Indra Vālande, kam slimība atklāja kalnus un palīdzēja atgūt prieku 0
Vēža diagnoze, lai cik dīvaini tas šķistu, lika saņemties. Esmu pārliecināta, ka viss notiek uz labu! Jādzīvo ir tagad, tūlīt. Jo nezini, cik daudz pagūsi, cik tev ir atvēlēts.
Mana vīra aizraušanās ir kalni, tur viņš zaudēja roku. Es arī gribēju pamēģināt, jo agrāk nekad to nebiju darījusi.
Kalnos ir kaut kas maģisks, tur laiks apstājas, tu vairs nedomā par to, kas palicis lejā, par sadzīves lietām. Tur galīgi nav viegli, katrs solis prasa piepūli, bet tagad es jūtos laimīga. Milzīgs gandarījums, visvairāk – par sastaptajiem cilvēkiem. Dažādas tautības, dažādas diagnozes, dažādi vecumi – viens varētu būt man tēta vietā, cits – jaunāks par maniem bērniem, tomēr visi mēs lieliski sapratāmies. Neviens, itin neviens negaudās. Kalnos ausis var nolaisties jebkurā brīdī. Biju gatavojusies, tomēr tas izrādījās grūtāk, daudz grūtāk, nekā sākumā šķita. Tur ir ledājs, man ir bail no augstuma, bail no tām virvēm. Biju sasaitē ar Kristīni. Viņa ir brīnišķīga, iet pa priekšu, un tu redzi, ka viņa jūt tevi. Kad vairs nevari, samazina tempu, kad jūt, ka jau atkal vari, paātrina tempu, un virsotnē, kur ir nežēlīgi auksts, viņa ir tik organiski silta. Ar viņu ir drošības sajūta. Es neesmu no tiem, kas tā ļoti ķeras ap kaklu, latvietis atturīgais, bet Kristīne ar Kristapu man tagad ir kā ģimene. Šis piedzīvojums man ir uz mūžu. Kādreiz liku medaļas pie sienas, tagad zinu, ka esmu bijusi Monblānā.
Par aiziešanu ikdienā nedomāju. Vienīgais – negribētos paliatīvo aprūpi, bet, kas būs lemts, to pieņemšu. Citiem varu ieteikt izvērtēt situāciju un nepaļauties tikai uz viena ārsta slēdzienu. Kad otrajā krūtī atklāja bumbuli ar pavisam cita veida vēža šūnām, izrādījās, ka man pirmo ķīmiju nevajadzēja. Kopumā man nozīmēja sešas ķīmijas, no divām es atteicos. Saprotu, ka nedrīkst niķoties, bet zinu arī, ka nedrīkst ar ķīmijām novest sevi līdz pašnāvībai. Ja man līdzās nebūtu Riharda, es pēc tās vienas ķīmijas pa Baronielas dzīvokļa logu uz 6. tramvaju būtu uzmetusies.
Es nemudinu iet pie tantiņām vai neklausīt ārstiem, tomēr savu veselību un dzīvību nedrīksti akli nodot viena cilvēka rokās. Pēc ķīmijas tu nevari kustēties, tu nevari izkāpt no gultas, mokies ar sliktu dūšu, neko nevari paveikt.
Slimība noliek pie vietas. Pēc tam tu priecājies par katru kustību, par katru dienu. Tagad pēc tā kāpiena man ir milzīgs uzrāviens – gribas strādāt, darboties, dzīvot. Un tas ir lieliski.
