Apokaliptiskās priekšnojautas 1
Daudzi zinātnieki uzskata, ka dažādu traģēdiju, avāriju un kataklizmu cēloņi saistīti ar kosmiskā starojuma radīto ietekmi uz zemeslodi. Daži cilvēki acīmredzot spējīgi sajust šīs iedarbības, tādēļ viņiem izdodas “ieraudzīt” liktenīgos notikumus no liela attāluma vai pat vēl ilgi pirms tam, kad tie reāli notiek.
1966. gada 21. oktobrī Britānijas kalnu ciematiņu Aberfānā apraka ogļu grumšļu plūsma. Stihiskā lavīna iznīcināja daudzas mājas un sabiedriskās ēkas, tostarp skolu. Dienu pirms nelaimes deviņgadīgā Erila Džounsa redzējusi sapni, kurā viņa dodas uz skolu, bet skolas ēkas vietā ierauga kaut kādu melnu masu.
Erila gāja bojā kopā ar citiem bērniem, kuri liktenīgajā dienā bija devušies uz skolu. Pravietiskus sapņus par Aberfānas dabas katastrofu redzējuši arī citi cilvēki, turklāt pat tie, kuri atradušies 100 kilometrus no šīs vietas. Kāda sieviete sapnī redzējusi, ka pa nepazīstamu ielu skrien bērns, bet viņam nopakaļ – melna plūsma, savukārt cits bērns, šausmu pārņemts, kliedz telefona būdiņā, ko apšļāc dubļu lavīna. Vēl kādam rādījies melnu zirgu bars, kas skrien no kalniem uz ciematu. Bet kāds vīrs vienkārši izdzirdējis sapnī vārdu “Aberfāna”, lai gan tobrīd viņam nebija ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt. Mildenas kundze sapnī novērojusi, kā no zemes izceļ nosmakušu bērnu līķus. Pēc trim dienām šo pašu epizodi no sapņa viņa jau vēroja TV ziņu reportāžā. Bet kāds Kentas iedzīvotājs sapnī pat precīzi informēts par gaidāmās katastrofas datumu. Tiesa, viņš nezināja, kam tieši mistiskajā datumā jānotiek.
Daudziem cilvēkiem, kuri kādu zaudēja 2001. gada 11. septembrī, bijušas vīzijas – viņi redzējuši savus tuviniekus, kuri pat pēc nāves ieradušies pie viņiem, lai atvadītos. Bojāgājušo tuvinieki bieži stāstījuši par dziļu pasauli, kuru viņi sajutuši, kad viss bijis beidzies. Starp 11. septembra varoņiem bija arī 24 gadus vecais Velless Krovzers. Viņš bija viens no brīvprātīgajiem, kurš palīdzēja glābt citus. Dažas nedēļas pirms traģēdijas pēc dabas dzīvespriecīgais optimists Velless izskatījās nomākts. Viņš teica savam tēvam, ka, iespējams, pametīs darbu akciju tirgošanas jomā un strādās par Ņujorkas ugunsdzēsēju. Un viņš arī kļuva par brīvprātīgo ugunsdzēsēju.
Dažas nedēļas pirms traģēdijas viņš teica mātei: “Nezinu, ko tas nozīmē, bet nojaušu, ka man jākļūst par daļu no kaut kā patiesi liela.”
Kopš tā laika māte nepārstāja raizēties par dēlu, bet dienu pirms liktenīgā 11. septembra bijusi gandrīz vai panikā, it kā sajutusi, ka notiks kaut kas patiešām šausmīgs. Naktī pirms katastrofas viņa mājās gribēja ieslēgt datoru, bet, ieslēdzies vien uz minūti, tas pārstāja darboties. Tonakt viņa nespēja iemigt.
Kad sešos no rīta viņa devās uz sporta zāli, ejot pāri tiltam, piepeši ienāca prātā doma: “Šodien es miršu.” Taču nomira nevis viņa, bet viņas dēls. Tāpat kā citi bojāgājušo tuvinieki, arī viņa pavadīja sekojošās stundas un dienas, apzvanot Ņujorkas slimnīcas, lai noskaidrotu, vai kādā nav viņas dēls. Trešajā naktī bijusi sajūta, ka dēls atrodas viņai līdzās. Pēkšņi pārņēma pilnīga miera sajūta. Viņa faktiski dzirdējusi, kā viņš saka: “Viss ir labi, mammu. Viss ir labi.” Viņa zināju, ka dēls ir miris, un zināja, ka slimnīcās viņu neatradīs. Viņa līķi atrada tikai 2002. gada martā starp ugunsdzēsējiem un glābējiem, kuri atradās Dienvidu tornī.
