Bīstama vai nekaitīga – kā atpazīt Latvijā dzīvojošās čūskas: skaidro speciālists 2
Avots: Elīna Kondrāte, “Praktiskais Latvietis”, AS Latvijas Mediji”.
Kā rīkoties, ja čūska sev piemērotu dzīvesvietu atradusi piemājas siltumnīcā vai iecienījusi laiski sauļoties gurķu dobē?
“Čūskas ir aukstasiņu dzīvnieki, un to aktivitāte ir atkarīga no gaisa temperatūras. Pavasaris bija diezgan vēss, bet līdz ar siltāka laika iestāšanos čūskas ir aktīvākas un redzamas biežāk,” stāsta Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. “Cilvēkiem ir ļoti plašas iespējas fotografēt un attēlus publicēt internetā, tāpēc maldīgi varētu šķist, ka čūsku šogad ir vairāk. Tā nav – šis gads ir visai tradicionāls.”
Kas čūskas vilina dārzā?
Čūskas savai dzīvesvietai izvēlas teritorijas, kurās tām ir pieejama barība un iespēja paslēpties. Nereti šāda vieta ir piemājas dārzs vai pagalma nostūris. “Ja cilvēki izrakuši dīķīti, grāvi, ierīkojuši komposta kaudzi, ir visas iespējas dārzā sastapt zalkti. Tas labprāt dzīvo zem laipām, bet saulītē izlien uz tām pasildīties,” stāsta Māris Lielkalns. Zalktis labi jūtas siltumnīcā. Tam patīk arī zem agroplēves, kas pārklāta gurķu vai zemeņu stādiem, it īpaši, ja apakšā vēl sabērti salmi, – zem tās ir silts, mitrs un uzturēties droši.
Odzi varēs satikt to māju tuvumā, kur teritorija aizaugusi ar garu zāli un krūmājiem (ne velti šādas vietas sauc par čūskulāju), ir kāda akmeņu kaudze vai nenovākti veca šķūnīša pamati.
Gan zalkti, gan odzi piesaistīs organisko atkritumu kaudze, jo čūskas turp dosies, nevis lai ēstu atkritumus, bet gan lai notiesātu to ēdājus – grauzējus.
“Ja dzīves apstākļi būs piemēroti, arī nelielā teritorijā zalktis un odze var dzīvot līdzās.”
Var mēģināt aizbaidīt
Latvijā čūskas ir samērā nekaitīgas un miermīlīgas, parasti tās izvairās no cilvēka. Satiekot šo dzīvnieku, pareizāk ir mierīgi atkāpties un ļaut tam doties savās gaitās. Tomēr, ja čūska izraisa bailes vai reiz jau iekodusi, to satikt pagalmā, nejauši satvert dārzā, novācot gurķu ražu, vai tai uzkāpt, uzirdinot komposta kaudzi, nemaz negribas. Tāpēc čūsku var mēģināt saudzīgi aizbaidīt.
Pirmām kārtām čūskai tīkamo vidi padarīt nepiemērotāku, regulāri pļaut zāli – koptā mauriņā tā uzturēsies nelabprāt, jo būs labi pamanāma. Vēlams novākt liekās akmeņu, ķieģeļu kaudzes un drupas, aizdarīt spraugas mājas pamatos, komposta kaudzi ierīkot attālāk no mājas (pavasarī zalktis komposta, trūdošu lapu, salmu kaudzes vai mēslu čupas izmanto par siltu un drošu vietu olu dēšanai, un visu vasaru tās tur inkubējas), proti, visus vilinošos objektus likvidēt vai pārcelt tālāk no mājas. Otrs variants – rāpuli saudzīgi patramdīt. Ja čūska iemājojusi, piemēram, siltumnīcā vai malkas šķūnītī, to var pabakstīt ar garu koku, aplaistīt ar dārza šļūteni, skaļāk uzvesties čūskas klātbūtnē. Galvenais nedarīt pāri un neiet par tuvu, jo apdraudēta un bezizejā iedzīta čūska var imitēt uzbrukumu.
Trešais solis ir čūsku aiznest no mājām. “Var ņemt garu kārkla zaru, kura gals sadalās divos zaros. Pa vidu iesien stiepli, lai izveidojas tāda kā mute, pievieno spilvendrānu vai auduma maisu un mēģina čūsku tajā iedzīt. Čūskas teritorija ir liela, tāpēc būs jānes vismaz pāris kilometru attālumā un jāizlaiž piemērotos apstākļos. Jāņem gan vērā: ja te mitinājās viena čūska, visdrīzāk ar laiku iemājos citas,” stāsta Māris Lielkalns un iesaka labi apdomāt, vai čūsku droši noķert tiešām būs pa spēkam. Ja plāno čūsku iedabūt maisā, jābūt ļoti uzmanīgam gan ķerot, gan izlaižot. Ja čūsku ved mašīnā, jāraugās, lai brauciena laikā tā nepazūd no maisa.
