Dzīves melodija ar smaržu. Karīnas Tatarinovas dzīves izjūta 0
“Neesmu dziedātāja, bet aktrise, kura dzied,” precizē Karīna Tatarinova. Karīna stāsta dzīvespriecīgi, gandrīz vai izdzied. Dzirkstī gluži kā sulīgās ogas.
Gaidīt savu režisoru
Savulaik no Nacionālā teātra aizgāju un nokļuvu Teātra Observatorijā. Nenožēloju neko no šā teātra laika, ne par vienu izrādi nav kauns. Tomēr tā Observatorija, kuras dibināšanā un veidošanā piedalījos, ir beigusies.
Pašlaik esmu bez pastāvīgām teātra mājām, to ļoti pietrūkst. Mācos pacietību.
Ja gribu būt neatkarīga, nākas strādāt daudz vairāk. Pirms tam bija vienkārši – astoņos no rīta iegāju teātrī un iznācu laukā vienpadsmitos vakarā pēc izrādes. Tagad noskrienos, gan pati organizēdama, gan piedaloties dažādos projektos.
Teātrī reizēm mēdzu sabēdāties, ka dziedāšana paliek novārtā. Allaž esmu to darījusi, muzicējusi, mana pirmā izglītība ir kordiriģēšana. Lai gan teātra izrādēs netrūka dziesmu, uzstājos arī dziedošo aktieru ansamblī Drama, tomēr šķita par maz. Toties tagad – dubultā!
Tas ir līdzīgi kā apgalvojums, ka nekad nefilmēšos seriālā… Lūdzu! Uzradās seriāls Viņas melo labāk. Situāciju komēdija gan nav mans mīļākais žanrs. Patika filmēties Likteņa līdumniekos – tā bija tautai svarīga tēma, spēcīgi likteņi un spilgti personāži.
Dziedāt un piepildīties
Manu īsto balsi atrada vokālā pedagoģe Anita Garanča, viņa pavēra mani vaļā. Ļoti daudz deva tas, ka sāku dziedāt krievu kino romances. Tad dziesmas no Kusturicas filmām, dziesmas angļu valodā, Imants Kalniņš, Pauls… Klāt katrai – mans stāsts.
Koncertprogramma Karīnas romances arvien pilnveidojas. Ievilku romancēs arī Maiju [aktrise Maija Doveika]. Mūsu balsis labi skan kopā. Maijai ir tas, ko cenšos iegūt – viņa labi izstāsta dziesmu.
Kopā dziedājām arī Imantdienās Cēsīs. Spēku un drošību deva tas kosmoss, kas bija mums priekšā, tik silts un dziedošs – klausītāji.
Vasaras augstais punkts ir Dziesmu svētki. Man tas ir ļoti īpaši. Biju iekšā lielajā kopkorī – kaifs sadziedāties un lasīt dziesmu diriģentam no pirkstiem, saprast no žesta!
Varētu šķist, ka dziedāšana un stāvēšana garas stundas karstā saulē atņem spēku, bet notiek pretējais. Līdzīgi kā pēc labi nospēlētas izrādes – nogurums ir briesmīgs, fiziski esi lupatās, bet pieplūst ļoti daudz enerģijas.
Baudīt ar degunu
Esmu dzimusi un dzīvojusi pilsētā, Liepājā, tomēr bērnības vasaras pavadījusi Bernātos. Tur bija visi lauku prieki un darbi. Kopā ar omi esmu pat kūlīšus sējusi un statiņus likusi – krusttēvs kādreiz audzēja rudzus.
Man patīk kūts, sakoptas kūts smarža – pēc siena, piena, lopiem. Arī zāle, kad pļauj sienu. Tā smaržo lauki.
Esmu emocionāli atkarīga no smaržām. Mani skurbina nesen izskalotu jūras mēslu aromāts. Svaigi izmazgāta veļa, kas žuvusi saulē un vējā. Vienmēr domāju – kāpēc nav tāda smaržūdens, tas taču būtu lielisks.
Savdabīgi tīkami ieelpot mazpilsētas smaržu. Vai iebāzt degunu tikko iznākušas grāmatas lapās. Paostīt savu trusi Pekausi, viņam tāds tīkams kažociņš. Draudzene gan saka – Pekausis smaržojot pēc pižika. Bet es smejos – labs pižiks smaržo pēc laba truša!
Man ir jutīgs deguns. Visi slavē naktssveces eļļu, arī kviešu asnu eļļa esot laba. Izdevu bargu naudu, bet izrādījās – man netīkams aromāts. Lieliska ir argana eļļa, to lietoju gan sejai, gan ķermenim. Labi mitrina, iesūcas, padara ādu mirdzošu.
Trenēt kalnu izjūtu
Kad Observatoriju slēdza, draugi vilka līdzi ceļojumos pa pasauli. Biju arī Kilimandžaro, kāpu augšup. Pirms tam jau biju mēģinājusi rāpties pa sienu Materhornā, Alpos, staigāt augstkalnu sniegos.
Ceļu mugurā vairāk nekā 20 kilogramus smago somu un eju. Ir tikai kalns un es. Nav cita ceļa, citas izvēles – tikai jākāpj. Līdzās cilvēki, ar kuriem kopā tieku augšā.
Kalnos ir neprātīgi skaisti, gribu kāpt atkal un atkal. Galva tiek pilnībā izslaucīta no sadzīvisko nebūšanu drazām.
Tas nav alpīnisms, tomēr arī ne pastaiga. Ķermenim jābūt trenētam. Joprojām mācos kāpšanas tehniku: pareizi likt kājas, siet cilpas, iet pa vertikālu ledus sienu, drošināt – lai apstādinātu kāpēja kritienu pēc iespējas drošākā veidā. Kalni vairo izturību un raksturu.
