Dziedātāja Elizabete Gaile: “Galvenais ir nemēģināt kādu atdarināt, ir svarīgi izstāstīt savu stāstu!” 0
25. janvārī kanāla TV3 jaunajā raidījumā “Zvaigznes ceļo” kopā ar jauno dziedātāju Elizabeti Gaili būs iespēja iepazīt Īriju – braucot auto, izbaudīts mežonīgais Atlantijas ceļš, muzicēšana Belfāstā, ferma, kurā suņi pārrauga aitas, kā arī neskaitāmi dabas skati un senā vēsture. Skatītājiem šī būs iespēja tuvāk iepazīt arī pašu Elizabeti, kura pēdējā gada laikā pamanāmi pieteikusi savu vārdu uz Latvijas mūzikas skatuves.
Ja reiz “Zvaigznes ceļo”, tad jāvaicā, vai pati jūtaties kā zvaigzne?
Man šķiet, šis “zvaigznes” vārds raidījuma nosaukumā ir ar mazliet amizantu pieskaņu. Latvijas kontekstā cilvēku ar “zvaigznes” apzīmējumu laikam gan uztver kā pazīstamu cilvēku, kurš ikdienā dara to, kas viņam ir sirdij tuvs, un guvis ar to zināmu ievērību. Man ir ļoti patīkama sajūta, ka esmu aicināta šajā raidījumā, tomēr nejūtos, ka vārds “zvaigzne” būtu kaut kas tāds, kā es par sevi domātu ikdienā. Reizē priecājos par to, ka tas, ko daru, un līdz ar to es pati esmu pamanīta. Šī man ir iespēja kaut ko vairāk pastāstīt par sevi un par savu mūziku. Tāpat ir īpaša sajūta būt starp citiem zināmajiem cilvēkiem Latvijā un līdzās viņiem parādīt sevi.
Vai mūzikas, dziedātājas ceļš ir tas, kuru esat vēlējusies iet vienmēr?
Patiesībā bērnībā es dejoju baletu un pat domāju par stāšanos baleta skolā. Tomēr viss tā sagrozījās, ka mūzika kļuva arvien tuvāka. Absolvēju Jāzepa Mediņa mūzikas skolas klavieru klasi, tomēr par manu iecienītāko priekšmetu kļuva kompozīcija. Pamazām sāku rakstīt dažādas melodijas, bet 18 gadu vecumā sarakstīju pirmo dziesmu. Tas bija laiks, kad sapratu, ka rakstīt dziesmas un nopietni veidot sevi kā mākslinieci ir tieši tas, ko vēlos. Tagad soli pa solim eju uz priekšu un cenšos to īstenot.
No malas raugoties, šķiet, Elizabetes karjera mūzikā virzās ļoti strauji. Ir iznācis debijas mazalbums, dziesma iekļuvusi “Supernovas” pusfinālā, top videoklipi, dziesmas skan topos. Vai viss ir tik viegli, kā izskatās, un jaunam mūziķim ir viegli tapt pamanītam mūsu mūzikas industrijā vai tomēr vajadzīgs kāds stiprs plecs un veikla roka, kas pavirza?
Runājot par Eirovīziju, man ir prieks, ka mēģināju šogad piedalīties. Man bija gan dziesma, gan vēstījums, un kā izpildītāja jutos gatava šim konkursam. Man bija vajadzīgs zināms laiks, lai, pirmkārt, es pati saprastu, ko vēlos darīt mūzikā. Kā būtu jāskan manām dziesmām, kādam vajadzētu būt manam tēlam. Noteikti liela nozīme ir tam, ka esmu satikusi cilvēkus, kas man palīdz attīstīties. Tie ir dziesmu producenti, kurus satiku dziesmu rakstīšanas nometnē “RigaLive”. Arī šobrīd turpinām strādāt kopā – viņi ir neatsverams atbalsts. Pats pamats – vēlme būt mūzikā, dziedāt un radīt dziesmas – nāk no manis, bet profesionālu producentu atbalsts man ir daudz ko devis papildus.
Lai tevi pamanītu, manuprāt, svarīgākais ir kaut kādā veidā atšķirties.
Jūtu, ka cilvēki sāk atpazīt un pamanīt manas dziesmas. Man šķiet, viss virzās pareizā virzienā. Galvenais ir nemēģināt kādu atdarināt, ir svarīgi izstāstīt savu stāstu. Cilvēki taču grib dzirdēt kaut ko, kas nāk tieši no tevis, – sajust personības šķautni. Mana šā gada atziņa – ne tik daudz domāt un analizēt, bet vairāk vadīties pēc savām izjūtām.
Dziesmas un minialbuma nosaukums “Kas aiz krūtīm sēž” liek jautāt – kas ir tas, par ko šobrīd vēlaties runāt savās dziesmās?
