Teici, ka HIV pozitīvs esi jau vairākus gadus. Kā par to uzzināji? 2
Slimoju ar dažādām vainām jau kopš bērnības, par katru vājumu neuztraucos. Iemetu mutē kādu pretsāpju tableti, un labi. Arī šoreiz. Bija sagurums, galvassāpes. Slikto pašsajūtu izskaidroju ar intensīvo darba grafiku.
Tad uzlēca baisa temperatūra – 41 grāds. Tā nekritās. Drudzis, drebuļi. Ārsts konstatēja plaušu karsoni. Ar ātrajiem aizveda uz Infektoloģijas centru. Vēlāk domāja, ka gripa.
Man taču dzīvē neskaitāmas reizes veiktas asinsanalīzes. Savulaik pat mēģināju kļūt par donoru, bet izbrāķēja, jo svars par mazu. Par HIV infekciju neviens neko neteica.
To uzzināju vien tad, kad Infektoloģijas centrā veica īpašu padziļināto testu. Palātā ienāca daktere un paziņoja, lai eju pie nodaļas vadītājas. Viņa savukārt – tev ir HIV, savāc savas mantiņas, ārstēsies 2. nodaļā. Bez kādām sarunām vai skaidrojumiem, tā pa tiešo.
Tuvākajās dienās uzzināju visu, no kā varu nomirt. Diagnozes – cita par citu baisāka. Arī aknu ciroze pēdējā stadijā. Iegāju internetā, iegūglēju, ar ko šī kaite var draudēt. Iepriecinoša maz. Tā kā savas aknas atvemt negribēju, sāku prātot, pa kurām sliedēm brauc ātrvilciens Rīga–Maskava. Tas ir drošs variants, jo ātrvilciens nevar paspēt nobremzēt… Labi, ka 2. nodaļā bija ļoti laba ārste Anastasija Šangirejeva, viņa psiholoģiski palīdzēja pārvarēt šoku.
Kad ienācu HIV/AIDS nodaļā, sapratu – tepat vien būs jānomirst, diez vai te kādu izārstē. Remonts nav veikts kopš padomju laikiem, vecas gultas, viss nolaists. No sērijas – te jau guļ tikai narkomāni un geji, kāpēc viņu dēļ pūlēties.
Mani ielika vienā palātā ar aktīvajiem narkomāniem. Viens, apreibinājies ar narkotikām, aizbēga. Cits nomira manā acu priekšā, jo naktī bija pārdozējis. Kāds vīrietis visu laiku tikai gulēja. Tik ļoti izģindis, ka caur iedzeltējušo ādu vīdēja skelets. Viņam bija laba apetīte, bet nopietnas problēmas ar kuņģi. Viņa vēdera izejas laiks parasti sakrita ar pusdienlaiku. Tik jiftīgs smārds nav paciešams pat ar manām hroniskajām iesnām. Tad nu medmāsas un sanitāres ļāva pusdienot un vakariņot koridorā. Pret to gan protestēja apsargi.
Saprotu, ka narkomāni afekta stāvoklī mēdz būt neprognozējami, tāpēc šajā nodaļā ir nepieciešama apsardze. Diemžēl viņi bija kā cietuma uzraugi – pavēl pārāk skaļi nerunāt koridorā, neļauj klausīties mūziku, aizrāda, ja pārģērbjos ielas apģērbā, jo gribu mežā paskriet… Brīžiem tas pārtapa par absurda teātri. To visu esmu iecerējis aprakstīt grāmatā 20 dienas ellē.
Tomēr nonākšana šajā nodaļā arī daudz ko mācīja. Reiz ievēroju būdīgas miesasbūves vīrieti ar pārsistu degunu un zilumu zem acs, viņš bija tērpies treniņbiksēs ar svītrām un ādas imitācijas jakā. Skaidrs, ko par viņu nodomāju… Taču sākām runāties, un izrādījās, ka kriminālā paskata cilvēks ir studējis medicīnu. Savukārt traumas radušās, krītot bezsamaņā, kad strādājis dārzā, tajās pašās darba drēbēs atvests uz slimnīcu. Tas rāda, cik daudz manī pašā ir stereotipu.
Vai zini, kur un kā inficējies ar HIV?
Pietika ar tetovējumu neīstajā iestādē. Statistikā gan droši vien esmu ierakstīts kā neskaidrais gadījums.
Uzskatu, ka Latvijā vispār notiek pārspīlēta ņemšanās ap jautājumu, kā kurš inficējies. Vairāk jāuztraucas par to, ka nekur citur Eiropā medicīnas jomā nenotiek tāda HIV pacientu diskriminācija.
Paldies Dievam, man ir pēdējā stadija, tāpēc pienākas valsts apmaksāta terapija. (Te Ogle rūgti pasmaida.)
Slimības laikā, HIV vīrusam vairojoties, tiek bojātas un iznīcinātas imūnsistēmas šūnas, ko organisms izmanto cīņai ar slimību. Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās teikts – HIV pacientu ārstēšana jāsāk, ja palicis 350 imūnās sistēmas šūnu vienā kubikmilimetrā. Latvijā diemžēl valsts piešķir medikamentus vien tad, kad šis līmenis ir zemāks par 200 šūnām. Taču tad veselības stāvoklis ir ļoti kritisks, vien solis no AIDS stadijas (Šogad šis rādītājs valsts apmaksātas terapijas uzsākšanai ir palielināts līdz 350 šūnām uz kubikmilimetru asiņu.)“.
Satiku nodaļā kādu sievieti, divu bērnu mammu, viņa katru mēnesi brauc pārbaudīties ar cerību, ka beidzot būs kļuvis sliktāk. Saka: cik labi, ka izslimoju gripu, šūnu daudzums atkal nokrities… Tas taču ir galīgs stulbums! Viņa strādā labi atalgotu darbu, tomēr terapiju nevar atļauties, jo mēnesī zāles izmaksā pusotra tūkstoša eiro.
Nesen iestājos fotogrāfu programmā Eiropas dizaina institūtā Milānā. Jau pēc vidusskolas mēģināju tur tikt, bet visu laiku neveicās. Beidzot izturēju pamatīgu konkursu uz apmaksātām mācībām – uz vietu vairāk nekā 1000 cilvēku. Diemžēl izrādījās, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kur nepastāv tā dēvētā zāļu konvertācija. Tas nozīmē, ka nevaru piereģistrēties un citā valstī saņemt man nepieciešamos kompensētos medikamentus. Tātad ik pēc trim mēnešiem nāksies pēc zālēm braukt uz Latviju.
