“Ja lēmumu pieņem pirmajās piecās sekundēs, tad tas ir pareizais lēmums” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Ja lēmumu pieņem pirmajās piecās sekundēs, tad tas ir pareizais lēmums. Tā man teica Edgars Žagariņš, cilvēks, kurš organizē pārgājienus un pats iet pārgājienos. Šoreiz viņa mērķis ir savākt miljons soļu bērna pirmajam solim – labdarības pārgājieni mēneša garumā. Ziedot.lv pieejama ziedošanas iespēja bērniem ar īpašām vajadzībām, Edgars ar saviem līdzgājējiem sper soļus un atbalstītāji ziedo, pēc mēneša šī summa tiks apkopota un nodota paredzētajam mērķim.
Kad Edgars aicināja mani pievienoties 26 kilometru pārgājienam, es piekritu pirmajās piecās sekundēs. Tātad – pareizs lēmums, kuru es gan ik pa laikam apšaubīju, jo nekad tādu gabalu vienā piegājienā neesmu mērojusi. Esmu gana sprotiska, bet gadi dara savu un kājas nolietojas un cieš dažādās aktivitātēs. Manējās, īpaši ziemā sniegu tīrot, ir apdauzītas kārtīgi, jo sniega tīrīšana manā gadījumā nāk komplektā ar kritieniem un kāju sasišanu. Bet labam mērķim atteikt nav pareizi un es nemainīju savu lēmumu.
Izvēlējos Latvijas dzimšanas dienu iešanai. Patīk šos svētkus atzīmēt strādājot vai kā todien – ejot. Kopā ar Edgaru un viņa radinieci Inesi izgājām pusdeviņos no rīta no Salnēniem. Edgaram tā ierasta lieta, izklausījās, ka arī Inese bieži staigā. Es vienīgā tātad sadzīves staigātāja – turp/atpakaļ pa saimniecību.
Edgars ar Inesi ar mugursomām, es – rokas kabatās sabāzusi, bez somas un cimdiem, bet gatava ceļam. Sapratu jau, ka mugursomā ir tas, kas ceļā var noderēt, bet es biju izdomājusi, ka man nevajag lieku smagumu un viena ūdens pudele ir gana. Zināju maršrutu un sapratu, ka vēl vienu ūdens pudeli pa ceļam nopirkšu. Kad jautāju Edgaram, kas viņiem somās, Edgars atbildēja “saka, ka cilvēka bailes”. Pēc tā būtu jāsecina, ka man ne no kā nav bail. Tomēr tā nav taisnība un vispirms jau man bija bail, vai es tikšu līdz galam. Zinu, ka esmu spītīga un tas vien palīdzēs pieveikt kilometrus, bet objektīvi baidījos par kājām un to spēju neizbeigties.
Sākums kā jau sākums – žiperīgi. Pa Vecpiebalgas kalnaino apvidu, vēlāk Edgars uzrakstīja, ka esam sastaigājuši 280 m augstuma, kas esot daudz. Pa ceļam satikām paziņas, kas tikko modušies kaut kur devās ar saviem auto, visi apstājās aprunāties un novēlēt laimīgu ceļu, lai nākamajā dienā, satiekot Vecpiebalgā, tie paši paziņas apjautātos, vai vēl var pakustēties.
Diena lutināja ar laiku – saule, sudraboti zaru gali, jo tie atkusa no iepriekšējā sava – lāsteku stāvokļa, pāri aizlaidās daži aizkavējušies zosu kāši, atradām kastaņus, ko sabāzām kabatā. Kādā brīdī gan saule beidzās, un es sapratu, ka bez cimdiem bija kļūda doties pārgājienā, bet tad man izlīdzēja ceļa biedri. Līdz brīdim, kad atkal parādījās saulīte.
20 kilometrus nogājām vienā piegājienā. Mazliet slidinoties pa tikko uzsnigušo sniedziņu (tad vēl nebija ļoti piesnidzis, kā tas ir parasti Vecpiebalgā). Edgars noteica, ka tas ir labs rezultāts un labs temps. Tāpēc nolēmām Ūdensrozē paņemt pauzīti un iedzert kafiju. Pēc tam es sapratu, ka tā bija kļūda. Vismaz manā gadījumā. Atlikuši vien 6-7 kilometri šķita ļoti gari. Bet padoties nebija plānā un jāiet vien bija.
Kādā brīdī no lauku ceļa iznācām uz šosejas, jo nebija citu iespēju tik atpakaļ uz Salnēniem. No vietas, kur iznācām no meža, ieraudzīju ceļu, kas ved uz mājām, tas tobrīd šķita bezgalīgi tāls, bet vismaz mērķis skaidrs. Sākotnēji tikai, jo pie ceļa gala Edgars teica, ka viņam vēl pietrūkst soļu līdz viņa mērķim – 30 000 vienā dienā. Bailīgi apjautājos, cik kilometru pietrūkst, saņēmu atbildi, ka apmēram pusotrs. Izklausās maz, bet pēc jau pieveiktiem 25 tas ir daudz, ticiet man. Sazvanījām jau “evakuācijas transportu”, kā Edgars to nosauca – mans draugs ar Edgara mašīnu devās mums pretī, jo bija pilnīgi skaidrs, ka tajā brīdī, kad mērķis būs sasniegts, tālāk iet nebūs spēka. To es par sevi. Vēlāk gan teicu – ja vajadzētu, ietu, bet labāk, ka aizved.
Nezinu, kā aprakstīt to, kā es rausos iekšā džipā, šķita, ka noderētu kāds, kas pastumj. Un tāpat vēlāk – kāds, kas izgrūž no mašīnas.
Bet viss ir galvā, kam es piekrītu. Jo pēc 26 kilometriem ar astīti un septiņām nostaigātām stundām, man izdevās savai galvai iestāstīt, ka nevajag klausīt īdošās kājas un pagatavoju saviem ceļa biedriem kafiju un šo to ēdamu. Vēl papļāpājām un šķīrāmies. Tad gan es ieliku kājas aukstā ūdenī, kā Edgars bija mācījis, dzēru daudz ūdens ar magniju un kad tiku līdz gultai, kājas sacēlu uz spilveniem.
No noguruma gribējās aizmigt, bet tas izdevās tikai, kad kājas mazliet pārgāja sāpēt. Zvanīja telefons un man nebija spēja pastiept roku līdz tam. Bet es biju izturējusi un pieveikusi sev netipiski lielu attālumu.
Droši vien nav jāapraksta, kā kājas jutās nākamajā dienā un vēl aiznākamajā. Var iedomāties. Bet gandarījums ir un prieks par paveikto arī. Manas sāpošās kājas ienesīs Edgara labdarības kontā nedaudz naudiņas un kāds bērns tāpēc varēs spert savu pirmo soli.