Skriet ritmā, ar labsajūtu
Agrāk man riebās skriet, tas šķita pārlieku monotoni. Labāk patika aerobika, deju elementi.
Mēģinot Pepijas lomu Nacionālajā teātrī, – tā bija mana pirmā lielā izrāde – visu laiku bija jādzied, jārunā, jādejo. Sāku aizelsties. Horeogrāfs Alberts Kivlenieks ieteica doties uz sporta klubu, skriet pa trenažiera celiņu un dziedāt izrādes dziesmas. Tā iepatikās.
Tagad skrienu ar prieku. Ne jau uz ātrumu – savā ritmā un tempā, kā meditējot. Esmu pūce, varu rosīties gandrīz līdz rītam, tomēr sāku iet gulēt vismaz divos, lai spētu piecelties sešos un doties skriet. Man patīk mazās ieliņas, jožu un vēroju arhitektūru. Daži nami ir īsti jūgendstila brīnumi!
Vislabākais, protams, ir skrējiens pa Liepājas pludmali. Nevaru iedomāties sevi bez jūras. Pierīgā jau ir tikai nieka līcis. Man vajag, lai uzmet riktīgu bangu!
Jāņos sarūpēju sev kārtīgu treniņu – no Liepājas skrēju 12 kilometrus līdz Bernātiem, pēc svētkiem tāpat atpakaļ. Vēl lielāku attālumu izbraucu ar riteni – uz Nīcu pēc zemenēm. Skaisti!
Esmu divas reizes noskrējusi pusmaratonu. Sākumā bija bail, vai izturēšu, bet distances beigās pat nobrīnījos – un tas ir viss?!
Pierādīt sevi pasaulei
Cenšos apgūt pūķošanu, braukšanu ar kaitbordu. Lieliska sajūta, kad sāc izjust, saprast vēju… Pūķot nav viegli, taču mani dzen spītība. Tās dēļ arī iemācījos nedaudz braukt ar sniegadēli.
Bijām Alpos, tur ir gari nobraucieni, labāk izdodas noslīpēt slēpošanas prasmi. Mūsu kompānijas puiši brauca ar sniegadēļiem, viņi rosināja, lai, atgriežoties Latvijā, arī pamēģinu.
Pirmajā dienā nepārtraukti kritu, kūleņoju pamatīgi, kā tāds bumbieris. Visi domāja, ka metīšu plinti krūmos. Nepadevos! Esmu spītīgs radījums. Kad mācījos mūzikas skolā vai aktieros, vajadzēja tik kādam pateikt – tu to nevarēsi –, lai es piepūstu vaigus un izdarītu.
Apgūt iekšējo mieru
Ceturto gadu apgūstu cigun – pie instruktores Īrisas Celmas, viņa neļauj slinkot un līferēt.
Cigun ir brīnišķīgs, der jebkuram. Īpaši aktierim, jo māca elastību, kas šajā profesijā ir būtiski. Dod iekšēju mieru. Enerģiju var harmonizēt, sakārtot sevī, tad arī apkārt viss sakārtosies. Metode turklāt uzlabo veselību. Bet ir patiešām ar sevi jāstrādā, jo neviens nestāv klāt ar rīksti un nedzen.
Cigun skolo pacietībā. Tās man vēl pietrūkst…
Braukt nezināmajā
Labprāt ceļoju kopā ar draugiem, tomēr reizi gadā nepieciešams izmest loku vienai pašai.
Atceros brīnišķīgo klejojumu pa Grieķiju. Nāk autobuss, sēžos un braucu, kaut nezinu, kas galā sagaida. Paļaujos uz savu iekšējo kompasu, un tas vēl nav pievīlis.
Eju un austiņās klausos vietējo radiostaciju. Skan valoda, mūzika, dziesmas – tā vēl pilnīgāk izjūtu svešo zemi.
Uz visu mūžu gan negribētu pārcelties kaut kur citur. Jo man ļoti patīk atgriezties mājās. To izjūtu arī, no Rīgas dodoties uz savu dzimto Liepāju. Tur dzīvo mamma, māsa, krustmāte, draugi. Pārbraucu Liepājas robežu un jūtu – ir!
Esmu ansambļa cilvēks. Patīk teātris, jo tas ir kolektīvs darbs. Arī korī sadziedāties. Taču vienlaikus esmu laimīga improvizēt, saspēlēties, ar prieku sajaukt rāmjus.
Respektēt zirgu un vistu
Kopš bērnības mūsu mājās bija visādi dzīvnieki – kaķis un suns, kāmis, bruņurupucis, zivis un citi. Kādu laiku trīs būros mitinājās pat 35 papagaiļi.
Sākot dzīvot Rīgā, izdomāju iegādāties bruņurupuci. Bet – no zooveikala pārnesu trusenīti. Tagad pie manis mitinās Pekausis, ko saņēmu mantojumā no Indras Rogas.
Ja neceļos, trusis lēkā pa virsu, modina. Pieradis, ka rīta agrumā dodu viņam vitamīnus, laikam kļuvis no tiem atkarīgs.
Izrādē Ja tevis nebūtu. Kabīrija piedalījās vistas. Rēzijai Kalniņai bija melna, man – brūna. Liela, apaļa un silta, tāda neatkarīga. Jutos laimīga turēt viņu rokās.
Visvairāk mani sajūsmina dzīvnieku ausu galiņi, tie ir tik mīksti. Un lūpas. Īpaši zirgam – lielas un samtainas. Zirgs ir tik skaists! Uzkāpju mugurā, un zem manis ir varens ķermenis, elpojošs un silts. Zirgs jau jūt, ka izturos pret viņu ar pietāti – nes tur, kur iedomājas.
