Foto: LETA/AFP

Mārgaretas laikabiedrs un viņas gaitu aprakstītājs Pīters Hitčinss pauž, ka patiesībā gan Mārgaretas vispārējā politiskā loma, gan virkne viņas tikumu ir ārkārtīgi pārspīlēti. Hitčinss nav viņas mūžīgo nīdēju pulka pārstāvis, gluži otrādi – joprojām sajūsminās par Mārgaretu, taču viņš savulaik bija bieži ceļojis pa pasauli kopā ar premjerministres svītu un redzēja Mārgaretu biežāk dažādās situācijās nekā citi cilvēki.

Mārgaretas valdīšanas laikā, protams, neviens neaizdomājās par to, kā un kāpēc top virkne mītu par Mārgaretu. Viņai piemita tā apbrīnojamā varas un diženuma maģija, kas spēj pārmākt cilvēku prātus un izdzen laukā no turienes visas liekās domas. Vara ap Mārgaretu mirgoja un zaigoja gluži kā krāšņa aura. Un tikai krietni vien vēlāk Hitčinss apjautis, ka arī viņš bijis vienkārši apburts, gluži kā lielākā daļa cilvēku.

Viņš savulaik daudz strādājis ārzemēs un allaž bijis krietni pārsteigts par to, ka tur cilvēki nezin kāpēc sajūsminās par Britāniju. Viņam to bija grūti saprast, jo viņš taču labi zināja skarbo īstenību, kas vairumā gadījumu nepavisam neatbilda ārējam priekšstatam. Un šajā ziņā īpaši izcēlušies PSRS iedzīvotāji (Hitčinss ilgstoši strādājis Maskavā), kur “visiem trūcīgajiem un nomāktajiem ļaudīm gribējās dzīvot ASV, savukārt intelektuāļiem un privileģētajiem – Anglijā”.

Tieši no tā arī izauga neobjektīvā Mārgaretas pielūgšana, ko Hitčinss tieši tā arī nodēvējis – tečerpielūgsme. Jo biežāk ar to nācās sastapties, jo viss sāka likties aizvien šaubīgāks. Tas jo īpaši izpaudies laikā, kad Mārgareta vairs nebija premjerministre, bet joprojām turpināja triumfāli apceļot pasauli, kad bieži vien likās – pat visnotaļ solīdi un cienījami cilvēki paši pilnībā nesaprot, kāpēc ceļas kājās, sāk aplaudēt un pat spiegt, tikai ieraugot vien Mārgaretu.

Hitčinss uzskata, ka Mārgaretas ekonomiskie sasniegumi tomēr izskatās apšaubāmi, lai gan oficiālā propaganda pauž gluži pretējo. Piemēram, tieši viņa parūpējās par daudzu valsts subsidēto ogļraktuvju, metalurģisko rūpnīcu, kuģubūves uzņēmumu un auto ražotņu slēgšanu, tādējādi atņemot darbu lielam skaitam ģimenes apgādnieku. Rezultāts bija teju vai acumirklīgs: tajos rajonos, kur savulaik strādāja šie ļaudis, jau drīz bezcerīgi klaiņojoši jaunieši smēķēja marihuānu vai dūra vēnā heroīnu, un bezpalīdzīgā policija viņus bija spiesta ignorēt, savukārt viņu māsas laida pasaulē ārlaulībā dzimušus bandu bērnus, kuru tēvi lielākoties nebija zināmi, un viņas pārtika tikai no nožēlojamiem valsts pabalstiem.

Britu valsts izglītība, kas balstīta principā, ka sociālā vienlīdzība ir svarīgāka par zināšanām, joprojām turpina rīkot izlaidumus desmitiem tūkstošu aprobežotu un darbam mazspējīgu pusaudžu, kuri strauji ienāk šajā “rūpnieciski attīstītajā pasaulē”. Tostarp, kā zināms, pateicoties Eiropas Savienības paplašināšanas eskalācijai, migranti no Krievijas un Austrumeiropas, tostarp arī latvieši, bariem vien ierodas Britānijā un tur aizpilda visas mazkvalificētās un maz atalgotās darbavietas, kuras šie sevī vēl joprojām lepnie britu jaunieši noraida. Paši briti pauž reālu satraukumu par to, ka daudzās nelielās pilsētās un lauksaimniecības rajonos plaukst latviešu–poļu veikali un kafejnīcas, savukārt krievu valoda ielās tur dzirdama biežāk nekā angļu. Par musulmaņiem nemaz nerunāsim. Tas viss angļiem ir arī tiešas Mārgaretas “ekonomiskās politikas” sekas, ko patiesībā esot ļoti grūti nodēvēt par “uzvaru aukstajā karā”. Viņa neapzinājās to grandiozi postošo efektu, ko britu nacionālajai drošībai nodarīs atkarība no Eiropas Savienības.

Kopumā ņemot, pauž Hitčinss, var uzskatīt, ka Mārgareta izrādījās diženas un labticīgas neveiksmes iemiesojums, kas aizmirsis vai vienkārši ignorējis vismaz pusi no tā, ko patiešām vajadzēja izdarīt savas valsts labā, tostarp vēl piedzīvojot to, kā visi viņas atsevišķie panākumi ātri vien nonullējās. Taču tečerpielūgsme turpinās. Viņas patiešām spožos citātus min tikpat bieži kā viņas ne mazāk leģendārā un ne mazāk pārvērtētā priekšgājēja Čērčila domu pērles.