Elpot brīvi un politnekorekti. Armands Kalniņš vērtē „Spēlmaņu nakts” procesus 6
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pievērsties “Spēlmaņu nakts” balvām un to pasniegšanas ceremonijai vienmēr ir svarīgi, lai apzinātu to, kāda ir Latvijas teātru attīstība un kas vērtētāju skatījumā ir visbūtiskākais. Žūrijas lēmumus kritizē vienmēr, bet īpaši žēloties par tiem nav vērts pat tad, ja kaut kas šķiet nepareizi. Mākslas vērtējumos vienmēr būs konstatējams subjektīvisms.
Četru laureātu veikumu man nav vēl izdevies noskatīties, kaut būtu gribējies (laikmetīgās kameroperas “Tagadne (Time Present)” iekļaušana balvu sarakstā gan ir negaidīta).
Vispārinot teātru uzvaras, iezīmējas vairākas interesantas tendences: Dailes vara, brīvība un tiesības uz politnekorektumu, telpas mīlestība, elpošana nepamanāmāk.
Vispirms jāatzīmē Dailes teātra ievērojamais pārsvars (no trīspadsmit balvām – sešas, ja ieskaita līdz šim ar dailēniešiem cieši saistīto Dmitriju Petrenko), tātad – īsts triumfs, ko “sen bijām pelnījuši”. Teātra sasniegumi nudien ir ievērojami, un nekādi nevar apgalvot, ka Dailei izrādīta īpaša labvēlība, lai nostiprinātu pārmaiņas tajā (“bija slikti, nu ir labi”).
Vitas Vārpiņas sasniegums “Ārstā” ir tik nozīmīgs, ka nav iekļaujams tikai vienas teātru sezonas izcilību robežās. Radīts pretrunīgs tēls, kura pārliecība tiek pārbaudīta un kur var atrast uzskatu plaisas. Roberts Aiks lieliski adaptējis Artura Šniclera lugu “Profesors Bernardi”, akcentējot ne tikai antisemītismu, bet arī citu “mazākumgrupu”, kas saistās ar rasi, reliģisko pārliecību, pasaules uzskatu, seksuālo orientāciju, (ne-)sadzīvošanu mūsdienu sašķeltajā sabiedrībā, turklāt – arī pārspīlēta politkorektuma blaknes.
Būtu grūti saprast, ja netiktu apbalvota Ieva Segliņa Rainīša lomā (formāli – it kā “otrā plāna” darbs). Man šis Rainis šķiet visīstākais no līdz šim redzētajiem, jo izpauž viņa būtību. Gada izrāde “Smiļģis” savukārt simbolizē ne tikai Dailes atjaunotni, bet arī iezīmē perspektīvu teātra attīstības virzienam kopumā.
Gan balvu piešķiršanas raksturojumos (citēju: “saruna par vientulību, depresiju un citādību” Leļļu teātra “Kioskā” vai “vēsturiskās apziņas modināšana bez agresijas un didaktikas” – “Mans kaimiņš ebrejs” Rēzeknes teātrī “Joriks”), gan daudzās laureātu runās tika uzsvērts, ka mākslai jābūt brīvai, jābūt tiesībām uz politnekorektumu. Gandrīz jebkura māksla vismaz kaut kādā ziņā nav politkorekta, jo parasti tā provocē pārdomu veidošanos (jo nekorektāks darbs, jo vairāk). Varbūt “murāļa gadījums” uzjundīja šo spējo brīvestības prasības kaisli? Domāju gan, ka kopumā sabiedrība itin labi pieņem arī atšķirīgo pat tad, ja tas nepatīk, bet savdabīguma noliedzēji, kā ierasts, ir skaļāki. Cenzūra mums nedraud, bet pašcenzūra gan ir iespējama. Tomēr labāk uztraukties preventīvi, jo nevajadzētu gaidīt to brīdi, kad būs par vēlu.
Scenogrāfijai piešķirtas piecas balvas (vairāk nekā trešdaļa no laureātiem, daži apbalvojumi ir dalīti ar citu jomu māksliniekiem): mākslinieču apvienība “Grāfienes” – izrāde “Kiosks”, Ieva Jurjāne – “Smiļģis”, Pamela Butāne – “Mans kaimiņš ebrejs”, Marija Ulmane par vairākiem sasniegumiem kopumā, Krista un Reinis Dzudzilo un Andrāšs Juhāss – “Degunradži”. Tātad šī žūrija izrāda acīmredzamu telpas mīlestību. Pamatojumi to piešķiršanai gan atšķiras.
Balvām esot devīze: “Teātris elpo”. Simboliski un cerīgi. Tomēr, ja faktiski nav novērtēts Nacionālais teātris (aktuālais “Sapnis vasaras naktī” vai brīvi negantais un “nekorektais” “Riests”), Jaunais Rīgas teātris (politnekorektās “Krizantēmas”), Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, Daugavpils, Valmieras un Liepājas teātri, vai tas nozīmē, ka šajos kolektīvos “mākslas gaisa” kvalitāte ir nepietiekama? Ja nav izcelta neviena vīriešu loma, vai tas liek domāt, ka “radošā skābekļa piesātinājums” aktieriem ir problemātisks (varbūt politkorekti uzsvērta avangardiska dzimumneitralitāte, sekojot Berlīnes kinofestivāla priekšzīmei)? Nav pamanīta tik daudzu teātru elpa? Labi zināms, ka grūti šai laikā bija visiem, un daudzi sekmīgi centās pārvarēt nedienas, tāpēc būtu labi sajust, ka to saprot un nepārprotami atbalsta.
Balvu piešķiršanas pamatojumu formulējumi ir izdomāti bagātīgi (piemēram, “huligāniskā atsperīgumā”, “pulējot un asinot aktieru profesionālos ieročus”, cik tēlaini!), tiesa gan, atkailinātība (ne fiziskā nozīmē, jo to žūrija neakcentēja) tiek uzsvērta atkārtoti: “atkailināta patiesības pakāpe” Klāva Kristapa Košina “Konklāvā” un Jāņa Šipkēvica “atkailināts ceļojums”, tā stiprinot cīņu pret politkorektumu mākslā.
Piedāvājums teātriem izvirzīt nominantus noteikti ir turpināms, sacensībai izvirzot izrādes, režisorus, aktierus. Tad žūrijai nebūtu jāsūrojas, ka jānoskatās pārlieku daudzas izrādes. Tas neizslēdz iespējas vērtētājiem piešķirt speciālās balvas kam īpaši iemīļotam. Nav atrisināts jautājums par skatītāju viedokli, atzīmējot sezonas sasniegumus. Šoreiz tas netika apzināts.
Vai tika domāts, ka posta laikos skatītāji izrādes neskatās vai bija organizatoriski pārāk sarežģīti? Turpmāk gan to vajadzētu precīzāk izzināt. Bieži apgalvots, ka skatītāji teātrī ir vissvarīgākie, viņu atzinība esot visbūtiskākā. Cerams, ka tie nav tikai vārdi.
Iepriekš skatītāji varēja balsot tikai par žūrijas nominēto, taču viņiem var būt pavisam citas domas par to, kas teātros ir vērtīgs. Ja teātri balvām nominē ierobežotu izrāžu skaitu, tad tās spēj noskatīties un vērtēt daudzi. Iespējams cits risinājums: rīkot konkursu, lai noteiktu kādus piecus aktīvus skatītājus, kuri vēlētos piedalīties neprofesionāļu žūrijā. Neapšaubu profesionālu vērtētāju nozīmi, bet “tautas balsi” izzināt būtu vērts.
Balvu pasniegšanas ceremonija bija aizraujoša un aizkustinoša. Teātru vēstījumi savā dažādībā bija ļoti interesanti, varēja izjust, ka māksliniekos ir uzkrāta enerģija, kuru šai laikā ikdienas darbos nav iespējams pilnībā iztērēt, un nu tā brāzmaini izlaužas. Balvas par mūža ieguldījumu teātra mākslā saņēmušā komponista Imanta Kalniņa mūzika bija trāpīgi izvēlēta, parādot viņa talanta daudzveidību.
Elpojam dažādi!
Plašāka informācija pieejama: http://spelmanunakts.lv/2021/11/24/pasniegtas-spelmanu-nakts-2020-2021-balvas/
