Elīna Bākule-Veira: “Man šķita, ka dzeja ir pazudusi. Gluži kā ar mīļoto cilvēku. Un ļoti iespējams, ka dzeja arī ir mana lielākā mīlestība-kaislība.”
Elīna Bākule-Veira: “Man šķita, ka dzeja ir pazudusi. Gluži kā ar mīļoto cilvēku. Un ļoti iespējams, ka dzeja arī ir mana lielākā mīlestība-kaislība.”
Foto no personiskā arhīva

“Es dzirdu baltos dzidros.” Elīnas Bākules-Veiras dzeja 0

Elīna Bākule-Veira (1981) ir dzejniece, literatūrā darbojas kopš 2002. gada. Par dzejoļu krājumu “Zilonis okeāns” (“Pētergailis”) 2016. gadā saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā “Spilgtākā debija”. Studējusi filmu režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, ir vairāku īsfilmu autore. 2018. gadā iestājusies Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas doktorantūrā, raksta disertāciju par digitālo dzeju, meklējot dzejas “paplašinājumus” audiovizuālājā telpā.

Reklāma
Reklāma

– Kur tu esi pazudusi?

Veselam
Kas notiks ar tavu ķermeni, ja neēdīsi zupas – ļoti interesants fakts
“Esmu skolotāja. Un ir divas Ziemassvētku dāvanas, ko mēs tiešām ienīstam!”
3 lietas, ko nedrīkst glabāt mājās: tās sola bēdas un nelaimes
Lasīt citas ziņas

E. Bākule-Veira: – Zini, lai arī neslēpjos, man arī brīžiem sāk šķist, ka esmu pazudusi. Laikam tie ir tādi periodi. Ideju, aizsāktu un arī pabeigtu darbu gan netrūkst…

Strādāju pie otrā dzejas krājuma, tas drīz būs dadarīts, vēl gaidu pēdējos brīnumus iz dzejas gaisiem, maisiem.
CITI ŠOBRĪD LASA

Pagājušajā gadā rakstīju scenāriju Dzintras Gekas dokumentālajai filmai “Katra diena simtgadē”. Rakstu disertāciju. Mēģinu apgūt “Unity”, kas ļautu pārnest dzejoļus virtuālās realitātes telpā. Ākstos arī ar dažādiem mūzikas ierakstiem, top kaut kas šķietami interesants. Ir iesākts scenārijs pilnmetrāžas spēlfilmai. Arī šo un to filmēju, dokumentēju. Un dažkārt pavisam apstājos.

– Tu dzīvo Latvijā?

– Dzīvoju, dzīvoju Latvijā. Sēņoju, cīnos ar krūmiem un zāli, priecājos vai šķendējos par laikapstākļiem.

– Tu raksti arī angļu valodā?

– Es iesāku rakstīt dzeju angļu valodā studiju laikā ASV. Un arī vēl kādu brīdi pēc atgriešanās Latvijā turpināju rakstīt angliski, domājot, ka tas garantēs anonimitāti, ka būšu attālināta no atsauksmēm, spriedumiem, saglabāšu lielāku tīrību teksta priekšā. Bet tas tā – sen pakūpējis nodoms. Arī tie teksti laikam zuduši, vairāki datori nosviluši, aizvīrusoti.

– Kā tev sokas ar otro krājumu?

– 2016. gadā pabeidzu studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Tas bija ļoti intensīvs laiks. Rakstīju scenārijus, filmēju. Starp lekcijām un brīvdienās pelnīju iztikai – strādāju par pavāri kādā Rīgas vietiņā. Dzeja pavisam pakūpēja tajā laikā. Un grūti bija atgriezties.

Ļoti ilgojos, atsāku rakstīt, bet ilgi nespēju izsisties cauri tiem rētaudiem, krevelei.

Man šķita, ka dzeja ir pazudusi. Gluži kā ar mīļoto cilvēku. Un ļoti iespējams, ka dzeja arī ir mana lielākā mīlestība-kaislība (kas gan nav viens un tas pats). 17 gadi. Nevar stundās un zirgjaudās izmērīt to enerģiju, kas ielikta dzejas meklējumos. Jā, brīžiem šķiet, ka otrais dzejas krājums ir daudz dziļāks, pārāks par pirmo, un brīžiem tas šķiet pavisam sabrucis.

– Kā Laligabas balva ir ietekmējusi tevi?

– Nu, lūk… Lielākais gandarījums taču ir dzejas telpa, ko sevī izcīni, papilddimensija, spēles laukums, brīvība. Un pēkšņi tajā uzrodas skatītājs. Tu vairs nevari tik brīvi “tekstuālu uzvaru” svinēt viens. Jā, bet balvā saņēmu arī tādu trīsstūrainu lampiņu, un tā ir foršākā lampiņa, kāda man jelkad bijusi. Jau pagājuši trīs gadi, vēl nav izdegusi. Tās gaismā man patīk lasīt, rakstīt. Ir kaut kas īpašs. Bet arī klātesošs!

Reklāma
Reklāma

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ir patīkami satikt pazīstamo sirreālo vienkāršību, kas šķietami apdullina. Varbūt tas ir arī pilnmēness, un šī dzeja ir tās tīrākais koncentrāts. Par spīti lielajiem, saules pilnajiem tekstiem, neaizmirsīsim arī par mazo formu tiekšanos iekļūt mūsu mājokļos cauri vecmodīgajiem “dienas aizkariem”.”

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Elīnas Bākules-Veiras jaunākās dzejas kopu

*

Viņš pamērcēja čību

Un iekļuva dienā

Viņš iesēdās mašīnā

Un pakustināja tuvo un tālo

gaismu

Smidzināja bēdīgs

visaptverošs sānu lietus

*

Kā maisiņš maisiņā

Novembris decembrī

Tāds garš paldies

Ziemas elpceļš tevī

Tam visam ir jēga

Kā elizabetes iela

Tikšķ šķīvītis ar zelta maliņu

Tikšķ siltie kantainie radiatori

*

Manā istabā brālis

Ēd zilu plastmasas kubu

Skatoties lista tarantella notīs

Es viņam izplūcu matu kušķi

Pavasarī

*

Lēkā neliela ieliņa

Tieva pāršķēlusies ieliņa

Pretim brauc teicams riteņbraucējs

Tu ej kā no zelta

Tu ej uz teicamu garenu

notikumu

**

Šis ir fragments

Pa ielu staigā sieviete

Sarkanā jakā viņa staigā

ātrāk un

Kad uz to paskatās

Pasaule čaukst

*

Sieviete ar rīgas seju

Sieviete ar gariem zābakiem

Sieviete ar zaļo gaismu

Sieviete mirgo

Sieviete maina krāsu

Sievietei blakus mirgo

Sieviete rīga

Izskaita naudu

Sieviete ar somu

Sieviete patiesība

Sieviete parks

*

Uz galda ir burciņa

Burciņā ir bultiņa

Sieviete ēd cukuru

Un skatās uz marsu

*

Veca vasara

Kaimiņš ēd jāņogas

Kaimiņiene staigā ap

pumpi

Es dzirdu baltos dzidros

Ods izlido no dārza

Cilvēkā ieiet dvēsele

Gara ābola miza

**

Kaimiņienes pierei

Pieskāries slapjš ābols

Viņa redz putekļus

Un spokus

Pazūd viens dostojevska sējums

Pazūd cilvēks n

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.