21. jūnijs. Ziedošos tomātus sapurinu, lai labāk apputeksnējas 0
22. jūnijs. Sakņu diena.
Cenšos ravēt, lai mani neaplīgotu. Iesēju mazu gabaliņu melnos rutkus un izstādu nedaudzos salātkāpostu stādus. Kad maijā stādītie būs apēsti, noderēs šie. Pārbaudu, vai kartupeļos nav parādījušās lapgrauža vaboles. Acīs nekrīt. Vai nu vējš nopurinājis, vai stārķi nolasījuši. Toties uz rozēm atrodu treknus zaļus kāpurus, kuri paspējuši apgrauzt pumpurus. Nedomājot par to piederību kukaiņu pasaules grupējumiem, nolasu tos un saminu. Nebūs jums manas rozes grauzt! Gar ausi, nikni dūkdama kā bumbvedējs, aizlido maija vai jūnija vabole. Laikam biedē un aizstāv kukaiņu cilti.
25. jūnijs. Ziedu diena. No dēstiem stādītās un pa tiešo sētās melones siltumnīcā vairs neatšķiras
Jāņi nolīgoti, un atgriežas ikdienas darbi. No rīta sakopju tomātus, izlaužu padušu dzinumus, pietinu pie auklām. Atsienu melones. Man četri augi, divi no dēstiem, otrus divus iesēju tieši siltumnīcā dobē. Atšķirību gandrīz vairs nav.
No meijām sasienu pirtsslotas. Bērzu lapas tādas apgrauztas, tāpēc zariem pielieku kaķu mētras. Tās vareni sakuplojušas un ceri augstumā sniedzas pāri manam viduklim. Esmu vidēja garuma, 1,64m. Pie tik interesantiem darbiem man pievienojas kaķenīte Mafija. Vispār jau viņa ir kaķis pēc sugas un dzimuma, bet mētras patīk. Tā tīksmi ošņā un beržas gar mētru kaudzīti, līdz nokrīt guļus un vārtās. Laikam noreibusi, bet skandālu netaisa.
Laiks vējains un laiku pa laikam atpūš kādu lietus mākoni. Zemei no tā maz labuma, taču sienam nopļauto zāli bojā. Mani tas tieši neskar, taču dzīvoju līdzi lauksaimniekiem, kam tas ir svarīgi. Es vēl apgriežu īrisiem noziedējušos ziedkātus un aizveru siltumnīcas durvis. Priekš jūnija pavēsi.
26. jūnijs. Lapu diena. Piesienu vīnogulājus un izkniebju paduses
Diena vēsa un vējaina. Pa laikam atkal atpūš kādu lietus mākoni. Pievakarē beidzot gadījies tāds ietilpīgāks un mitrums ticis arī zemei. Vējš arī vairs tik briesmīgi nepūš. Izeju dārzā, lai novērtētu situāciju. Ar steigu jāpiesien vīnogulāji. Man ir četri augi, ar kuriem ne visai labi tieku galā. Kad lasu ieteikumus un redzu, kā citi veido vīnogulājus, man liekas, ka visu saprotu, bet, pienākusi pie savām, konstatēju, ka nekā nezinu. Taču kaut ko jau izdaru, piesienu, izkniebju padušu dzinumus. Nu gandrīz kā tomātiem. Galu galā es taču apguvu lopbarības ražošanu. Vispār augu piesiešana un atbalstu pielikšana ir mana dārza vājā vieta. Zinu, ka tas jādara laikus, bet kaut kā nesanāk. Ierīkoju balstu sistēmu miķelītēm, kas draud uzkrist vienai no jaunajām vīnogām. Ja balsti pielikti laikus, augi izkārtojas un tos piesedz, lai cik necila materiāla tie arī būtu. Profilakses darbiņš, bet ne vienmēr izdodas to paveikt laikā.