Tieši par to – kas aiz krūtīm sēž –, jau arī ir stāsts. Protams, tā ir sirds. Emocijas – gan priecīgās, gan bēdīgās. Katra dziesma minialbumā stāsta par dažādām emocijām. Viena ir mīlestības stāsts, cita – piedošanas stāsts, citā runāju par attiecībām 21. gadsimtā. Kopā šis ir stāsts par to, kā jūtos es pati, kā jūtas mana sirds.
Svešvalodu apgūšanas pieredze skolā noteikti nāk par labu tekstu radīšanā gan latviski, gan angliski.
Līdz 9. klasei mācījos Rīgas Angļu ģimnāzijā, pēc tam – Rīgas Franču licejā. Angļu valoda ir tāda pamatīgāka, bet arī franču valoda kļūst arvien labāka. Liels prieks, ka šobrīd, esot Francijā, varu sarunāties ar vietējiem viņu valodā, saprotu viņus un viņi, cerams, arī mani. Valoda palīdz ne tikai mūzikā, bet arī komunikācijā ar cilvēkiem. Līdz dziesmai franču valodā gan vēl jānobriest.
Esat arī diplomēta politoloģe. Vai neesam zaudējuši talantīgu diplomāti?
Jā, esmu beigusi politologus Rīgas Stradiņa Universitātē. Šis diploms man ir daudz palīdzējis veidot attiecības ar cilvēkiem, bet kopumā universitātē iegūtās zināšanas mani ir pilnveidojušas kā cilvēku. Rakstu mūziku arī par aktuālām tēmām, par to, kas notiek pasaulē ap mums. Šis katrā ziņā ir vērtīgs diploms, esmu strādājusi arī Īrijas vēstniecībā.
Tad iznāk, ka ideju ceļojumam uz Īriju rosināja darbs vēstniecībā?
Tā bija interesanta sagadīšanās, ka “Zvaigznes ceļo” producente uzrunāja tieši mani, cilvēku, kurš ir ciešā kontaktā ar Īriju. Iznācis tā, ka šīs lietas dzīvē visu laiku mijiedarbojas. Īrija ir ļoti skaista zeme. Iepriekš esmu bijusi Dublinā un Belfāstā, lielo pilsētu centros, bet šoreiz bija vairāk dabas. Mēģināju parādīt to, kāda ir pati Īrija, kas nav tikai vieta, kur latviešiem meklēt darbu, bet arī vieta, uz kuru ceļot, apskatīt valsti, daudz ko skaistu redzēt un piedzīvot. Lielākais piedzīvojums bija Belfāstas, lielākās mūzikas pilsētas, centrā, kad bija iespēja dziedāt kopā ar kādu ielu muzikantu. Vēl arī izjāde ar zirgu kalnos bija īpašs moments. Sapratu, ka vēlos pamēģināt jāt ar zirgu vairāk hobija līmenī, pavasarī un vasarā noteikti atkal to pamēģināšu. Tas, manuprāt, ir labs veids, kā iegūt jaunus spēkus un atslēgties no ikdienas.
Ko Elizabete dara, kad viņa nedzied un nesacer mūziku?
Man ir interese par politiskiem notikumiem pasaulē, aktīvi sekoju līdzi aktualitātēm. Tad vēl kultūras pasākumi – koncerti, izstādes, muzeji. Tikko Parīzē biju franču mākslinieka Edgara Degā darbu izstādē Orsī muzejā. Kad savulaik dejoju baletu, man viņa darbi ar balerīnām tajos šķita ļoti iedvesmojoši. Vakar staigāju pa izstādi un jutu gan nostalģiju, gan iedvesmu. Man ir svarīgi kvalitatīvi pavadīt laiku, kas rosina jauniem darbiem. Arī ceļošana, manuprāt, katram cilvēkam rada piepildījumu un iedvesmu. Parīzē man ir iespēja atpūsties, satikt te dzīvojošo draudzeni un beidzot atsvaidzināt franču valodu – sajust man tuvās kultūras garšu. Ir plāns aiziet uz dzīvās mūzikas bāru, kur spēlē franču mūziku. Tā ir ļoti skaista, klausos to arī ikdienā, ir vairāki izpildītāji, kas man ļoti patīk. Iepriekš šeit biju pirms pāris gadiem – ir vēlme redzēt kaut ko jaunu.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Mūzika. Interese par notikumiem pasaulē. Mīlestība.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez mūzikas – klausīšanās, spēlēšanas, dziedāšanas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Mans pirmais minialbums “Kas aiz krūtīm sēž” – mērķa īstenojums un sapņa piepildījums.
Labākā izklaide?
Labākā kombinācija ir atpūta dabā kopā ar draugiem, tuvākajiem cilvēkiem.
Elizabetes dziesmas “Aizskrien laiks” videoklips:
