Romans Lācis: Ārsts nav Dievs, eitanāzija ir nogalināšana 0
Romans Lācis, sirds ķirurgs
DZIMIS 1946. gada 1. janvārī. STRĀDĀ P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā par Sirds ķirurģijas centra vadītāju, Rīgas Stradiņa universitātes ķirurģijas katedrā par profesoru. 2002. gadā veicis pirmo sirds transplantāciju Latvijā. SAŅĒMIS Triju Zvaigžņu ordeni, LZA Paula Stradiņa balvu un citus apbalvojumus. PRECĒJIES ar kolēģi, centra virsmāsu Sandru Lāci, ģimenē meita Ilze un dēls Jānis, no iepriekšējās laulības – meitas Anda un Sandra.
Ķirurgam Romanam Lācim pateicībā par atgūto veselību ļaudis pat rokas bučojuši. Dakteris saka – tas jau par traku, viņam pietiek ar paldies, kas nācis no sirds. Par ieguldījumu kardioķiruģijā Latvijas Zinātņu akadēmija šā gada nogalē R. Lācim piešķīra savu augstāko apbalvojumu – Lielo medaļu, Borisa un Ināras Teterevu fonds vēl piedevām – desmit tūkstošus eiro prēmiju.
Romans Lācis pirms operācijas savam palīgu “orķestrim” uzsauc konfektes. Ar saldumiem dakteriem īpašas attiecības, viņš nosmej. Kādreiz vai katrs pacients uzskatīja par pienākumu uzdāvināt “Laimas” asorti kasti, tās dabūjušas pat iesauku “ārstu gardums”, bet šokolāde gan no ilgas glabāšanas parasti izskatījusies kā appelējusi.
Nočaukst papīriņi, radio noziņo, ka pulkstenis ir viens un desmit minūtes, darbs var sākties. Uz operāciju galda gluži kā stikla kalnā zili zaļos palagos ievīstīts pavecāks vīrs. Trīs stundās un piecdesmit minūtēs viņš tiks pie jauna sirds vārstuļa un trīs asinsvadiem. – Nekas sevišķs, – nosaka Lācis, tā ir viņu ikdiena – sirds, kas ar kaļķi aizaugusi kā tējkanna, nosprostotas aortas. Lai gan patiesībā katra šāda operācija ir dzīvības cena kādam cilvēkam un augstākā pilotāža ķirurgam. Viņam tādas skaitā jau 4409.
Cik cilvēkus gadā jūs tā saremontējat?
Sirds ķirurģijas centrā veicam nedaudz vairāk par tūkstoti operāciju, taču vajadzība ir vēl lielāka. Pašam sanāk ap 200.
Šim vīram paveicās, ja zināms, ka katru dienu no sirds un asinsvadu slimībām Latvijā vidēji nomirst 40 cilvēku.
Agrāk viduslaikos epidēmija bija mēris – mūsdienās tās ir sirds un asinsvadu slimības. Mēs šai ziņā Eiropā esam vieni no līderiem. Kardiologiem nepatīk tas, ko saku, viņi apgalvo – tās ir muļķības, ka tik daudzi iet bojā no vienas grupas slimības, pie vainas esot nepareizas diagnozes.
Vai mūsu medicīnas līmeni vērtējat kā augstu?
Medicīnas līmenis nav slikts, kardioloģija un kardioķirurģija noteikti ir Eiropas un pasaules līmenī. Viennozīmīgi!
Kā tas iet kopā ar lielo mirstību?
Mēs par to runājam ar studentiem, arī ārzemniekiem. Prasu viņiem: ko darīt? Viņi saka – izglītot cilvēkus. Prevencijā tas ir numur viens. Manā izpratnē svarīgi, ka jūs savai veselībai vispār pievēršat uzmanību – izmērāt asinsspiedienu, reizi gadā dodaties pie zobārsta, nevis gaidāt, kad uzpamps vaigs, apmeklējat higiēnistu – cik tad mums pie viņiem aiziet? Man ir aizdomas, ka cipari ir ļoti slikti. Ideāli, ja, sākot no 20 gadiem, noskaidrojat, kāds ir holesterīna līmenis asinīs. Jums tas jāzina!
Savējo zināt?
Viegli palielināts. Ja tas notiek ilgstoši, jāsāk koriģēt, ko var darīt ar tabletēm, taču vispirms vajag padomāt par diētu – ko jūs ēdat?
Neko labu un par daudz – Eiropas Savienībā esam otrajā vietā aptaukošanās ziņā, ceturtajai daļai bērnu ir liekais svars vai aptaukošanās.
Vai tā ir? Es to apšaubu… Kad staigā pa kādu no Amerikas pilsētām, tad gan var redzēt metabolo sindromu (vielmaiņas traucējumi. – Red.), tur ir vienkārši traki.
Un vēl Latvijā gandrīz trešā daļa ir smēķētāji, kurus jūs ar savu brigādi glābjat par lielu naudu.
Esmu nikns pret smēķētājiem. Lai gan mans galvenais darbs nav prevencija un pāraudzināšana, bet ārstēšana. Un ne jau visas šīs slimības saistās ar riska faktoriem, ir jau arī ģenētiskā predispozīcija.
Foto – Ernests Dinka, EPA/LETA, PRIVĀTAIS ARHĪVS
