Monika Zīle: Dāsns un likumīgs demokrātijas pīrādziņš agresīvi naidīgam politiskajam spēkam 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ļaunuma triumfam nepieciešams vienīgi tas, lai labie cilvēki sēdētu klēpī saliktām rokām.” Edmunds Bērks, 18. gs. angļu–īru valstsvīrs un filozofs
Viss šajās Lieldienās bija kā parasti – ciemošanās, sarunas, svētkiem piemēroti našķi. Tomēr pietrūka tā dzidrā un naivā beznosacījuma prieka, kuru līdzi ved pavasaris, iedrošinādams plānot nākotni. Šogad skaļākas ir bažas, ka viss ar lielu darbu un centību būvētais pēkšņi var sabrukt. Precīzāk sakot – to, arī dzīvību, var atņemt pasaules kundzību iekārojis agresors.
Kaut gan pie sava ģimenes Lieldienu mielasta galda bailes vārdā nesaucām, tās vienalga mīņājās blakus, saplūzdamas ar pēdējā laikā nezūdošo vainas sajūtu par to, ka baudām mierīgas dzīves labumus, kamēr tepat aiz nosacīta sliekšņa visos iespējamos veidos nežēlīgi pazemo un slepkavo ukraiņus.
Daži sociālo tīklu “psihologi” iesaka nomierināties un relaksēti pārstādīt ziemcietes puķu dobē vai vērot dīgstam rudenī iegādātās tomātu sēklas, jo bumbas taču nekrīt Latvijā, turklāt mums ir NATO 5. panta vairogs.
Taisnība, tāda kara, kur tanki sabrauc dzīvus cilvēkus un karavīri izvaro zīdaiņus, Latvijā nav. Tomēr Krievijas iebraukums Ukrainā tik izteikti aktivizējis Latvijas Krievu savienību (LKS) un tās domubiedrus, ka beidzot jāieskatās acīs skaudrajai patiesībā – biedējoši liels ir sabiedrības slānis, kur auklē domu par atgriešanos lielā austrumu kaimiņa klēpī.
Šajā sakarā bieži piemin 5. kolonnu. Pēc būtības tā ir pretinieka savervētu slepenu aģentu draudze, taču Spānijas kara laikā dzimušā jēdziena nozīme mūsdienu Latvijā jau sen prasās labojama. Kāda slepenība, lai Die’s žēlīgs!… Viss pilnīgi atklāti un, tā sakot, “bez kupīrām”.
Lūk, 2013. gada novembrī Jevgeņijs Osipovs, pārstāvēdams paša izveidoto politisko grupējumu “Par dzimto valodu” un asi iestādamies pret izglītības reformu, pārplūdināja sociālos tīklus ar valsts karogu, valstiskumu un latviskumu zaimojošiem komentāriem.
Šķiet, nebija iespējams izsacīties skaidrāk, kādu “teikšanu” viņš vēlas, un Drošības policija ierosināja pret J. Osipovu kriminālprocesu, bet Liepājas tiesa sodīja ar 100 piespiedu darba stundām.
Taču suverēno Latviju apspļaudījušais Osipovs šīs valsts demokrātijas principus izmantoja pilnā mērā, spriedumu pārsūdzēdams Kurzemes apgabaltiesā, kura viņu attaisnoja: esot trūcis nozieguma sastāva un tādā garā.
Tagad Osipovs pieslējies Latvijas Krievu savienībai (LKS), kura šobrīd aktīvi izmanto viņa tajā pašā 2013. gadā okupācijas pieminekļa sakarā pausto: pārvietošana “kaut par milimetru būs līdzvērtīga kara pieteikumam, kurā mēs gūstekņus neņemsim”. Nu, ja tie nav draudi izmantot ieročus Krievijas agresiju slavinoša pieminekļa aizstāvēšanai, tad nezinu, kā vēl jāizpaužas, lai drošības iestādes saredzētu apdraudējumu.
Jā, protams, demokrātija nodrošina viedokļu daudzveidību, un latvieši tagad, elpu aizturot, gaida 9. maija izdarības pie šī pieminekļa, kas jau sen vairs nav kritušo karavīru piemiņas vieta, bet Krievijas impēriskos tīkojumus atbalstošo rituālu altāris. “Malo ne pokažetsja!”* – līksmo šī gada 9. maija pasākumu entuziasti sociālo tīklu krieviskajās sadaļās. Tikmēr tieslietu ministrs Jānis Bordāns (“K”) kārtējā tukšrunā sola izmantot iespējas valstij nelojālo neitralizēšanai.
Izklausās traģikomiski, ņemot vērā to, ka Valsts prezidenta iedzīvinātais partiju finansējums šogad nodrošina LKS dažādas “izklaides” par gandrīz 72 tūkstošiem eiro. Dāsns un likumīgs demokrātijas pīrādziņš agresīvi naidīgam politiskajam spēkam.
Tā līdzpriekšsēdētāja Tatjana Ždanoka kopš 1990. gada bijusi atklāta pretiniece gan Latvijas suverenitātei, gan latviskumam vispār un gluži kā domubiedrs Osipovs bez kautrēšanās izmantojusi demokrātiju, nodrošinot sev vietu un tribīni Eiropas Parlamentā (EP).
Tur valdošajā viedokļu dažādības gaisotnē gadiem pieļauti Ždanokas prokremliskie uzskati, taču viņas balsojums pret EP rezolūciju par sankcijām Krievijai pēc iebrukuma Ukrainā beidzot izsmēla EP Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas deputātu iecietības mēru, un tagad “mūsējā” – kā viņu mīlīgi dēvē Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) paspārnē tapis izdevums, – ir politiskām grupām nepiederoša, bet joprojām gatava apkarot visu latvisko.
Ne jau bez viņas padoma un LKS svētības tapis ANO Cilvēktiesību komitejai adresēts 34 ģimeņu iesniegums par mazākumtautībām nodarīto izglītības reformas skādi. Bez šaubām, blefs tiešā nozīmē, taču demokrātijas ievērošana prasa mūsu valdībai līdz septembrim sagatavot šai starptautiskajai instancei paskaidrojumu, kāpēc Latvijas valstī skolās mācībām jānotiek latviešu valodā. Ir jau ķēpa ar tādiem papīriem, bet šajā gadījumā sīks prieciņš: necik sen no ANO Cilvēktiesību komitejas izmeta Krieviju, uz kuras atbalstu tak iesniegumam musinošie sirsnīgi cerēja!…
* “Maz neliksies!” (krievu val.).
