Ikdiena nemitīgās bailēs! Divu bērnu mammai nekādi neizdodas “aizbēgt” no bijušā vīra, kurš 16 reizes pārkāpis tuvošanās aizliegumu
0
Pērnā gada vasarā jau rakstīju kādu attiecību stāstu par sievieti, kura piedzīvo ļoti smagu šķiršanos. Ir pagājuši gandrīz 9 mēneši, taču sievietes ikdiena joprojām aizrit bailēs, tāpēc vēlos vēlreiz aktualizēt šo tēmu.
Šoreiz apzināti nevēlējos jautāt ne policijas, ne tiesas komentāru, jo tam šajā kontekstā nav lielas nozīmes, vairāk vēlos pievērst uzmanību tematam kopumā, cik svarīgi ir atbildīgi veidot attiecības un cieņpilni tās šķirt, ja vairs nav iespējams sadzīvot. Cik svarīgi ir rūpēties par bērniem, izmantot dzīves sniegtās iespējas un labot pieļautās kļūdas. Un kā reizēm spēku ir jāmeklē pašiem sevī, jo no ārpuses to nav iespējams saņemt.
Toreiz…
Bet vispirms īsumā atgādināšu pašu stāstu. Turpināšu pāri, par kuru ir stāsts, saukt par Janu un Māri. Viņi savulaik iepazinās uz kuģa, strauji izveidoja attiecības un iemīlējās, lai gan Jana atradās grūtā dzīves posmā – daktere bija konstatējusi pilnīgu neauglību. Tiesa gan, tā izrādījās kļūda un sieviete drīz vien palika stāvoklī. Drīz vien vīrietis sāka parādīt īsto dabu un sekoja pirmā pļauka, kuru gan viņa piedeva. Taču velti – viss turpinājās, tikai klāt vēl nāca pēcdzemdību depresija. Sekoja arī brutāla sišana bērna acu priekšā, kad Māris pārnāca mājās piedzēries. Reiz pat nācies izlikties par beigtu, lai viņu pārstāstu sist. Policija to allaž klasificējusi kā ģimenes konfliktu, veikusi pārrunas, taču viss turpinājies, kamēr Jana nevarējusi atrast variantus, kā pārtraukt šo murgu.
Kad Jana vardarbīga seksa rezultātā palika stāvoklī otrreiz, viņa apņēmās ko mainīt, viņa aizgāja no mājokļa un centās sākt dzīvi atsevišķi, skaitot katru centu. Diemžēl sieviete cieta fiasko, palika bez mājokļa, jo nespēja nosegt maksājumus vien par pabalstu, tāpēc uz laiku nācās atgriezties pie Māra, no kura gan izdevās panākt šķiršanos. Vēlāk Jana vēlreiz aizgājusi prom, iepazinusies ar citu vīrieti un dzīve pamazām sākusi sakārtoties, bet Mārim noteikts tuvošanās liegums nu jau bijušajai sievai un bērniem.
Tuvošanās liegums tika regulāri pārkāpts, vīrietis sagaidīja pie skolas, izsekoja, taču pārāk tuvu nenāca, līdz ar to policijas acīs nozieguma sastāva nebija, taču ģimenei nemitīgs stress. Viss sāka nedaudz iet uz labu, kad Jana iepazinās ar jaunu vīrieti, kurš kļuva par nozīmīgu atbalstu viņai. Taču arī viņš reiz cieta no Janas bijušā vīra vardarbības.
Tagad…
Daudz kas šo 9 mēnešu laikā Janas dzīvē ir sācis sakārtoties: “Turpinu būt pateicīga par savu jauno dzīvesbiedru. Esam pārcēlušies uz dzīvo prom no Rīgas, mūsu ikdiena pamazām sakārtojas, un viņš mani atbalsta it visā. Arī bērniem iet labi, vecākajam bērnam skolā ir uzlabojušās sekmes, viņš ir kļuvis pārliecinātāks par sevi, vairs nav nepieciešams apmeklēt logopēdu. Es turpinu strādāt Rīgā, šī tēma gan joprojām nav līdz galam sakārtota, jo uz darbu mēroju tālu ceļu, taču pašlaik neko mainīt īsti neredzu variantus. Kopumā mana dzīve ir kļuvusi daudz stabilāka un emocionāli drošāka.”
Diemžēl gan Jana nevar padalīties ar iepriecinošām ziņām par bijušajām attiecībām – bērnu tēvs joprojām neskaitāmas reizes nepatīkami pārsteidz, tāpēc lieta nonākusi pat līdz tiesai. Jana nejūtas droša par sevi un bērniem, dalās ar vairākām situācijām, kurās gadījies nonākt.
“Kad sāku veidot savu dzīvi atsevišķi, diemžēl bija vairākas situācijas, kurās man nācās lūgt palīdzību vīramātei, lai viņa pieskatītu bērnus, kamēr man jādodas uz darbu. Viņa piekrita tikai ar vienu nosacījumu – ja es uz lapiņas parakstos, ka apzinos, ka pastāv risks, ka bērni var satikt savu tēvu. Man nebija izvēles, tāpēc nācās parakstīties. Strādāju vairākos darbos, lai mums izdotos sākt savu dzīvi, nevarēju tos kavēt, mums bija jāvirzās uz priekšu. Situācija gan nebija vienkārša – man nebija izvēles, viņai bija savi noteikumi.
