Drīkst laulāt, nedrīkst pieņemt grēksūdzi 19
Jautāju arhibīskapam Z. Stankevičam, kāpēc šis notikums – precēta diakona ordinēšana – ir nozīmīgs. Vai tas liecina, ka tagad katoļu baznīcā veidojas jaunas tradīcijas? Ja diakona amats bijis jāpilda topošam priesterim, vai tas nozīmētu, ka turpmāk katoļu baznīcā kalpos arī precēti priesteri?
Vatikāna II koncila dokumentu krājumā tiek runāts par to, ka baznīcā ir dažādi kalpojumi, lai baznīca varētu attīstīties un uzplaukt, skaidro arhibīskaps: “Vatikāna II koncilā baznīcas tēvi secināja, ka šī diakona pakāpe ir vajadzīga, un tika lemts, ka tā būtu jāatjauno. 1967. gadā, tas ir, divus gadus pēc koncila noslēguma, pāvests Pāvils VI izdeva oficiālu dokumentu, ar kuru tika atjaunots šis kalpojums.”
Baznīcas hierarhijā ir trīs svētību pakāpes: bīskaps, priesteris un diakons. Līdz Vatikāna II koncilam diakons bija tikai pārejas pakāpe ceļā uz priestera amatu. Bija pagaidu diakoni, kuri gaidīja priesterības svētību, – kandidātam uz priesterību vismaz pusgads bija jākalpo kā diakonam.
Latvijā katoļu baznīcā katedrālē kalpo diakons Gunārs, taču viņš ir neprecētais diakons. Otra kategorija ir precētie diakoni, kuru Rietumos katoliskajā baznīcā jau ir daudz. Pārņemot daļu no priestera funkcijām, diakons atslogo priesteri. “Viņš var darīt visu to pašu, ko priesteris, izņemot svinēt Euharistiju, pieņemt grēksūdzi, piešķirt slimnieku sakramentu – iesvaidīt ar eļļām, dot sakramentālo svētību,” stāsta arhibīskaps. Diakoni drīkst laulāt, kristīt, vadīt katehēzi, apbedīt.
Z. Stankevičs uzsver, ka diakonu galvenā ir nevis priesteriskā, bet gan kalpošanas funkcija, un caur roku uzlikšanu viņi saņem īpašu svaidījumu šīs misijas pildīšanai. Diakoni kļūst līdzdalīgi arī baznīcas pārvaldē. Diakonam paredzēts iesaistīties baznīcas žēlsirdības darbā, kā arī ekonomisko jautājumu risināšanā.
