“es gribu būt Tā Kunga eņģelis” 0
Linda Kilevica (1970) dzimusi Rīgā. Beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē (1993), ieguvusi filoloģijas zinātņu doktora grādu literatūrzinātnē (1999). Strādā novada laikrakstā “Latgales Laiks” Daugavpilī, galvenās redaktores vietniece.
Iznākušas divas dzejas grāmatas “Es elpoju tevi” (1994) un “Parīzē šorīt līst” (2007). Publicējusies Daugavpils un Daugavpils novada ikgadējā kopkrājumā “Dzejas dienas”, ir šī izdevuma latviešu tekstu redaktore.
– Esat mazrakstītāja. Kāda ir dzejoļu atnākšana – spilgti uzplaiksnījumi, kas jāpieraksta; idejas, kas jāietver poētiskos tēlos, vai kā citādi?
– Dzejoļi nāk pa daļām. Reizēm atnāk kāda sajūta, tēls vai doma. Ar to ir jāstrādā, dzejolis ir jārada. Emocijas piemīt visiem cilvēkiem, ar tām ir par maz, lai uzrakstītu ko oriģinālu. Pasaulē nav tik daudz koku, lai pietiktu papīra sliktiem dzejoļiem.
– Kurš latviešu dzejnieka dzejolis – vai cits literārs notikums – jūs pēdējā laikā īpaši uzrunājis un kādēļ?
– Gaiķu Māra publikācijā portālā “satori.lv” dzejolis: “kamēr debesu ceplī pasaka atdziest / mirst mana dzeju dodošā pasaku govs”. Patiesībā tieši šīs divas rindas. Jo ikvienu jau uzrunā tikai tas, kurā viņš atpazīst sevi.
– Promocijas darbu veltījāt Akuratera dramaturģijai, esat strādājusi teātrī, rakstījusi arī tekstus dramatizētiem uzvedumiem. Kas saista dramaturģijā, teātrī?
– Teātri iemīlēju bērnībā, iespējams, tāpēc ka pašai patika pabūt izdomātās pasaulēs. Vēlāk saistīja dramaturģija kā izpētes objekts, sāku arī nodarboties ar teātra kritiku. Grūti ir izskaidrot mīlestību, tā vienkārši pastāv. Šobrīd arī darbojos Daugavpils novada amatierteātrī “Trešais variants”. Lomas ir iespēja mērķtiecīgi strādāt ar sevi un gūt lielu gandarījumu no ansambļa kopīgā darba.
***
mans mīļais staigā kā kaķis
tikai tumsā basām un klusām kājām
saule iekrīt aiz pamales
visiem skauģiem kā akmens rīklē
aizturu elpu
apstājas vējš
diena atnāk
pa neaizbirušām kaķpēdiņām
***
viņi pabeidz viens otra domas
glāstus un aizlauztas šokolādes
smejas par muļķīgu kaķa bildi uz krūzītes
un nēsā matos viens otra smaržas
viņi uzmeklē sīkās plaisiņas
uzliek tur rokas
līdz viss ir gluds un aizmirsts
viņi uzmeklē dziļās rētas
lai atcerētos un mestu līkumu
viņi ir radījuši viens otru
un pārsteigtais Dievs dodas pārbaudīt
vai tik Ēdenes vārti joprojām ir labi aizslēgti
***
es gribu būt Tā Kunga eņģelis kuru visi pazīst
jo viņam par patvaļību anulēja dzīvesvietas deklarāciju
nevaru sagaidīt taisnīgo tiesu un iešu ka pati ar visu
kas gadās pa rokai un visu kas neturas sirdī iekšā
savārījies biezs un karsts iešu aci pret aci un zobu pret zobu
un kad mani par to metīs lejā lidošu un slavēšu zemi
apsegšos ar bedri un beidzot iemigšu laimīga
***
kas ir otrā pusē vārdiem
un kur tie paliek kad sākas aptumsums
paisums un bēgums reizē iztukšo acis
pilnvārdu aptumsums
neejiet otrā pusē
tur kur var dabūt dzejoļus
***
tango par melnajām acīm
smaržo izmircis soliņš
viņš klausās uz priekšu saliecies
rokas tur lietussargu kā neiemestu vēstuli
tikai mugura nodod dziesma ir smaga
mati vēl nesirmo labi gēni un nejauks raksturs
labākie sargi pret novecošanu
tikai mugura nodod dziesma ir rūgta
atmiņas vasaras lietū tik ātri bojājas
***
pīlādži esot jānomērcē
lai iziet laukā rūgtums
saldās ogas arvien tiek citiem
man – tikai pīlādžu ūdens
rūgtā dzira un sauja gružu
arī pa sīkam kukainītim
vēl izskalot bļodu no smiltīm
un satumstot nolikt vecajā vietā
zem pīlādžkoka
