Šķirnes aitas ir vērtība 2
Aitkopība kļuvusi par svarīgāko nozari saimniecībā. Šeit audzē Latvijas tumšgalvu šķirnes aitas.
Starp baltajām aitām pamanām vienu melno. Cik skaista! – mēs, viesi, priecājamies. Saimnieks paskaidro, ka tā vienkārši ir dabas kļūda, viena izskaldījusies, kas raksturīgi šai aitu šķirnei. Augstvērtīgajā šķirnes ganāmpulkā ir aptuveni 100 lielo aitu māšu un 50 šāgada jēru meiteņu. Aizgaldā pēc labi padarīta darba atpūšas divi par dārgu naudu pirkti teķi izcilnieki, jo rudens ir aitu lecināšanas laiks. Tiem blakus aug divi jaunuļi, ko saimnieks plāno likt izsolē. Vietējās šķirnes aitas ir pieprasīts vaislas materiāls, un lielāko daļu no tām pārdod citiem audzētājiem. Brāķētie jēri nonāk gaļā. Arī tās pieprasījumu nevar apmierināt, visa tiek tirgota pēc pasūtījuma, secina Egīls un plāno, ka vajadzētu pievērsties arī gaļas jēru audzēšanai.
Baudot saimnieces sarūpēto cienastu, pārsteidz tas, ka jēra gaļa nemaz nav trekna. – Pavasarī dzimušo par jēru var saukt vēlākais līdz Ziemassvētkiem. Pēc tam tā ir aitas gaļa, kas der tikai desām, – skaidro saimnieks. Gaļai ir izcila kvalitāte arī tāpēc, ka, saimniekojot bioloģiski, lopus baro ar tīriem graudiem, zāli, sienu (pirms tam lopiņi ēduši tā saukto kombikormu). Restorānu saimnieki tūliņ pamanījuši patīkamās pārmaiņas.
Rudenī pirms lecināšanas aitas tiek cirptas. Saimnieks joko: lai aitu vīri var viņu daili labāk novērtēt. Kad centušies cirpt paši, tas bijis ellīgs darbs. Tagad pasūtot profesionālu brigādi, kas visu paveic vienā vai divās dienās. Vilnu realizēt diemžēl neatmaksājas. Tā krājas uz bēniņiem kā izolācijas materiāls un gaida īsto brīdi. Arī ādas apstrādāt un tirgot nav izdevīgi, tās iesālītas krājas kaudzē. Taču saimnieki nebēdā, jo gan jau atkal pēkšņi radīsies kāda ideja.
Graudus aitu un vistu barībai iegādājas no citas bioloģiskās saimniecības, jo pašiem neatmaksājas visu darīt. Pietiek jau ar siena gādāšanu.
