākamgad vēl varbūt kaut ko formāli ekonomēsim un aizņemsimies, aiznākamgad vēl aizņemsimies un tad gan nogriezīsim kā ar nazi,”
Vai ir tā, ka kādam jāņem nost, lai rastu šo ietaupījumu? Tā, protams, var pasniegt, taču skaitļi rāda, ka ietaupījums faktiski ir no klāt neiedotās naudas.
Ar kolēģiem jau par to runājām – ja valsts pamatbudžeta bāzes izdevumi 2026.gadam aprēķināti 12,966 miljardi, tad salīdzinājumam 2025. gadam bija 12.2 miljardi, bet 2024. gadam bija 12.1 miljardi. 170 miljoni ir tas mega lielais ietaupījums, ja izdevumos pielika klāt faktiski 700 miljonus?
To saziņas rīkā X konstatē arī Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs: “Iepazīstoties ar MK iesniegto izdevumu pārskatīšanu – tas nav īsti samazinājums. Tā ir atteikšanās no iepriekš plānota pieauguma. Nekāda funkciju izvērtēšana, atteikšanās no nevajadzīgām darbībām vai izdevumiem, plānotu bet neaktuālu projektu atlikšana nav īsti notikusi.”
170 miljoni tas ir daudz? Labi par to facebook ierakstījis Ainars Vladimirovs: “Valsts kopbudžeta ieņēmumi 2024. gadā bija nepilni 15 miljardi, bet “konsolidētie izdevumi” – 16,2 miljardi. Tātad premjerministres Siliņas “budžeta griešanas” Megaplāns ir 1% no budžeta ieņēmumiem, bet pat tikai 0,9% – no izdevumiem. N-U-L-L-E komats D-E-V-I-Ņ-I procenti!!!!”
Būtiska piezīme, lai nerastos pārpratumi par ciparu nesakritību – pirmajā gadījumā runa par pamatbudžeta bāzes izdevumiem, bet otrajā – konsolidētiem izdevumiem. Bāzes ir aprēķinātie izdevumi, kas nepieciešami valdības un iestāžu pamatfunkciju turpināšanai nākamajā gadā, pieņemot, ka politikas nemainās, bet konsolidētie – reālais kopējais tēriņu apjoms valstī, ieskaitot valsts un pašvaldību izdevumus.
Vēl der atgādināt, ka ietaupījuma meklēšana budžeta tapšanas laikā nav nekas jauns vai īpaši varonīgs. 2023. gada augustā mediji vēstīja, ka izdevumu pārskatīšanas procesā 2024. gadam atrasti 112 miljoni eiro, bet 2024. gada augustā – ka izdevumu pārskatīšanas rezultātā 2025. gada budžetā konstatēts iekšējais resurss 138,1 miljona eiro apmērā.
Latvijas lielākās uzņēmēju organizācijas – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas darba devēju konfederācija – jau ilgstoši akcentē, ka budžeta ietaupījumam jābūt daudz lielākam – 850 miljoniem eiro. “Samazinot nākamā gada budžeta izdevumus tikai par 5%, pietiktu līdzekļu gan aizsardzības izdevumu palielināšanai, gan citu akūto jautājumu risināšanai. /../ Un to, kā samazināt izdevumus par 5%, zina katrs uzņēmējs,” vēl janvārī pauda LDDK ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.
It kā jau apņēmība taupīt bija, bet… beigās no lepni izreklamētās birokrātijas mazināšanas (un līdz ar to budžeta līdzekļu tēriņu mazināšanas) čiks vien sanācis.
Nu labi, šķūnīti vai vasarnīcu bez detalizēta projekta varēs uzbūvēt, uzņēmēji statistikas ziņojumus varēs nesniegt, vēl kāds kaitinošs sīkums novērsts, bet nekas radikāls. Vismaz ne tāds, kas dotu būtisku ietaupījumu valsts budžetā, ievērojami uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, stimulētu ekonomikas attīstību.
Tā lielā problēma ir, ka valsts pārvaldē un arī varas partijās iztrūkst ambīcijas paveikt ko tiešām nozīmīgu. Un tad sakarīgi, saprotami ikvienam izskaidrot ko dara un kāpēc, kādi ir ieguvumi, par kādu cenu un kādi būtu zaudējumi, ja neko nedarītu. Tā vietā ir vien paļaušanās uz to, ka laiks visu saliks savās vietās. Mēs zinām, ka tā nebūs. Brīnumi nenotiek. Karš Ukrainā vienā dienā nebeigsies, un pat ja beigtos, tas gruzdētu vēl ilgi. Sankcijas pret Krieviju būs vēl ilgi. Ekonomika mūsu galvenajos eksporta tirgos arī ļoti lēnām atkopsies no stagnācijas. Nav pamata cerēt, ka jau pēc gada vai diviem budžeta ieņēmumi tā pieaugs, ka visus izdevumus varēsim nosegt ar uzviju. Bet tas, ka par lēmumu pieņēmēju nekā nedarīšanu bargi samaksāsim, tas gan skaidrs. Tas ir kā ar vairumu slimību – ja laikus sāk ārstēt, tad izārstēt var ātri, lēti un bez smagām sekām, bet, ja ievelk līdz tam, ka jāsauc neatliekamie, lai ved uz slimnīcu, tad saprotams, ka labi, ja dzīvs var mājās pārnākt.