Ar izmeklētāju kopā skaitījām, ka kopumā bijušais vīrs tuvošanās aizliegumu ir pārkāpis vismaz 16 reizes, pēkšņi uzrodoties kur tuvumā,” dalās Jana.
Vienlaikus viņa ir priecīga, ka bērni šobrīd nav pārāk traumēti ar visu šo stāstu. Lielākais bērns esot atzinies, ka viņš satraucas, ja tuvumā ir tēvs, viņam sāpot sirsniņa, taču vienlaikus arī piebildis, ka kādreiz nākotnē noteikti gribēs tēti satikt.
Nesen notikusi kārtējā tiesas sēde, tās spriedums gan vēl ir gaidāms, taču Jana uztraucas, ka satikšanās ierobežojumi varētu tikt atcelti, jo tad, viņasprāt, varētu sākties īsta elle: “Es viņu zinu – viņš ir ļoti spītīgs, mērķtiecīgs un nežēlīgs. Es baidos, ka viņš var ierasties mūsu jaunajā dzīvesvietā. Manam jaunajam dzīvesbiedram ir maza meitiņa, kura aug bez mammas, uztraucos ne tikai par saviem bērniem, bet arī šo meitenīti. Es lūdzu Dievu, lai tiesnese kā sieviete saprastu mani kā māti, manu satraukumu.”
Jana nolēmusi pieprasīt morālo kompensāciju par vīrieša nodarījumiem, viņa to noteikusi 18 000 eiro apmērā, vienlaikus cerot, ka tiesa šo lūgumu apstiprinās vismaz daļēji. Diemžēl liels pārsteigums bijis nesen, saņemot zvanu no prokurores, kura teikusi, ka par šādiem pārkāpumiem neesot pieņemts prasīt tik lielas kompensācijas, vajagot “noapaļoties” uz trīs mēnešalgu apmēru.
“Manuprāt, par šiem 9-10 gadiem ciešanu, šī summa vēl ir noteikta ar milzīgu “atlaidi”,” vērtē Jana.
Interesanti, ka lieta ir nedaudz sarežģīta, jo savulaik, šķirot laulību, pie notāra bija panākta vienošanās par satikšanos ar bērniem, taču vēlāk tiesa noteica tuvošanās aizliegumu. Šobrīd nav skaidrs, kas tad ir stiprāks – vienošanās pie notāra vai tiesas noteiktais aizliegums. Pašreiz eksperti Janai sakot, ka valstī nemaz nav regulējuma, kas noteiktu, kam šādā gadījumā ir lielāks spēks. Tikmēr Jana ar bērniem turpina baidīties, ka ikdienas gaitā atkal un atkal varēs satikt bijušo vīru, kurš aiz sevis atstājis tik daudz baiļu un sāpju, taču kuram nemitīgi izdodas pārliecināt tiesu, ka viņš ir bijis labs tēvs.
“Es uztraucos, ka tiesa nolems, ka viņš var braukt un nākt pie mums, kad vien ienāk prātā. Vai man un bērniem to vajag? Nē. Vai es jūtos drošībā? Nē.
Neviens konkrētas atbildes man nesniedz, neviena iestāde man atbalstu neizrāda. Patiesībā es nevienai iestādei arī vairs neticu. Manī ir tik daudz jautājumu. Kāpēc netiek celta apsūdzība? Kāpēc mani cenšas atrunāt no morālās kompensācijas? Kāpēc prokurorei šis viss šķiet maznozīmīgs nodarījums? Kāpēc viss velkas tik ilgi? Varbūt sava loma ir arī tam, ka bijušā vīra radinieks ir kāds no kriminālpolicijā nozīmīgā amatā esošiem darbiniekiem? Ir pamatīga jezga.”
Šobrīd gaidāmais tiesas spriedums ir par to, vai aizliegums tuvoties tiks pagarināts vai atcelts. Notikt var abējādi.
Secinājumi…
Secinājumi un pārdomas no šī stāsta ir vairāki. Pirmā – daudzas lietas labi izklausās “uz papīra”, taču ne tik labi strādā dzīvē, tāpēc, ja ir pamats domāt, ka kāds konflikts varētu nonākt līdz tiesai, ir svarīgi jau laikus fiksēt iespējami daudz faktu, kas varētu kalpot kā pierādījumi (fotogrāfijas, audio utt.). Otrā – nekad nedrīkst padoties, cīnoties par sevi un saviem bērniem, jo neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Trešā – jebkurās attiecībās, īpaši to sākumā, caur rozā brillēm jācenšas pamanīt arī tā dēvētos sarkanos karogus, kas laikus var brīdināt par nepatikšanām. Ceturtā – jāsaņem drosmi un jālūdz palīdzību – savējiem, žurnālistiem, ierēdņiem utt., jo nekad jau nevar zināt, no kuras puses ieradīsies palīdzība. No sirds turu īkšķus, lai Janas dzīve turpina sakārtoties.
Varbūt arī tev ir nācies piedzīvot sāpīgu šķiršanos vai bērnu “dalīšanas” epopeju? Varbūt esi ar mieru (var arī anonīmi) ar mani padalīties šajā stāstā, lai pabrīdinātu citus? Esmu gatava uzklausīt, rakstīt un iedziļināties, dod ziņu uz [email protected] vai ziņo šeit:
