Monika Zīle: Pilnmēnesim dilstot, valdošās koalīcijas prāts drusciņa apskaidrojies 1
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kad politiķis dzird vārdu “kultūra”, viņa roka automātiski stiepjas pēc zīmuļa, lai šo pozīciju budžetā apcirptu.” Čārlzs Edgars Makenzija
Kā, izvelkot naudu no pilsoņu makiem, nepazaudēt viņu balsis vēlēšanu reizē? – šī problēma daudzu citu risināmo sarakstā ir pirmajā vietā valdībām visā pasaulē.
Arī Latvijā, protams, un aktualizējas katrās nodokļu režīma izmaiņās. Mūsu varas gaiteņos šīm darbībām izdomāts jēdziens “sakārtošana”, bet jābrīnās, ka lingvisti nav iebilduši pret šī vārda izmantošanu juceklīgu darbību apzīmējumam. Jo haotiskajiem centieniem nesaprotamā kārtā iekasēt sociālās iemaksas no ikviena kaut grasi nopelnījuša daudz tuvāks jucekļa termins.
Tiesa, pilnmēnesim dilstot, valdošās koalīcijas prāts drusciņa apskaidrojies. Labklājības ministre Ramona Petraviča (“KPV LV”) gluži kā seno grieķu Olimpa vēstnese jeb sabiedrisko attiecību dieviete Irīda atnesusi priecīgu ziņu: sociālais dienests – ak, laime, laime! – tomēr nebūšot biktsvieta, kur vēl nesen mazāk par minimālo algu saņēmušajiem bija paredzēts ierasties uz grēksūdzi un saņemt mistiskas ieņēmumu dienestam iesniedzamas izziņas.
Šī spārnotā ideja, ar kuru vēl nesen tautu šausmināja finanšu ministrs Jānis Reirs (“JV”), nu svītrota.
It kā jau būtu pamats gandarījumam: nu, redzat, valdība nav kurla, tā sadzirdēja kritiku un atteicās no absurdā lēmuma. Bet nesteigsimies gavilēt. Labklājības ministrijas ierēdņi taču bilduši, ka turpinās precizēšana, un tādējādi arī šis visnotaļ skaidrais jēdziens valdības gaiteņos zaudē savas stingrās līnijas. Tā miglaino zīmju valodu tulkojot, rodas nojausma: gala iznākumā viss var būt citādi, nekā šobrīd izskatās.
Kā?… Uz šo jautājumu atbildes nav. Valdība aizkususi boksējas trijos laukumos vienlaikus – mēģina stabilizēt pandēmijas gaitu, steidzas pieņemt nākamā gada budžetu un “sakārtot” nodokļus –, un maz izredžu tādā režīmā gūt kādu ievērojamu uzvaru.
Lai pārskrējienā no viena ringa uz nākamo drusciņ ievilktu dvašu, top tādi paviršam ielāpam līdzīgi risinājumi kā jau minētais. Kaut kas piediegts, kārtīgu darbu atstājot rītdienai bez nosaukuma. Kaut kad, vēlāk. Šādi īstermiņa risinājumi, kuriem jau tuvā nākotnē nāksies meklēt citus, uztur sabiedrībā spriedzi, nevairo jau Covid-19 rezultātā izļodzīto drošības sajūtu rītdienai un mazina uzticēšanos politiķiem.
Kaut kur zem valdības paklāja iebīdījies autoratlīdzību saņēmēju turpmākais liktenis. Jauki, ka rakstniekam nevajadzēs nākt uz sociālo dienestu ar paskaidrojumu, kāpēc ik mēnesi necep biezu romānu. Bet nākamā gada 1. jūlijā solītās un joprojām skaidri nedefinētās izmaiņas melnē kā neizbēgamā negaisa mākonis pie horizonta. Būs tikai lietus vai piedevām viesulis un baloža olas izmēra krusa?… Arī tēlaini prognozējot, nav iemesla kultivēt optimismu.
Līdztekus citiem apstākļiem to izslēdz Kultūras ministrijas attieksme. Nav nekādu zīmju, ka no Nacionālās apvienības ministra amatam deleģētais Puntuļa kungs uztrauktos par nacionālā valstī pašsaprotamu vērtību saglabāšanu un attīstību. Dziļo, apātisko vienaldzību, valdībai pieņemot ierobežojumus ārkārtas situācijā, apstiprina vairāki absurdi liegumi kultūras jomā.