Drošības nolūkos čūsku nevajag ņemt rokās! Tikpat bīstami ir mēģināt pacelt ar koku – čūska lokoties var krist un iekost. Lai cik lielu nepatiktu raisītu šis dzīvnieks, to nedrīkst nogalināt.
Ja dodies mežā
Odze visbiežāk var iekost augstumā līdz potītēm, tāpēc ieteicams mežā vilkt gumijas zābakus, kas pasargās no kodiena, ja tai nejauši uzkāps. Čūskas mēdz sildīties saulītē, tāpēc, pirms sēžas uz celma vai mīkstās sūnās, vieta vienmēr jāpārskata.
Mežā laiku pa laikam der staigāt smagākiem soļiem – čūska nedzird skaņu, bet jūt vibrāciju ar visu ķermeni. Tuvojoties kaut kam lielam, tā ātri metīsies bēgt. Var uzkāpt uz kāda zara, kas lūstot nobrīkšķēs. Tas atbaidīs arī meža zvērus.
Svarīgi!
“Ja iekodusi čūska, jāpieņem sliktākā iespēja, ka tā bijusi odze. Zalkša kodums nav bīstams, bet dažos gadījumos var radīt iekaisumu. Odzes kodiens gan var izraisīt smagu alerģisku reakciju, kas var apdraudēt veselību un dzīvību. Tāpēc nekavējoties jāzvana Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķiem (tālrunis 113),” uzsver Māris Lielkalns. Koduma vietā nedrīkst likt žņaugu, izsūkt vai izspiest indi, griezt vai piededzināt koduma vietu, lietot medikamentus uz savu galvu. Jācenšas sakosto vietu nekustināt un neberzēt. Gaidot mediķus, ieteicams mierīgi apgulties, kodumam uzlikt vēsu kompresi un dzert daudz ūdens.
Raksturīgākās pazīmes, pēc kurām pazīt Latvijā mītošās čūsku sugas!
Odze
• Dažādu toņu pelēkā krāsā vai sarkanbrūnas. Uz muguras tumšu vai melnu rombu virtene. Mēdz būt arī pavisam melnas odzes. Tām rombu virtene nav redzama.
• Trīsstūrveida galva. Galvas pakauša daļā paplatinājums, kurā atrodas indes dziedzeri.
• Garums – apmēram līdz 70 cm vai īsāks.
• Patīk uzturēties sausās vietās: akmeņu un ķieģeļu kaudzēs, vecu mūru spraugās, skrajos, saulainos mežos, ogulājos, aizaugušos izcirtumos, garā zālē un purvainās vietās.
• Iecienītākā barība: sīki grauzēji, putnu mazuļi. Upuri saindē iekožot un tikai tad aprij.
Vienīgā indīgā čūska Latvijā.
Zalktis
• Pelēkā vai melnā krāsā.
• Ovāla galva, kuras apakšdaļā dzeltenīgas vai oranžīgas austiņas. Gaišs vēders.
• Var izaugt līdz 1,5 metrus garš.
• Patīk mitras vietas. Labi peld. Sastopams pie dīķīšiem, grāvjiem, upēm, arī garā zālē. Labprāt uzturas lapu, komposta, mēslu, trūdošu salmu kaudzēs.
• Iecienītākā barība: zivis, vardes, krupji, tritoni. Ēdmaņu norij, vēl tai dzīvai esot.
Gludenā čūska
• Pelēcīgā vai brūnganā krāsā. Uz muguras tumša raibumu rinda. Apaļīga galva, tās virsa ir tumšāka un atgādina kroni.
• Izaug 60–70 cm gara.
• Patīk sausas, saulainas vietas.
• Ēd ķirzakas, arī glodenes. Barību pirms apēšanas nožņaudz.
Visretāk sastopamā čūska Latvijā. Pārsvarā uzturas aizsargājamās teritorijās un dabas rezervātos.
Dažkārt par čūsku kļūdaini sauc glodeni – bezkāju ķirzaku. Tai ir neizteiksmīga galva, augums tievāks nekā čūskai, aptuveni mazā pirksta resnumā. Glodene var nomest asti (čūskas to nedara). Dzīvo sausās teritorijās, priežu mežos.
