Un tomēr pastāsti par tetovēšanos! Tas ir ļoti svarīgi, jo daudzi to izvēlas. 2
Tetovējos pirms vairākiem gadiem nelielā salonā Vecmīlgrāvī. Tur bija lēti, un piepeši izdomāju, ka man vajag. Tagad saku, ka laikam velnu nav labi tetovēt. Tas gan bija citāds velns – mana iekšējā velniņa simbols, tas mani urda, neļauj padoties.
Kad uzzināju, ka esmu inficēts, intereses pēc internetā pameklēju informāciju par šo salonu. Izrādās, ūķītis jau sen slēgts, uzsākta pat tiesvedība, jo kāda kliente uzskatot, ka tieši tur inficējusies ar C hepatītu.
Latvijā vairākums cilvēku diezgan nevērīgi izturas pret iespēju sasirgt ar HIV. Pat ja pievērš uzmanību tam, vai manikīre strādā cimdos, diez vai ievēro, kad viņa tos maina. Ja uz cimdiem palikušas iepriekšējā klienta asinis, inficēšanās iespēja pastāv.
Līdzīgi ar tetovēšanu. Speciālajā mašīnītē ir uzkrājamā tvertne, kur tintei var piejaukties nedaudz asiņu. Pat ja ir vienreizlietojamā adata un uzgalis tīrs, bet netiek iztīrīta pati ierīce, asinis tajā it kā iekonservējas.
Kāda ir sabiedrības attieksme, uzzinot, ka esi HIV inficēts?
Es to neslēpju, zina daudzi. Vēl dzīva ir padomiskā izpratne, ka šī diagnoze var būt tikai narkomānam vai gejam. Bet man vienalga, ko domā un runā. Manu dzīvi tas diži neiespaido.
Vai esi mainījis kaut ko dzīvesveidā, uzturā, kustībās?
Vingrotājs neesmu kļuvis. Man patīk braukt ar divriteni tālus gabalus. Tagad radinos daudz staigāt, jo plānoju doties svētceļojumā. Santjago ceļš vien ir 2000 kilometru garš, laikus jānorūdās.
Ēdu patiešām citādi – daudz dārzeņu, vāru putras, ko agrāk neuzskatīju par ēdienu. Neko taukainu neizvēlos, arī sarkano gaļu ne. Atturos no kartupeļiem un baklažāniem. Mana laba paziņa Ieva Adamss, kuru daudzi dēvē par Radiogeišu, ieteica blendēt smūtijus, ar tiem var uzņemt ne tikai vitamīnus, bet arī enerģiju. Imunitātei lietoju čia sēklas. Avokado palīdz uzturēt aknu veselību.
Aknu cirozes gan man nav. Interesanti, ka pirmā to noteica Vanga. Varbūt atminies Džūliju Vangu, kura uzvarēja šovā Ekstrasensu cīņas. Tolaik vēl strādāju Vakara Ziņās. Parādījās informācija, ka viņa ir rīdziniece. Izdomāju šo personu intervēt, tā riktīgi nolikt pie vietas. Esmu skeptisks pret ekstrasensiem, kuri apgalvo, ka visu spēj, man tas šķiet vien nelāgs teātris. Ar tādu attieksmi aizsūtīju Vangai e-pastu. Viņa piezvanīja un atvainojās, ka Latvijā ieradīsies tikai pēc trim mēnešiem – februāra sākumā, tad varēsim tikties. Mirkli paklusēja un piebilda: ja vien tu būsi vesels.
Viņas teiktais atausa atmiņā, kad 1. februārī mani ar ātrajiem veda uz Infektoloģijas centru.
Nācās Vangai uzrakstīt, ka mana veselības stāvokļa dēļ intervija nenotiks. Vakarā piepeši zvana telefons – Vanga. Viņa uzreiz pateica, kurā slimnīcā esmu, kādas man diagnozes. Vēl piebilda: par aknu cirozi vari neuztraukties, tā ir kļūda, rīt to uzzināsi no ārsta. Tā arī notika.
Vanga ir bijusi svarīgs atbalsts visu šo laiku. Mums pat ir kaut kas kopīgs, tikai citādā veidā. Tā ir vēsts, ko nesam tālāk pasaulei, – nekad nepadodies!
